Sākumlapa

Meklējot mīlestību: trīs filmas

Komentēt

“Šais laikos grūti atrast labu sirdi, to īsto, kura nepieviļ; šais laikos grūti atrast labu sirdi, jel esi maigs ar manējo…” – tā reiz tālajos 80-tajos dziedāja Feargal Sharkey. Mums visiem dzīvē vajadzīga mīlestība, kuru pavadītu maigums un cieņa. Dažiem laimējas to atrast ātri, daži to meklē mūža garumā, vēl citi meklē savādāk – jo viņi paši ir savādnieki: meitene, kura graiza savu miesu, puisis, kuram nepatīk pieskārieni, un meitene – noslēgta vientuļniece. Viņi ir savādnieki sabiedrības acīs, bet tādēļ nav mazāk pelnījuši īstas jūtas.

Secretary (2002)

Lī (Megija Gilenhāla) ir jauna sieviete, kura atgriežas dzimtajā pilsētiņā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viņa mēdz graizīt pati sevi, ir nedroša un kautrīga, bet izmācās par sekretāri un atrod darbu jurista kantorī. Viņas boss (Džeimss Speiders) sevī apspiež sadistiskas noslieces, bet jaunajā darbiniecē atklāj atsaucīgu mazohisti, kas kopā izveido jaukas sadomazohistiskas attiecības. Varbūt liekas neticami, bet tā ir romantiska komēdija ar neiedomājamu pamattēmu šādam žanram. Protams, te netiek rādītas pletnes (vai kas nu tiek parasti lietots) vai agresīva vardarbība, notiekošais ir drīzāk amizants un smieklīgs, abām pusēm pieņemams. Režisors Stīvens Šeinbergs ir izveidojis ļoti ticamu un brīžiem aizkustinošu stāstu par diviem dīvaiņiem, kuri beidzot var nebaidīties no īstajām vēlmēm un dzīvot neslēpjoties no sevis. Galveno lomu tēlotāji ir radījuši sarežģītas un piesātinātas attiecības, lēnām atklājoties viens otram un skatītājiem. Vai nav jauki atrast radniecīgu, mīlošu dvēseli?

Ja ņem vērā, cik riskanti ir attēlot sadomazohismu romantiskā komēdijā, tad šeit ir apbrīnojami sabalansēts smieklīgais ar seksīgo, nedaudz piešaujot klāt pikantu asumiņu. Oriģināli, pārgalvīgi un jautri.

.

Lars and the Real Girl (2007)

via pop-couture.com

Laikam jau pašlaik Raiens Goslings ir nonācis seksīgo kulta aktieru statusā, lai gan būtībā jau nekas tāds viņā nav… izņemot to, ka viņš ir izcils aktieris, kurš spēj nospēlēt to, kas citam nebūtu pa spēkam. Viņa varonis Larss dzīvo mazpilsētā, savu dzimto māju garāžā, kas pielāgota dzīvošanai. Nepadomājiet, viņa brālis ar sievu aicina viņu dzīvot mājā, bet Larss atsakās, viņam vispār nepatīk tuvas attiecības un uzbāzīga attieksme. Tomēr kaut kas jau viņā alkst pēc tuvības, jo kādu dienu viņš Internetā pasūta The Real Girl – lelli, kurai viss ir kā „īstai” sievietei, un nolemj to uzskatīt par savu sievieti. Brālis ar sievu ir šokēti, mazpilsētas sabiedrība arī, bet ar viedās ģimenes ārstes palīdzību viņi nolemj Larsam palīdzēt. Faktiski jau visutopiskākais šajā stāstā ir sabiedrības attieksme, bet tā ir Amerikas mazpilsēta, kurā tiek nolemts, ka tas nav dīvaināk kā šūt kleitiņas kaķiem, ziedot naudu NLO pētīšanai vai sirgt ar kleptomāniju. Un, kā teic mācītājs: „Well, the question is, as always…What would Jesus do?” Rezultātā Larss ar lelli Bianku iet uz baznīcu, iepirkties, ciemos un arī apmeklē ārstu, kura ir tik gudra, ka ļauj Larsam lēnām izstāstīt, kas notiek viņa galvā.

Satriecoša, atklāsmēm pilna filma par pieaugušu bērnu, kurš nav saņēmis bērnībā glāstus, nepazīst vecāku mīļumu un tomēr savdabīgā veidā ir nolēmis iemācīties, kā to sniegt un saņemt kā pieaugušam cilvēkam. Varbūt lelle nav īsta, bet emocijas, ko tā izraisa, ir patiesas un ļoti saviļņojošas. Bianka pilnībā pārvērš Larsa dzīvi un palīdz viņam sākt dzīvot pa īstam. Varbūt uz papīra satura izklāsts liekas vājprātīgs, bet tā ir viena no labākām filmām, ko es jebkad esmu redzējusi.

.

