Līvzemnieks Viktors. Vērpetēm Daugava puto: Andrejs Upīts, pazītais un nepazītais, (1877-1908): biogrāfisks romāns. – Rīga: Sol Vita, 2004. – 215 lpp.

Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos: rakstu krājums / sast. Ieva Kalniņa. – Rīga: Pētergailis, 2004. – 130 lpp.

Pastkarte. Mākslinieks J. Reinbergs (1987)

Andreju Upīti (1877-1970) zina visi – var jau būt, ka skolā kāds ir izsprucis no “Zaļās zemes” lasīšanas, bet “Sūnu ciema zēnus” vismaz daļēji ir lasījis ikviens. Man vidusskolā ļoti patika Upīša noveles, un īstenībā tagad man tās nemaz negribas pārlasīt – ja nu man tās liekas pārāk kategoriskas un melnbaltas.

Vera Vāvere, viena no Upīša pētniecēm, grāmatā “Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos” (2001) raksta, ka Upīša radošais mūžs aptver 70 gadus, un, iespējams, viņš bijis visražīgākais latviešu rakstnieks: viņa pilnīgi Kopotie raksti būtu mērojami 60 sējumos. Fantastisks apjoms! Varētu jau domāt, ka šeit bijis milzīgs darbalauks arī literatūrzinātniekiem, tomēr nevarētu teikt, ka visas iespējas ir izsmeltas. Upīts ir sarežģīta personība, mācējis tīri labi dzīvot gan cara laika Krievijā, gan neatkarīgajā Latvijā, gan padomju režīmā, un tieši viņa dzīves pēdējos gados sarakstītā, padomju režīmam izdabājošā literatūrkritika (ne vairs daiļliteratūra) zināmā mērā ir aizēnojusi viņa literāros darbus. Nesen lasīju S.Radzobes atziņu, kas izteikta par Voldemāram Kalpiņam veltīto grāmatu: “Sastādītājs sapratis elementāro, bet Latvijā tik nepopulāro lietu, ka nevairīšanās no personības pretrunām rada interesantāku, kolorītāku, dzīvāku, galu galā  – patiesāku tēlu.” Arī Andreja Upīša personībā ir gana daudz tādu pretrunu, kuru harmoniskai sakausēšanai būtu jāpieliek daudz pūļu un meistarības.

Viktora Līvzemnieka grāmata “Vērpetēm Daugava puto” stāsta par Upīša dzīves pirmajiem 30 gadiem. Kā nabadzīgā rentnieka ģimenē izaug apķērīgs un arī godkārīgs puika, kura oficiālā izglītība tā arī paliek sešas pagastskolas klases, bet viņš pašmācības ceļā spēj iegūt skolotāja tiesības un ielauzties rakstnieku aprindās. Un būtībā – pats saviem spēkiem, bez kādiem bagātiem radiem vai literāriem aizbildņiem. Līvzemnieka grāmatā man patika tas, ka viņš sniedz labu laikmeta ainu – daudz ir stāstīts tieši par notikumiem sabiedrības dzīvē, par Upīša līdzcilvēkiem, kas varētu būt atstājuši uz viņu iespaidu. Problēma ir tā, ka biogrāfiskā romānā ir grūti atteikties no vēstures pārstāsta, vienlaikus panākot aprakstāmās personības organisku iekļaušanos sava laikmeta vidē. Šajā grāmatā es sajutu vidi un sajutu Upīti, bet abi kopā viņi man nesasaistījās. Neuztvēru es Upīša attieksmi un viedokli par daudzām lietām, lai arī tobrīd būtībā veidojas viņa individuālais pasaules uzskats – Upīts ir Rīgas skolotājs, darbojas Latviešu biedrībā un piedalās Mangaļu kultūras dzīvē. Jaunais cilvēks raksta dzeju un nav vēl nonācis līdz sev raksturīgajai asi kritiskajai, sociāli tendētajai un sociālisma idejām caurstrāvotajai daiļrades ievirzei. Tikai 1906.gadā, kad sakāva revolūciju un Latviju pārstaigāja soda ekspedīcijas, Upīts pievērsās marksisma idejām un palika tām uzticīgs visu mūžu. Par šo lūzuma brīdi un personības nobriešanu es labprāt būtu lasījusi daudz vairāk, jo autors  ir pārāk pievērsies vispārīgam notikumu aprakstam.
Otra grāmata – “Paliekošais un zūdošais” – ir neliels krājums, kurā apkopoti raksti par Upīša prozu, dramaturģiju un literatūras kritiku. Akcents vairāk ir uz lugām (sen gan neviens teātris nav uzvedis). Saistošs man šķita Raimonda Brieža raksts, kurā viņš stāsta par latviešu padomju literatūras pirmajiem darbiem, kā tie palīdzējuši veidot nākamo literāro standartu. Upīša kara gadu stāsti Latviju parāda kā starptelpu, kurā ienākušais ienaidnieks (fašisti) atklāj savu destruktīvo ļaunumu, vienlaikus izgaismojot pareizo, sakārtoto nākotnes telpu. Silvija Radzobe raksta par Upīti kā sociālistiskā reālisma teorētiķi, kurš pārrakstījis padomju garā savu pirms 30 gadiem sarakstīto literatūrkritiku. Viņa aizskar ļoti vajadzīgu tēmu – arī par netīkamām pagātnes lietām ir jārunā: “(..) mūsu kā mazas tautas pārstāvju nacionālā rakstura būtiska sastāvdaļa ir tieksme allaž justies kā upurim, “bārenim”, nevis izjust atbildību par tautas brāļu grēkiem un tātad arī nejust vajadzību attīrīties.” Upīša gadījumā mēs redzam personību ar milzīgu gan radošo, gan iznīcinošo spēku. Krājums ir neliels, tomēr atklāj, cik dažādi Upīts tiek vērtēts.

Otrajam pasaules karam sākoties, Upītim bija jau 64 gadi, viņš kopā ar sievu un mazdēlu evakuējās uz Krieviju (dēls ir frontē, vedekla 1939.gadā repatriējās kā baltvāciete). Kara gados viņš saraksta “Zaļo zemi”, pēc tam top vēl tikai tās vārgais turpinājums “Plaisa mākoņos”. Pēc 1953.gadā piedzīvotā insulta daiļliteratūru Upīts vairs neraksta, pats atzīstot, ka pietrūkst iztēles. Kas Upītim lika kļūt par tik aktīvu kolaboracionistu? Vai kādas iracionālas bailes, vai tā bija ļaunatminīga varaskāre, vai arī slimības izkropļota un saasināta pasaules uztvere? Skumji, ka garas dzīves pēdējie 25 gadi met ēnu uz visu iepriekš paveikto. Vera Vāvere raksta: “Upīša radītā pasaule ar tās varoņiem un biežāk nevaroņiem, ar aptverošu skatu uz plašām  masu kustībām, ar neatkārtojamām dabas ainām paliek latviešu kultūras vēsturē kā tās neatņemama sastāvdaļa.” Pats Upīts ir teicis, lai viņam kapakmeni neliekot, jo viņa piemineklis esot romāns “Zaļā zeme”.

Advertisements