Īvlins Vo. Sauja pīšļu: romāns / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Zvaigzne, 2011.  – (Zelta klasika). (Evelyn Waugh. A Handful of Dust (1934))

 

Turpinot tēmu par Angliju 20. gs. sākumā, nonācu pie viena no angļu klasiķiem – Īvlina Vo. Esmu lasījusi par viņu dažādas atsauksmes, ne visiem viņa stils patīk un arī skartā tēma – smalka satīra par angļu sabiedrību – var nebūt interesanta. Man grāmata patika, lasīju to vēl februārī, bet labi atceros savas sajūtas: it kā viegli lasās, amizantas situācijas, tomēr autoram ir izdevies panākt ainu, kurā lasītājs skatās uz mēslu čupu, kas apklāta ar dekoratīvu sedziņu.

Romāna galvenie varoņi ir Tonijs un Brenda Lāsti, Anglijas aristokrātijas pārstāvji, kuri, kā saka Brenda, būtu ļoti bagāti, ja nebūtu Hetonas. Hetona ir Tonija mantotais īpašums, gotikas stilā celta abatija ar plašu parku. Tā izsūc visu Tonija līdzekļus, un būtībā viņi ar Brendu ir šī īpašuma ķīlnieki. Brendas ģimene, precīzāk – viņas brālis, savu īpašumu ir pārdevuši un par to neskumst, bet Tonijs ir iemīlējies Hetonā kā jauns puisis savā saderētā un izbauda  lauku muižnieka stāvokli. Brendai ir garlaicīgi, un viņa ievieš sev mīļāko – Londonas dīkdieni Bīveru, kas dod iemeslu braukāt uz Londonu un izklaidēties sabiedrības tusiņos. Grāmatu lasot, kaut kādā brīdī rodas sajūta, ka tā ir dzīve, kurā saturs iztek caur pirkstiem un neatstāj neko vērā ņemamu, vieni vienīgi lenči un dinejas, kurus atsvaidzina dejas un tenkas.

Traģisks notikums pamudina Brendu izlemt par šķiršanos, pāris to mēģina izlemt civilizēti, bet rezulātā Tonijs nolemj par visu nospļauties un doties ekspedīcijā uz Brazīliju. Grāmatas fināls ir grotesks – Tonijs džungļos satiek analfabētu ar Dikensa grāmatu bibliotēku un brīvprātīgi obligātā veidā ir spiests tam lasīt katru dienu priekšā. Izsmalcināta spīdzināšana ar Dikensa grāmatām.

 

 

Īvlins Vo šajā grāmatā nav žēlojis Brendas tēlu (un īstenībā nevienu sievietes tēlu), līdz ar to man radās priekšstats, ka viņam ir kāda personiska trauma, kas izrādījās taisnība. 1928. gadā, būdams iesācējs rakstnieks ar niecīgiem ienākumiem, viņš apprecēja bagātu aristokrāti Īvlinu Gārdneri. Pēc gada laulātā draudzene paziņoja, ka viņai ir sakars ar abu kopīgo draugu, un pēc kāda laika laulība tika anulēta. Dīvainā kārtā šķiršanās atstāja pozitīvu iespaidu uz Vo rakstnieku stilu, ir atzīmēts, ka tas kļuvis asāks un rūgtāks. “Saujas pīšļu” sižets īstenībā tik konkrēti atkārto paša Vo dzīves situāciju, ka visdrīzāk tajā tomēr ir kaut kas autobiogrāfisks.

Grāmatai “Sauja pīšļu” ir divi fināli, otro Vo ir sarakstījis speciāli ASV izdevējam, jo pirmais fināls esot viņa stāsta Man who Loved Dickens atkārtojums (daži uzskata, ka te Kings ir nošpikojis savu Mizeriju) un ASV tas piederēja citam izdevējam. Pirmais (kas ir arī šajā tulkojumā) esot krietni labāks, lai arī sērīgāks. Jā, fināls ir labs un asprātīgs, lai arī bēdīgs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) angļu elites dekoratīvais, nodevību un tukšumu slēpjošais skaistums;

2) gudra un nežēlīga satīra;

3) traģikomisks smaids romāna garumā.

Latviski ir izdoti divās grāmatās apkopoti vēl četri Īvlina Vo romāni (“Grēcīgā miesa”, “Atkal Braidshedā”, “Dārgā aizgājēja”, “Izkariet vairāk karogu”) un pāris stāsti, visam tulkotāja Anna Bauga. Grāmatu noformējums gan nav veiksmīgs nevienai.

Advertisements