The Secret Life of Words (2005)

Jauna sieviete (Sarah Polley) fabrikā dara monotonu darbu, katru dienu pusdienās un vakariņās ēd rīsus un vistu, saldajā – ābola pusīti, vakaros izšuj krustdūrienā, bet gatavo izšuvumu izmet. Viņa dzīvo pēc drošas shēmas, jo liekas, ka tā viņas pagātne to netraucē. Kādu dienu viņas priekšnieks paziņo, ka arodbiedrība iebilst pret to, ka Hanna ne reizi nav bijusi atvaļinājumā un viņa piespiedu kārtā dodas atpūsties – lai nejauši sameklētu sev medmāsas darbu naftas tornī jūrā. Viņas pacients (Tims Robinss) ir apdedzis nelaimes gadījumā un jāapkopj divas nedēļas, līdz viņu var transportēt. Pēc negadījuma naftas tornī strādā tikai septiņi cilvēki, katrs ar savu stāstu, bet visi vēlas, lai tiem liek mieru. Hannai te ir labi, neviens nelien dvēselē, savukārt kopjamais pacients, būdams uz laiku akls un garlaikots, gan interesējas par Hannu, viņš saka: „Tava balss atgādina par sviestu un kanēli, par dāņu cepumiem skārda kārbā.” Viņa bezpalīdzība, rētas, saudzīgā attieksme palīdz Hannai atklāties un pavēstīt savu stāstu. Džozefa nelaime viņus nolīdzina vismaz nedaudz, lai arī Hannas pagātnes pārdzīvojumi ir nesalīdzināmi.

Varoņus raksturo intensīvas iekšējas emocijas, viņi vēlas paslēpties sevī, bet nespēj maskēties, atrodot kādu, kurš ir gatavs klausīties maigi, saudzīgi un empātiski. Hannu un Džozefu dīvainā kārtā vieno ne tikai rētas, bet arī kauns – par to, ka viņi ir palikuši dzīvi. Dziļa un lēna filma, kura uz beigām kļūst nedaudz melodramatiska, lai arī es neredzu iespēju, kā izstāstīt traģēdiju, nekļūstot nedaudz sentimentālam. Abi aktieri nepārspēlē, un drāma nekļūst banāla, apbrīnojams stāsts un brīnišķīgs izpildījums.

Ians Makjuans “Česilas pludmalē” (2011)

2 komentāri

Ians Makjuans. Česilas pludmalē : romāns / no angļu val. tulk. Aija Vālodze. – Rīga: Zvaigzne, [2011].

Nelikās, ka tuvākā laikā lasīšu vēl kaut ko no Makjuana, bet liktenis un atlaides grāmatnīcā lēma citādāk. Makjuans ir autors, no kura lasītājs vienmēr var gaidīt kādu pārsteigumu, negaidītu sižeta pavērsienu, tādēļ nolemjot šo romānu lasīt kā mīlas stāstu, tomēr klusībā paļāvos uz kādu ļaunu joku. Makjuans mani nepievīla, bet nevar teikt, ka nepārsteidza.

Īsromāns “Česilas pludmalē” vēsta par jaunu, tikko precētu pāri, kuri atbrauc uz romantisku viesnīcu pavadīt savu kāzu nakti. 1962.gadā pasaule atrodas seksuālās revolūcijas priekšnojautās un tobrīd nav nekas dīvains, ka abi koledžas absolventi ir nevainīgi; viņiem nav bijis ne laika, ne iespēju paspēt sagrēkot. Edvards ir vēsturnieks, Florensa – vijolniece, abi tikai iztēlojas un piemērojas savai jaunajai, pieauguša cilvēka dzīvei. Ja Edvards pret gaidāmo nakti izturas tramīgi, bet cerīgi, tad Florensai domas par to izsauc patiesas šausmas. Autors neatklāj, kāpēc meitenei ir tik negatīva attieksme, bet sliktākais – viņa to ir slēpusi arī no sava līgavaiņa. Kādēļ? Autors atbild: “Bet Edvardu un Florensu ierobežoja viņu laiks. Pat palikuši divatā, abi ievēroja neskaitāmus nerakstītus likumus.” Viņi neuzdrīkstas rīkoties tā, kā pašiem gribētos, bet dara to, kas viņiem it kā būtu jādara.

Romāna darbība norisinās tikai pāris stundas, tomēr autors ar daudziem atskatiem pagātnē lasītājam dziļi atklāj abu varoņu personības. Lēnam un pamatīgi tiek veikta situācijas preparēšana, lai romāna beigās visa bilde it kā nonāktu fokusā, nokrītot miglas aizkaram.

Kas viņus kavēja, kas šķīra vienu no otra? Tikai viņu individuālās personības un pagātne, neziņa un  bailes, biklums, pārmērīgais jūtīgums, pieredzes un atbrīvotības trūkums, reliģisko aizliegumu iesakņojušās sekas, viņu angliskums, šķiriskā piederība un laikmets. Būtībā nekas īpašs.

Man patīk, ja autors man nebaksta tieši sejā atrastās patiesības, bet ļauj izdarīt secinājumus par saviem varoņiem pašai. Makjuans tai ziņā ir meistars, lai arī kādreiz tas nozīmē, ka vajag palauzīt galvu, ko viņš ar to visu ir domājis. “Česilas pludmale” būtībā ir viens no daudzajiem stāstiem par divu cilvēku nesatikšanos, tomēr paliek sajūta, ka lasītājam ir ļauts ieskatīties abu varoņu dziļākajā būtībā. Vienkārši un eleganti.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) angļu parafrāze par tēmu “un kas būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens…“;

2) Makjuans nav sentimentāls, drīzāk ironisks un brīžiem atsvešināts;

3) nav gari, bet ļoti saturīgi, klāt pieķerot arī 60-to gadu Anglijas tikumus.

Mana īpaša tēma – cepieniņš par noformējumu. Ja izdevniecība piedalās konkursā “Kā atbaidīt lasītāju no labas grāmatas”, tad tas ir ļoti veiksmīgs gājiens. Garlaicības kalngals, nevis vāks grāmatai par jauniešu kāzu nakti.

