Otto Ozols. Latvieši ir visur: pirmais latviešu globālais trilleris. – Rīga: Atēna, 2010.

Pūloties atgūt iekavēto latviešu literatūrā, beidzot arī es esmu nonākusi pie visiem labi zināmā romāna. Atzīšos, ka mani ietekmēja grāmatas atrašanās pārdošanas topos, tradicionāli sakarīgu grāmatu izdevēja “Atēna”, Berelis kā redaktors un dažu rakstnieču jūsmīgas atsauksmes. Rezultātā es gaidīju kaut ko labu… bet nesagaidīju. Tā vispār nav literatūra, tas ir pēdējo 30 gadu vēstures atstāsts jaunāko klašu skolēniem vieglās noskaņās, akcentējot latviešu nozīmi pasaules vēstures kontekstā. It kā jau doma nav slikta, un pieņemu, ka kādam skolēnam grāmata noderēs, tomēr pieaugušam, izglītotam lasītājam te īsti nav ko lasīt.

Ja grāmatu ir par ko apskaust, tad tas ir Latvijai perfekts mārketings un varbūt arī zināma spekulācija ar latviešu vājo vietu – pašapziņu. Pārāk bieži man pašai nākas apsaukt kādu, kuram uz lūpām ir teksts: “Tie latvieši jau neko nevar, mēs esam pēdējie Eiropā utt.” Var jau būt, ka daļai sabiedrības ir vajadzīgs tāds mākslīgs nacionālās pašapziņas celšanas līdzeklis, var jau būt, ka mazlasītāji neko nezina ne par latviešu strēlniekiem, ne par Edvardu Lieckalniņu, ne par latviešiem GRU sastāvā un visiem pārējiem, kuri pedantiski saskribināti pa vēstures grāmatām. Autora pārspriedumi par jaunāko laiku Krievijas vēsturi gan liek domāt, ka viņam īsti nav jēgas par apspriežamo tematu, un viņš vienkārši kādu atreferē.

Protams, ka es uztvēru apzināti vieglo toni, kurā visi notikumi, arī vēsturiskie, tiek atstāstīti, tomēr, jāatzīmē, ka tas ir ļoti grūts uzdevums – izstāstīt viegli un saprotami grūtus un samudžinātus notikumus, tos nenoplicinot. Kā ideālu piemēru varu minēt Dobrovenska „Rainis un viņa brāļi”, kurā ļoti sarežģītas gadsimtu mijas peripētijas izklāstītas raiti un skaidri. Pieņemu, ka otrs autora nodoms ir bijis veidot dēku stāstu, kurā ievijas vēsturiska fantāzija. Šeit kā piemēru varu piesaukt Zigmunda Skujiņa stāstu “Sātana eņģelis”, kurā izklāstīta atraktīva versija par Aspazijas jaunību. Var jau teikt, ka autoram šis ir debijas romāns, bet es nepamanīju nekādus mēģinājumus radīt tēlus, sižeta intrigu, kāpinājumu, atrisinājumu un visu to pārējo, kas veido romānu struktūru un neļauj atrauties no grāmatas. Varonis vienkārši pārvietojas no punkta A uz punktu B, lai pa ceļam uzklausītu kādu gudrāku vīrieti, kas viņam izstāstītu kārtējo episko vēstījumu par latviešu varenību.

Ko lai saka – es neesmu vienkārša un forša lasītāja, man patīk preparēt savas lasīšanas izjūtas un no katras grāmatas pieprasīt to labāko, ko vien es esmu spējīga uztvert un saņemt. Es saņēmu lielu apjomu vienkāršotas vēstures informācijas, bet nekāda romāna te nebija. Varbūt vienīgi šodienas referenduma iespaidā man patika pēdējie teikumi: “Varbūt nav tik būtiski, ka latvieši ir visur. Svarīgākais, lai viņi ir mājās.”

Atceroties veco teicienu “ja zvaigznes aizdedzina, tātad kādam tas ir vajadzīgs”, pieņemu, ka arī “Latvieši ir visur” kādam ir vajadzīgi. Un tās popularitāte varbūt radīs kādā dziļāku interesi par Latvijas un latviešu vēsturi – cerēsim uz to!

 

Advertisements