Laiku pa laikam gribas uztaisīt pauzi un paskatīties atpakaļ, pastāstīt par to, kas nav pieminēts iepriekš, kā arī nedaudz ieskicēt plānus. Diez vai darīšu to katru mēnesi, visticamāk – kad būs, ko teikt.

Gatis Šļūka (Latvijas Avīze). Pēc referenduma

Gads iesākās mierīgi, bet kļuva aizvien aukstāks un nervozāks. Daudz kņadas un runāšanas – gan par ACTA, gan rakstniecībai neiedoto naudu, gan par valodas referendumu. ACTA ir atsevišķs absurda stāsts, bet valsts attieksmi pret latviešu literatūru un grāmatniecību kā tādu gan gribētos saistīt kopā ar krievvalodīgo kopienas savāktajām balsīm referenduma ierosināšanai. Jo stipro nesit. Kāds ir sajutis vājo vietu, valodas neaizsargātību un izmantojis izdevību, lai sev izdevīgā brīdi saceltu kņadu. Latvijas krievu diaspora n-tos gadus ir stiprināta ar kultūras atbalstu no savas tēvzemes (kas principā ir ļoti pozitīvs process), tai pašā laikā paši latvieši savā zemē ir pieļāvuši, ka valsts pret kultūru izturas kā pret pabērnu un nesaprot, ka tas būtībā ved uz tautas izzušanu. Diezgan bēdīgs stāsts, kur līdzēt var tikai valstiska prioritāšu maiņa, lai neatkārtotos viena no skumjākajām sestdienām Latvijas vēsturē… ja kāds man teiktu, ka 20 gadus pēc Latvijas valsts atjaunošanas es iešu balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu, es taču spurgtu kā kutināta!

Labi, tas bija par bēdīgo, bet labāk par priecīgākām lietām. Nesen atnācu no ikgadējās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā – izstaigāju, apskatīju jaunumus, paklausījos, ko stāsta Kristina Sabaļauskaite savas grāmatas “Silva Rerum II” atvēršanas svētkos, samainīju Maiņas punktā atnesto. Noklausījos, ka grāmatu pārdevēji kopumā ir tīri apmierināti (“ņemot vērā, kā iet vispār”). Noziedoju arī savu naudiņu pāris grāmatām (nu labi, četrām), bet kaut kā izdevās noturēties rāmjos.

Tā kā šobrīd daudz vairāk par grāmatām man ir nepieciešami grāmatu plaukti, es esmu centusies šogad savus pirkumus ierobežot. Pavisam nogriezt nevar, jo pēc pieredzes zinu, ka tad sekos iepirkumu lēkme.

Ja janvārī es vēl turējos, tad februāri atguvu iekavēto. Vispirms es ļāvos http://www.bookdepository.co.uk kārdinošajai diennakts akcijai, kad 2.februārī katru stundu izlika pārdošanā vienu grāmatu par ļoti labu cenu. Tā par nepilniem 5 eiro manā īpašumā nonāca Richard MathesonI am Legend“, kura iznākusi Gollancz 50 Top Ten zinātniskās fantastikas sērijā. Grāmatas kvalitāte, starp citu, ir daudz labāka, nekā es gaidīju. Nākamās es nopirku – Камилла Лэкберг “Ледяная принцесса” un Ю Несбё “Пентаграмма” (jo cilvēkiem vajag sevi apbalvot par to, ka viņi iet pie zobārsta). Pēc tam man gadījās ieiet Zvaigznes grāmatnīcā un sevi jau avansā apbalvot ar trim grāmatām: Kalpone – Verdzene – Trīsas. Grāmatu nosaukumi man pēcāk lika gremdēties freidiskās pārdomās, ko ar to es sev esmu gribējusi pateikt. Ceļš gāja garām antikvariātam un, protams, iegāja tur arī iekšā; rezultātā nopirku sen meklētu Angolas tautu pasaku grāmatu “Zaķis un leopards” (kas nozīmē, ka man beidzot ir pilna sērija “Brīnumzeme”) un Philip PullmanNorthern Lights“. Un visbeidzot – šodienas Grāmatu izstādē nopirku sen noskatīto Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!”, sen gribēto Gunta Bojāra 2008.gada izdevuma “Zīda čusku” cietajos vākos, nenoturējos pretī vienas bērnu grāmatas valdzinājumam – “Muftāra ielas ragana un citas Brokā ielas pasakas” un mirkļa iespaidā nopirku “The Myths We Live By“. Tas arī viss, nekā lieka. Ejiet, grāmatmīļi, rīt vēl izstāde darbosies pilnā sparā un iepērciet sev garīgo barību pilnām somām!

Kas noticis līdz šim manā emuārā. Janvārī piebeidzu pagājušā gadā iesāktās grāmatas un formulēju savus jaunos izaicinājumus, drusciņ padarbojos ar ģimenes sāgām un uztaisīju par tām mazu grāmatlisti. Janvāra beigās sapratu, ka pēdēja laikā esmu lasījusi tikai sieviešu sarakstītas grāmatas, un šī netaisnība ir steigšus jālabo. Tādēļ februāris kļuva par vīriešu mēnesi bez neviena sievišķa izlēciena. Pēc seriāla “Dowton Abbey” noskatīšanās taisījos sliekties uz angļu literatūru par 20.gs. sākumu, bet negaidot mēneša vidū izlasīju trīs pēdēja laika latviešu literātu darbus (un izpildīju pusi no šī gada latviešu lasīšanas izaicinājuma). Andrejs Upīts tam visam pielika skaistu punktu.

Martā būs vien jāseko pavasara aicinājumam un jāpievēršas kaut kam romantiskākam – nedaudz vēl smagnēju angļu, šis tas par vīriešiem un sievietēm un pāris grāmatu no Top 10 Love Stories of the 21st Century. Aprīlis vēl miglā tīts, jo gribas uzreiz pārāk daudz. Nu kaut kā tā.