Ulrika Kjernborga “Verdzene” (2012)

5 komentāri

Ulrika Kjernborga. Verdzene / no zviedru valodas tulk. Rute Lediņa. – Rīga: Zvaigzne, 2012. ( Ulrika Kärnborg. Myrrha (2008))

19.gs Anglija, kalpone Hanna Kalvika (Hannah Cullwick) un džentlmenis Arturs Manbijs (Arthur Munby) savienojas dīvainā mezaljansē, kura ilgst mūža garumā. Lai arī kaut kādā brīdī viņi pamanās pat apprecēties, viņu laulības dzīve ir savāda un netradicionāla, nekādi neiekļaujas sabiedrībās priekšstatos.

Kjernborga ir zviedru rakstniece, un “Verdzene” ir viņas debijas romāns. Diezgan neierasti, ka zviedriete pievēršas 19. gs. Anglijai, piedevām vēl romāns ir balstīts dokumentālajos avotos – Arturs un Hanna ir reāli eksistējošas personības, kuras par savu dzīvi ir atstājušas daiļrunīgas rakstiskas liecības.  Es pateikšu uzreiz, ka romāns mani neaizrāva – sākums bija daudzsološs, bet diezgan ātri sākās tāda kā putrošanās, kā miglas pūšana. Varbūt arī Zviedrijā ir grūtības ar labiem redaktoriem, jo ir vietas, kuru pretrunas būtu viegli novēršamas. Piemēram, Hannas ārējais apraksts: “viņa bija liela un smagnēja auguma” (176.lpp.) vai “[viņa] atkailināja augumu, kas bija vājš un stiegrains kā vīrietim” (181.lpp.) – tas ir par vienu laika periodu, bet cilvēks taču nevar vienlaikus būt smagnējs un vājš.

Jāatzīmē, ka autores valoda ir laba, izteiksmes līdzekļi bagātīgi, teksts vietumis aizrauj un ievelk. Man galvenais mīnuss – es varoņus nesaredzēju. Labā romāna lasītājs varoņus var ienīst vai mīlēt, bet viņam ir jābūt īstenības, līdzpārdzīvojuma sajūtai. Es nesapratu un neizjutu ne Hannu, ne Arturu, jo viņi dara gana daudz dīvainu lietu, bet rakstniece nerada izpratni par notiekošo, tēlu rīcības loģika man palika neizprasta. Kādā brīdī Hanna apliek sev ap kaklu ķēdi, kuru valkās visu mūžu, neskatoties uz to, ka romānā parādīti ilgstoši atsvešināšanās brīži un viss vedina uz to, ka Arturs ir bijis Hannas pakļāvējs un izmantotājs. Tikai tad, kad es sāku meklēt vēl kaut ko, kas stāstītu par abiem varoņiem, man atklājās, ka īstenībā Hanna varētu būt galvenā abu attiecību iniciatore un toņa noteicēja. Grāmatā tas tiek parādīts pašās beigās kā Artura šaubas: „Brīžiem viņš juta, ka uz Hannu nepaļaujas, viņas būtībā atradās kāda tumša zemūdens straume, kas darīja Arturu nedrošu. Vai viņa vispār gribēja būt laimīga? Vai viņa rūpīgi nekopa savas ciešanas, it kā tās būtu kaut kādi dārgumi?” Lai arī grāmatu rakstījusi sieviete, tas tomēr nav Hannas stāsts, tas ir par Arturu un viņa kārtas cilvēka dīvaino interesi par vienkāršām, stiprām sievietēm, kas romānā tiek izskaidrots diezgan primitīvi – ar Artura atmiņām par savu zīdītāju. Esmu pārliecināta, ka 19.gs. sākumā lielu daļu dižciltīgo angļu nezīdīja viņu mātes, bet tādēļ jau viņi pieauguši masveidā neskrēja pakaļ prastām, nosmulētām strādniecēm.

Hannah Cullwick (1833–1909) (via http://writingwomenshistory.blogspot.com)

Kjernborga piemin dokumentālu grāmatu, no kuras ņēmusi materiālu – Diane AtkinsonLove and Dirt: The Marriage of Arthur Munby and Hannah Cullwick”. Lūk, tā patiešām izskatās sakarīgāka, jo pat recenzija par to man daudz ko izskaidroja par abiem varoņiem. Gan Arturs, gan Hanna ir atstājuši rakstiskas liecības, kas Hannas gadījumā ir pārsteidzoši – nekas vairāk kā netīrāko darbu kalpone viņa mūžā nav bijusi un – svarīgākais – arī nav vēlējusies būt. Viņa raksta gan vēstules Arturam, gan dienasgrāmatu. Hannas kalpones dzīve un atstātās liecības par to vēsturniekiem ir daudz nozīmīgākas par viņas erotiskajām attiecībām ar Arturu, par to liecina vēl vairākas grāmatas:  The Diaries of Hannah Cullwick: Victorian Maidservant (1984); Watching Hannah: Sexuality, Horror and Bodily De-formation in Victorian England (2002), kā arī par Hannu ir stāstīts tajās grāmatās, kas vēsta par zemākās šķiras sievietēm Viktorijas laika Anglijā.

Kjernborga savu varoņus atklāj kā pretrunu mocītus un savu iegribu valgā esošus, dziļākajā būtībā nelaimīgus. Vai viņi tādi bija? Protams, to pateikt nav iespējams, bet teikts, ka abi varoņi savu šķirisko nevienlīdzību nav uztvēruši kā problēmu, bet pieņēmuši par pamatu savām attiecībām. Mīlas dīvainībās viņi bija kā podiņš ar vāciņu, tās slēpdami, bet arī apzinādamies to unikalitāti.

