Cilvēku diezgan lielā mērā raksturo tas, kādas viņam ir tuvākās grāmatas. Jūs teicāt, ka dienā, kad jūs ievēlēja par prezidentu, jūs esat bijis uztraucies un mājās esat atguvies lasot. Vai drīkst jautāt, ko jūs lasījāt? Un kuras jūs nosauktu par savas dzīves nozīmīgākajām grāmatām?

Prezidents Andris Bērziņš (foto: F64)

Es teiktu, ka mainoties laikiem, man grāmatas ir tik ļoti mainījušās, gan pēc valodas, kādā tās rakstītas, gan pēc satura… Man šķiet, ka vienīgais, kas ir palicis – jebkurā dzīves brīdī ir vērts lasīt pasakas. Viss pārējais ir mainīgs. Kad sāku strādāt bankā, es biju spiests ļoti īsā laikā apgūt angļu valodu. Vairāk nekā desmit gadus bankā gandrīz viss bija angļu valodā un, protams, tas bija saistīts galvenokārt ar ekonomiskajām tēmām. Pēc tam, kad beidzu strādāt bankā, atkal sāku atcerēties vācu valodu. Es kļuvu par lasītāju šeit pat Gētes institūta bibliotēkā. Kad es nokļuvu šajā mājā, es atkal pārslēdzos uz angļu valodu. Bet tajā brīdī es lasīju Lārsona grāmatu, man liekas, tā bija “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Kad tie nervi ir saspringti, tad prasās paņemt kaut ko no pavisam citas tēmas un, vēlams, citā valodā. Tas mani vislabāk pārslēdz. Bet, ka es lasītu tikai kaut ko vienu – tā nekad nav bijis. Faktiski tas arī ir saistīts ar izglītību. Jo sevišķi, kad sāku Saeimā darboties, tur bija visi šie jautājumi, kas bija saistīti ar stratēģisko plānošanu, ar budžeta veidošanu, migrāciju, un tad es lasīju Gētes bibliotēkā… Tur ir tīri laba grāmatu atlase, viņi par mums rūpējas, tikai mēs par sevi nerūpējamies. (..)

Tā ar tām grāmatām. Man tās ir tik dažādas, un man mājās ir tāds jukums, ka… Kurā brīdī vajag, es to arī ņemu. Jebkurā valodā. (..)

Fragments no intervijas: Kā domāju, tā arī rīkojos: ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Ieva Lešinska un Uldis Tīrons // Rīgas Laiks. – 2011. gada oktobris