Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – Rīga: Mansards, 2010.

 

Turpinot lasīt latviešu autoru darbus, ar piesardzīgām cerībām pieķēros arī pēdējā laika otram lielākam dižpārdoklim. Un teikšu: tas bija jautri, interesanti un saturīgi. Salīdzinot ar divām iepriekšējām grāmatām (“Titāna skrūves” un “Latvieši ir visur”), lietas, kas man pirms likās neveiklas vai sadomātas, tika izspēlētas pareizā kombinācijā un ar īstajiem akcentiem, radot vienotu stāstījumu un sakarīgus varoņus. Laikam jau galvenais šeit ir ticamības jautājums, jo kāpēc gan Londonā nebūt tādam Lācītim, sākotnēji galīgam dundukam un vieglas naudas kārotājam, kas neticamu piedzīvojumu gaitā kļūst par jēdzīgu namdari un spēj sakārtot savu dzīvi.

Varbūt romāna popularitātei būtu gana ar dēkām, kurās aprakstītas ar piparotiem vārdiņiem, tomēr Latvijas literatūras gada balvas nominācijai uz gada spilgtāko debiju ar to vien nepietiks. Starp piedzīvojumu aprakstiem iezogas arī kāda nopietnāka nots, un tiek pastāstīts arī par smago sākumu, darba meklētāja izmisumu un garajām darba stundām. Protams, tagad atvērtais Eiropas darba tirgus situāciju ir normalizējis, un nav vairs nepieciešams baidīties no katra varas pārstāvja, tomēr ātri iegūstamas debesmannas meklētājiem šī joprojām ir ieteicama literatūra.

Bet nekad, nekad viņi neuzzinās par pionieru pieredzi svešumā, par stresainajām rindām pie pasu kontroles un imigrācijas dienesta intervijām, kas dzina ģīboni jau pusstundu pirms sākuma; par celšanos četros no rīta, lai varētu ar autobusu pa lēto braukt cauri visai pilsētai uz darbu; par vientulību; par izmisumu, seksuālu badu, kad spermatoksikozes rezultātā  acis tā aizplūst ciet, ka jebkurš kustīgs vai nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā naglai virsū uzskrējis ripzāģis. (..) Nu labi, Lācīt, nepārspīlē, man tūlīt kāds no imigrantiem iebildīs – nav tak ne vainas, vajag tik pašam prast iekārtoties. Var arī imigrācijā savu dzīvesbiedru sastapt. Un viņiem būs absolūta taisnība, bet ievērosim būtiskāko vārdu – pašam. Ne jau katram pietiek spēka iekļauties apkārtējās dzīves apritē.

Vilim jaunajā vidē adaptēties palīdz labi draugi un paša spēja izdzīvot un mācīties; kāds no poļu menedžeriem viņam palīdz apgūt namdara amatu: “Lieto smadzenes, cik bieži vien vari, un nekaitini mani pārjautājot.” Tālāk darba jomā Vilim iet vieglāk, sižeta virzībai uz priekšu tiek radīta detektīvintriga un kāds debils draugs ekobomzis Nansens, kura personā tiek prezentēta prasme izdzīvot Londonas mežā.  Romāna beigās Nansena apsēstība ar nelegālo narkotiku izgatavošanu peļņas nolūkos un lietuviešu kristīgo celtnieku aizrautīgā pasaules gala gaidīšana savijas kopā, lai kulminētu vienā asiņainā notikumā. Tas bija gana jautri un absurdi, gandrīz kā dzīvē.

Man simpatizēja autora ironiskā attieksme pret savu darbu, viņa cilvēciskais situāciju un personāžu vērtējums šajā, kā viņš pats raksta, “šķībajā un strādnieku sviedru smakas pievilkušajā simfonijā.” Varbūt tiešām daļai no Latvijas sabiedrības bija jāaizbrauc, lai atgrieztos ar kulturālām un mentālām izmaiņām – “nevis uzspiestām no ārpuses, bet gribētām no iekšpuses“. Varbūt tā mēs ātrāk iemācīsimies dzīvot ar atvērtāku skatu uz pasauli, vienlaikus pierādot paši sev, ka mums nevienam nekas tajās ārzemēs nav jāpierāda.

Lācīša darbs, pat no šī brīža skatoties, ir literāra liecība par 21. gs. latviešu imigrantiem, vajadzīga un interesanta. Ja tam vēl pievieno raitu un parupjiem jokiem pilnu stāstījumu, varu pievienoties viedoklim – “patīkama lasāmviela”.

 

Advertisements