Neteikšu, ka grāmata ir slikta, bet tomēr nav īsti nekā tāda, kas patiesi aizķertu un aizkustinātu, lai arī izvēlētais stāsts būtība ir ļoti daudzsološs. Kārtējais treknais mīnuss ir jāpiešķir izdevniecībai par vāka noformējumu, varbūt tomēr KĀDS varētu arī IZLASĪT grāmatu pirms to veido? Sapņainā meitene baltajā korsetē pilnīgi noteikti nav romāna galvenā varone, kurai patīk izvārtīties sodrējos un laizīt sava saimnieka netīrās kājas. Man vienā brīdi pat sagribējās grāmatai uzlikt vāciņu, tik liela disonanse ir saturam ar noformējumu.

 

Pavasara vēji dzied…

Komentēt

Man brīžiem pusnaktī no miega jāceļas –

tik brīnumsaldas jausmas krūtīs pamostas,

tās silti tvīkst un plūst, un sirdī sakrājas

kā dzeltens liepu medus baltās šūniņās.

Brūnraiba kamene – kluss sirdsprieks – viņu sūc.

Es laimē viegli drebu, kamēr tā uz krūts.

Aiz loga tumsā pavasara vēji dzied,

pār galvu sapņi man kā balti ķirši zied.

.

Fricis Bārda (“Sirds prieks”,

no krājuma “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam”)

.

Pavasaris ir sācies!

Erich Segal. Love Story (2002)

4 komentāri

Erich Segal. Love Story. – [New York]: HarperTorch, 2002. (First published February 14th 1970)

Tas ir stāsts par diviem Hārvardas studentiem – bagāto mantinieku Oliveru Baretu IV un maiznieka meitu Dženiferu Kavilleri, kuri iemīlas un apprecas par spīti Olivera tēva pretestībai, bet viņu laimīgo laulības dzīvi pārtrauc Dženiferas slimība un nāve. Šeit nav nekādas priekšā teikšanas, jo tas tiek pavēstīts jau romāna pirmajā rindkopā – “What can you say about a twenty-five-year-old girl who died?”. Tradicionāli stāstījuma beigas tiek slēptas, lai saglabātu intrigu,tomēr Sīgelam tas palīdz skaistam, bet tomēr ierastam mīlas stāstam uzmest traģisma plīvuru un pacelt to pāri ikdienībai.

Romāna stāstnieks ir Olivers, un lasītājs notikumus vēro ar viņa acīm. Olivers ir sportists, topošais jurists, tādēļ rakstnieka izvēlētais vēstījuma stils, kad nav liekas jūtināšanās ar samezglotām metaforām, palīdz noticēt vēstītāja patiesumam – tāds nu ir šis bagātais mantinieks, kuram ir sarežģītas attiecības ar saviem vecākiem, bet viņš ir gatavs dzīvot knapinoties, lai apprecētu Dženiju. Laulības nāk par labu, viņš kļūst mērķtiecīgāks un atbildīgāks.

Es neesmu viegli saraudināma būtne un nejūsmoju par ziepju operām, tādēļ sajūta, ka kāds cenšas izspiest man asaru, man nepatīk. Šeit tā nav – vienkāršs stāstījums, daudz dialogu, lasītājs viegli var iedomāties sevi varoņu vietā, labas asprātības.

“What the hell makes you so smart?” I asked. “I wouldn’t go for coffee with you, ” she answered. “Listen — I wouldn’t ask you.” “That, “she replied “is what makes you stupid.”

Tomēr stāsts ir tik labs, ka tas būs pelnījis jūsu asaras. Šajā grāmatā dzīve nav godīga, bet tas nenozīmē, ka tā nav laba dzīve. Kādreiz tā notiek.

Grāmata ir tulkota latviski (1993), bet nu jau grūti atrodama. Derētu to pārizdot, jo tas tas ir viens no labākajiem, klasiskajiem mīlas stāstiem. Ne velti tās pirmais izdevums nāca klajā 1970. gada Valentīndienā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Īss, bet skaists romāns, saistošs jebkuram vecumam;

2) sentiments terapeitiskās devās;

3) neliela grāmata – lielas emocijas.

1970.gadā tika uzņemta arī filma, kura bija ļoti veiksmīga, tika nominēta 7 Oskariem, ieguva vienu (par Frensisa Leja mūziku). Dīvainā kārtā Olivera lomas attēlotājam Raianam O’Nīlam arī dzīvē nācies pārdzīvot līdzīgu situāciju – viņa ilggadējā partnere Fāra Foseta nomira pēc cīņas ar vēzi, savukārt pats viņš ir atkopies pēc Dženijas slimības – leikēmijas.

Romantiski par mīlestību

Komentēt

Lai arī šaipusē iegriezies aukstais vējš neganti pūš sejā un rausta drēbes, tomēr sajūtas pamazām vēršas uz pavasara pusi. Cauri sniega pārpalikumiem spītīgi laužas zaļi asni, saules pamodināti putni nemierīgi trokšņo jau no agra rīta, un kāds runcis tīksmi izstaipa ziemā nogulētos sānus: vai jau pavasar’s? kur mana smukā minka? Hm, varētu taču es arī noskaņoties uz romantiskākas nots un izklaidēt sevi ar stāstiem par mīlu un pie reizes izveidot kādu sarakstiņu, kas apkopotu labākās grāmatas par mīlestību. Taču šobrīd man liekas, ka šis uzdevums nu gan ir nepaveicams – vai jūs ziniet daudz daiļliteratūras grāmatu, kurās NEBŪTU par mīlestību? Tomēr kaut ko jau cilvēki ir centušies numurēt.

Piemēram, http://www.boldsky.com par visu laiku romantiskākajām grāmatam nosauc: 1. Margareta Mičela “Vējiem līdzi“; 2. Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi“; 3. Šarlote Brontē “Džeina Eira“; 4. Ēriks Sīgels “Mīlas stāsts“; 5. Nikolass Spārkss “Piezīmju grāmatiņa“.

Interneta lapa http://www.mydearvalentine.com augstāk minētajām grāmatām  vēl pievieno: Ļevs Tolstojs “Anna Kareņina“,  Diana Gabaldon “Outlander“, Sesīlija Aherna “P.S. Es tevi mīlu“, Mary Stewart “The Moon Spinners“, Stefānija Meijere “Krēsla“, J. D. Robb (Nora Roberts) “Naked in Death“.

Redaktori no http://idiva.com uzskata, ka īsti romantisks saraksts nevar būt bez lubenēm: LaVyrle Spencer Morning Glory“, Džūditas Maknotas “Vitnija, mana mīlestība” un “Uz mūžīgiem laikiem“, Džūda Devero”Mans ilgotais bruņinieks“.

Laikam jau meklēju nenopietni un neīstās vietās, kaut kādi sagrābstīti tie saraksti, jo aizmirsti ir tādi grāvēji kā Makkalovas “Dziedoņi ērkšķu krūmā” vai R.Volera “Madisonas apgabala tilti“. Bez tam dominē šausmīga eklektika, kura man nepatīk, jo galīgi negribas redzēt Tolstoju blakus Meijerei . Risinājums, visticamāk, ir grāmatu šķirošana pa laika periodiem, kā to ir izdarījusi http://www.bookpage.com redaktore un izveidojusi  sarakstu Top 10 Love Stories of the 21st Century, tātad salīdzinoši nesen sarakstītas grāmatas, kuras izpelnījušās viņas ievērību. Dažas ir tulkotas latviski.

1. Ann Patchett “Bel Canto” (2001) – Anna Pačeta “Bel Canto” (2004);

2. Audrey Niffenegger “The Time Traveler’s Wife” (2003) – Odrija Nifenegere “Laika ceļotāja sieva” (2006);

3. Nicole Krauss “The History of Love” (2004);

4. Leah Stewart “The Myth of You & Me” (2005);

5. Lisa See “Snow Flower and the Secret Fan” (2005) – Lisa Sī “Sniega Roze un Slepenais Vēdeklis” (2008);

6. Junot Díaz “The Brief Wondrous Life of Oscar Wao” (2007);

7. Lionel Shriver “The Post-Birthday World” (2007);

8. Mary Ann Shaffer, Annie Barrows “The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society” (2008) – Mērija Anna Šafere, Annija Barouza “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” (2012);

9. Peter Rock “My Abandonment” (2009);

10. Kate Braestrup “Marriage and Other Acts of Charity” (2010)

Amerikāniskajam sarakstam varētu pievienot: Justeins Gorders “Apelsīnu meitene” (2004), Janušs Leons Višņevskis “Vientulība tīmeklī” (2001), Anna Gavalda “Es viņu mīlēju” (2002), Deivids Nikolss “Viena diena” (2009), Daniels Glatauers “Sargies ziemeļvēja” (2006), Paolo Džordāno “Pirmsskaitļu vientulība” (2008), Ians Makjuans “Česilas pludmalē” (2007)… un droši vien daudzi citi, kas palīdz pavasarī noskaņoties uz romantiskākas nots. Turpinu lasīt, atslēgas vārds – mīlestība.

Andrejs Upīts “Sieviete” (1983)

4 komentāri

Andrejs Upīts. Sieviete: romāns. – Rīga: Liesma, 1983.

 

Romāns “Sieviete” ir viens no Upīša pirmajiem romāniem, sarakstīts 1910.gadā. Šajā laikā Upīts jau ir vīrs un tēvs, nesen kā aizgājis no skolotāja darba, lai pilnībā pievērstos rakstniecībai. Savu literāro gaumi viņš ir veidojis pašizglītošanās ceļā, visaugstāk vērtējot krievu un franču literatūru, bet galīgi neaizraujoties ar vācu romantisma idejām. Cita lieta – reālisms, tam Upīts ir palicis uzticīgs mūža garumā.

Nedaudz pasausais ievads man bija vajadzīgs, lai es varētu noformulēt, kā man vispār vajadzētu saprast romānu “Sieviete”. Te ir tik daudz negatīvu tēlu (praktiski visi) un naturālisma, ka es lasīju ar grūtībām, vienlaikus atzīstot, ka rakstnieka stils, lai arī eksaltēts, ir meistarīgs. Romāns iesākas ar četru nelielas pansijas iemītnieku aprakstu: iedomīgais ierēdnis Apse, impozantais skolotājs Grīns, drūmais students Grundulis un liekēdis Pūpols. Kopīga viņiem ir uzdzīves kāre – te labi der alus, šņabis un meitenes. Kādā vakarā pie Pūpola atbrauc viņa māsa Elza, kura atved nelabu vēsti – viņu tēvs ir uz miršanas gultas un tirgotava ir izputējusi, kas nozīmē, ka Pūpola liderīgajai dzīvei ir beigas. Mazpilsētas Elza uzreiz tiek ierauta uzdzīvē un Upīšaprāt saņem neglābjamu triecienu saviem tikumīgajiem uzskatiem. Teikšu godīgi, es nesapratu, vai Upīts alegoriski mēģina attēlot kādu nopietnu nodarījumu, ko varbūt nevarēja atklāti teikt 1910.gadā, vai arī viņš tiešām uzskata, ka meiteni tik ļoti var ievainot piedzirdīšana un dancināšana. Katrā ziņā Elza visu paņem nāvīgi nopietni un turpmāk tekstā Upīts izmanto katru iespēju, lai uzsvērtu viņas riebumu pret vīriešiem: “Te visur tikai vīrieši rīkojas. Tāpēc viss tik neīsts, nedzīvs, nekrietns un garlaicīgs. Tāpēc, ka ikkatrs vīrietis dziļi samaitāts, nekrietns un samaitājošs.” Tomēr Elza rīkojas ar viltu un nolemj nekrietnos uzdzīvotājus ievilināt slazdā, lai pēc tam piemānītu. Puiši, protams, uzķeras: “Pirmatnējā instinkta valgā uz sievieti tiecās viņu gļēvā griba, kas verdziskā kalpībā pamazām izvērtās par elementāru aklu iegribu – visa viņu būtne tiecās uz to.” Romānā parādā tikai viens pozitīvs tēls – dzejnieks Līcītis, kas ironiskā kārtā ļoti atgādina jaunu dienu Andreju Upīti. Rakstīts: “tikai sievietes tuvums samulsināja šo naivo jaunekli.” Tas atgādina stāstu no paša Upīša dzīves, kad viņš, būdams jauns skolotājs, braukājis ar kuģīti no Mangaļiem uz Rīgu, un regulāri saticis smuku brūnaci, kuru tā arī nav spējis uzrunāt… lai reiz pat apraudātu savu neveiksmi, birdinot asaras marmelādes kastītē (Ievas Stāsti, 2009. gada 24. aprīlis). Romānā dzejnieks nespēj glābt Elzas postošo aizraušanos, tikai brīdināt, bet otrreiz ierodas jau par vēlu.

Neteikšu, ka man izdevās atrast loģisku pamatojumu Elzas domām un rīcībai, varētu pat teikt, ka, manuprāt, Upīts ir pārāk ietekmējies no sev tuvā francūža Emīla Zolā un aizrāvies ar naturālismu. Ja tas nebūtu literāri tik kvalitatīvs, to pat varētu nosaukt par lubeni. “Viņas novārdzinātā dvēsele atvērās kā kukaiņu izgrauzts, vārīgi sakļāvies zieds, un veldzēdama un sāpinādama tur lija silta rasa.” Sentimentāli, bet skaisti un trāpīgi.

Vēl viens moments – manuprāt, Elza autoram nemaz neinteresē kā personība, bet drīzāk kā metafora – buržuāziskā sabiedrībā sievietes liktenis ir pieskaņoties vīrietim (un vispirms jau viņa “visstiprāk skanošajai stīgai – dzīvnieciski fizioloģiskajai“), savukārt jaunajā, revolucionārajā pasaulē sieviete būtu vīriešiem “līdzīga būtne – darba un ideju biedrs un līdzkarotājs.” Ja zinātu Elza, kur komunisms nākotnē sabiedrību aizvedis, varbūt neklausītos tik kāri tās revolucionāru runas.

Tā nu tas ir ar to Upīša “Sievieti”. Bija patīkami iepazīties, bet diez vai kādreiz pārlasīšu. Romāns bija padrūms un  nesimpātiskiem tēliem pārpilns, tādēļ tagad jūtos nopelnījusi pievērsties kaut kam pavasarīgākam.

 

Īvlins Vo “Sauja pīšļu” (2011)

11 komentāri

Īvlins Vo. Sauja pīšļu: romāns / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Zvaigzne, 2011.  – (Zelta klasika). (Evelyn Waugh. A Handful of Dust (1934))

 

Turpinot tēmu par Angliju 20. gs. sākumā, nonācu pie viena no angļu klasiķiem – Īvlina Vo. Esmu lasījusi par viņu dažādas atsauksmes, ne visiem viņa stils patīk un arī skartā tēma – smalka satīra par angļu sabiedrību – var nebūt interesanta. Man grāmata patika, lasīju to vēl februārī, bet labi atceros savas sajūtas: it kā viegli lasās, amizantas situācijas, tomēr autoram ir izdevies panākt ainu, kurā lasītājs skatās uz mēslu čupu, kas apklāta ar dekoratīvu sedziņu.

Romāna galvenie varoņi ir Tonijs un Brenda Lāsti, Anglijas aristokrātijas pārstāvji, kuri, kā saka Brenda, būtu ļoti bagāti, ja nebūtu Hetonas. Hetona ir Tonija mantotais īpašums, gotikas stilā celta abatija ar plašu parku. Tā izsūc visu Tonija līdzekļus, un būtībā viņi ar Brendu ir šī īpašuma ķīlnieki. Brendas ģimene, precīzāk – viņas brālis, savu īpašumu ir pārdevuši un par to neskumst, bet Tonijs ir iemīlējies Hetonā kā jauns puisis savā saderētā un izbauda  lauku muižnieka stāvokli. Brendai ir garlaicīgi, un viņa ievieš sev mīļāko – Londonas dīkdieni Bīveru, kas dod iemeslu braukāt uz Londonu un izklaidēties sabiedrības tusiņos. Grāmatu lasot, kaut kādā brīdī rodas sajūta, ka tā ir dzīve, kurā saturs iztek caur pirkstiem un neatstāj neko vērā ņemamu, vieni vienīgi lenči un dinejas, kurus atsvaidzina dejas un tenkas.

Traģisks notikums pamudina Brendu izlemt par šķiršanos, pāris to mēģina izlemt civilizēti, bet rezulātā Tonijs nolemj par visu nospļauties un doties ekspedīcijā uz Brazīliju. Grāmatas fināls ir grotesks – Tonijs džungļos satiek analfabētu ar Dikensa grāmatu bibliotēku un brīvprātīgi obligātā veidā ir spiests tam lasīt katru dienu priekšā. Izsmalcināta spīdzināšana ar Dikensa grāmatām.

 

 

Īvlins Vo šajā grāmatā nav žēlojis Brendas tēlu (un īstenībā nevienu sievietes tēlu), līdz ar to man radās priekšstats, ka viņam ir kāda personiska trauma, kas izrādījās taisnība. 1928. gadā, būdams iesācējs rakstnieks ar niecīgiem ienākumiem, viņš apprecēja bagātu aristokrāti Īvlinu Gārdneri. Pēc gada laulātā draudzene paziņoja, ka viņai ir sakars ar abu kopīgo draugu, un pēc kāda laika laulība tika anulēta. Dīvainā kārtā šķiršanās atstāja pozitīvu iespaidu uz Vo rakstnieku stilu, ir atzīmēts, ka tas kļuvis asāks un rūgtāks. “Saujas pīšļu” sižets īstenībā tik konkrēti atkārto paša Vo dzīves situāciju, ka visdrīzāk tajā tomēr ir kaut kas autobiogrāfisks.

Grāmatai “Sauja pīšļu” ir divi fināli, otro Vo ir sarakstījis speciāli ASV izdevējam, jo pirmais fināls esot viņa stāsta Man who Loved Dickens atkārtojums (daži uzskata, ka te Kings ir nošpikojis savu Mizeriju) un ASV tas piederēja citam izdevējam. Pirmais (kas ir arī šajā tulkojumā) esot krietni labāks, lai arī sērīgāks. Jā, fināls ir labs un asprātīgs, lai arī bēdīgs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) angļu elites dekoratīvais, nodevību un tukšumu slēpjošais skaistums;

2) gudra un nežēlīga satīra;

3) traģikomisks smaids romāna garumā.

Latviski ir izdoti divās grāmatās apkopoti vēl četri Īvlina Vo romāni (“Grēcīgā miesa”, “Atkal Braidshedā”, “Dārgā aizgājēja”, “Izkariet vairāk karogu”) un pāris stāsti, visam tulkotāja Anna Bauga. Grāmatu noformējums gan nav veiksmīgs nevienai.

Ko grib sieviete?

1 komentārs

Jacqueline Gnott. Dutch Girls Dancing

Varbūt pamanījāt pirms kāda laika portālā draugiem.lv Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā veikto aptauju par attieksmi pret 8. martu. 46% respondentu Starptautiskā sieviešu diena asociējas ar ziedu dāvināšanu sievietēm, 11% iedzīvotāju domā, ka 8.marts ir parasta diena, bet 10% – padomju laika svētki. Tomēr tikai 5% aptaujāto uzskata, ka Starptautiskā sieviešu diena ir veltīta cīņai par sieviešu tiesībām. Liekas, 21. gadsimts, viss jau panākts, ko vēl viņas grib?

Nesen dāņu meitenes emuārā At the Lighthouse ieraudzīju interesantu video, kurā stāsta par Behdelas filmu testu, kuru 1985.gadā ieviesa Elisona Behdela. Behdelas tests ir vienkāršs – lai filma to izietu, tajā ir jābūt ainai, kurā divas vai vairākas vārdos nosauktas sievietes sarunājas savā starpā par jebko citu, izņemot vīriešus. Kaut vai tā būtu stereotipiski sievišķīga saruna par iepirkšanos vai krāsošanos. Izklausās vienkārši, vai ne? Un neticami, ka pēc aptuveni 2500 filmu analīzes atklājies, ka šo testu iziet tikai aptuveni puse filmu, bet izgāžas tik slavenas filmas kā  sāga par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieks, Avatars un Zvaigžņu kari.

Sākotnēji kā joks domātā iecere būtībā atklāja nopietnu izklaides industrijas problēmu. Piedāvātajā video tiek analizētas filmas, kuras tika nominētas šī gada Oskaram, tātad – nopietns un kvalitatīvs kino ar lielu auditoriju. No desmit nominētajām filmām tikai divas (!) The Descendants un The Help iziet šo testu, pārējās filmās – Moneyball, The Tree of Life, Hugo, Extremely Loud Incredibly Close, Midnight in Paris, War Horse, The Artist – nav ainas, kurā sieviete sarunātos ar sievieti vispār vai vismaz par kaut ko citu, izņemot vīriešus. Galvenais secinājums, kas tiek no tā visa izdarīts: pat 21.gs. sieviešu dažādās un interesantās dzīves Holivudai neliekas pietiekami saistošas un pat neeksistējošas.

Un tomēr – ko sieviete grib? Vai vienkārši tikt pamanīta? Vai tomēr lielākā, īstenībā ļoti cilvēciskā vēlēšanās ir tikt adekvāti novērtētai. Manā darba dzīvē ir bijis gadījums, kad mēs ar kolēģi (sievieti) sirsnīgi apspriedām darba jautājumus un tikām draudzīgi norātas no priekšnieka puses – ar komentāru, ka klačoties varēsim vēlāk. Tas nebūtu tik sāpīgi, ja nebūtu skaidrs, ka analogā situācijā vīriešiem aizrādīts netiktu – jo vīrieši neklačojas, viņi apspriežas.

Tikai nepārspīlējiet! Sieviete dažreiz grib tik vienkāršas lietas, ka vīriešiem tas nekādi nepielec…

Sirsnīgs sveiciens visām sievietēm Starptautiskajā sieviešu dienā!

Ians Makjuans “Piedošana” (2004)

1 komentārs

Ians Makjuans. Piedošana / no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2004. – (Atēnas bibliotēka; IV). (Ian McEwan. Atonement (2001))

Makjuana romāns ir pārlasījums, manuprāt, lasīju to pat iznākšanas gadā. Daudz neko no tā neatcerējos, bet bija sajūta, ka tas nav taisnīgi, tādēļ nolēmu dot tam otru iespēju. Un labi – tas ir brīnišķīgs. Pieņemu, ka pirmoreiz es to lasīju pārāk ātri un varbūt pat pavirši. Bet šis ir izteikts lēnais, izbaudāmais gabals, kas tempu uzņem gausi, vairākas reizes notiek stila maiņa, bet pašās beigās – negaidīts fināla akords.

1935.gadā karsta vasaras diena pārvēršas nemierīgā naktī, no rīta nesot šokējošu atklāsmi. Bagātās Tallisu ģimenes lauku mājās trīs ģimenes sievietes – māte, vecākā māsa Sesīlija un jaunākā Brionija – gaida ierodamies ciemos no Londonas brāli Leonu. Tēvs, ministrijas ierēdnis, aizvien biežāk paliek Londonā. Noskaņa ir viegla, gaidu sakarsēta – Brionija raksta ludziņu, lai spēlētu brālim, savukārt Sesīliju moka neziņa par pašas dzīvi – ko darīt koledžas beidzējai? Leons atved līdzi bagātu draugu, pa dienu ierodas meiteņu māsīca un brālēni, kuru vecāki šķiras. Mājās regulārs viesis ir arī bijušā dārznieka dēls Roberts, kuram Tallisi ir apmaksājuši koledžu un piekrituši sponsorēt arī ārsta studijas.

Romāna pamatā ir attiecību trijstūris, bet šoreiz to nesaista mīlestība, bet gan kļūdīšanās, kuras sekas ir liktenīgas – kādam ir jādodas cietumā ar sagrautu reputāciju un pārsvītrotu nākotni. Grāmatas nosaukums angliski “Atonement” – grēku nožēla, izpirkšana – vislabāk atspoguļo romāna galveno varoņu tālāko dzīves ceļu, jo Roberts, Sesīlija un Brionija katrs savā veidā cīnās ar notikušā sekām. Roberts, reiz tveicīgajā vasaras dienā soļojis uz ģimenes vakariņām, – vēl nekad viņš nebija apzinājies sevi tik jaunu, tik kāru, tik nepacietīgu, gaidot, kad sāksies stāsts – atceras savu tīksmināšanos par to, ka drīkst veidot pats savu dzīvi. Tā bija vīzdegunīga ilūzija, nu viņš ir angļu armijas ierindnieks, kurš ievainots kopā ar biedriem bēg no vāciešiem – Kad kliedz ievainotie, tu sapņo par mazu, kopīgu mājiņu kaut kur, par ikdienišķu dzīvi, dzimtas koku, saiknēm. Robertu pie dzīves uztur domas par Sesīliju, viņas vēstules ar gaidu pilniem vārdiem. Sesīlijas rūpes savukārt kādreiz bija par to, kā izskatīties tā, it kā viņa ne mirkli nebūtu zaudējusi galvu par to, ko vilkt mugurā, un tam nu vajadzēja laiku. Tagad viņa ir pilnībā sarāvusi sakarus ar ģimeni, kļuvusi par diplomētu slimnieku kopēju un dzīvo no cerībām. Brionija reiz bija paštaisns meitēns, kura pati ieskrēja slazdā, iegāja savu izdomājumu labirintā un bija pārāk jauna, pārāk sabijusies, pārāk kāra pielabināties, lai uzstātu, ka tagad ies atpakaļ pati pa savu ceļu. Pašlaik viņai šķiet, ka viņas dzīve aizritēs vienā istabā – bez durvīm, un viņa ir gatava visu vērst par labu. Vai nav par vēlu?

Romāna pirmās daļas temps ir lēns, tajā gana daudz galveno varoņu refleksiju un pārdomu, mūs lēnām iepazīstina ar māju, dārzu, ģimenes attiecībām. Pieņemu, ka daļai lasītāju tas var šķist pārāk nogurdinoši, lai arī būtībā tas iezīmē varoņu raksturus, un mēs noprotam, ko no katra var gaidīt.

Man vislabāk patika otrā daļa, tajā stāsta par Roberta atkāpšanos angļu armijas sastāvā uz Denkerku (Francijā) pēc Mažino līnijas saraušanas, cerībā sagaidīt glābjošās evakuācijas laivas. Kā arī apraksta Brionijas darbu kara hospitāli Londonā – apmācības un reālos ievainotos. Te nav kara varoņdarbu aprakstu, bet izmisums un ciešanas, cīņa ar savām bailēm par izdzīvošanu.

Trešā daļa mūs iepazīstina ar 77 gadus veco Brioniju, kurai rakstnieks licis mums atklāt negaidītu, bet Makjuanam tik raksturīgu sižeta pavērsienu – kā tad bija īstenībā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) cilvēku dvēseļu pārdzīvojumi – kā piedot nejaušu ļaunprātību, kā nožēlot izdarīto un izlūgties piedošanu;

2) karš ir kā varens siets, kas atsijā nesvarīgo;

3) Viņa čukstus izrunāja Robija vārdu tik rūpīgi kā bērns, kurš izmēģina atsevišķas skaņas. Kad viņš atbildēja, nočukstēdams Sesīlijas vārdu, tas skanēja kā pilnīgi jauns: zilbes tās pašas, bet nozīme cita. Visbeidzot viņš pateica tos trīs vienkāršos vārdus, kuru vērtību joprojām nav gluži spējusi nodeldēt nedz slikta māksla, nedz meli un nodevība.

Older Entries