Andrejs Upīts. Sieviete: romāns. – Rīga: Liesma, 1983.

 

Romāns “Sieviete” ir viens no Upīša pirmajiem romāniem, sarakstīts 1910.gadā. Šajā laikā Upīts jau ir vīrs un tēvs, nesen kā aizgājis no skolotāja darba, lai pilnībā pievērstos rakstniecībai. Savu literāro gaumi viņš ir veidojis pašizglītošanās ceļā, visaugstāk vērtējot krievu un franču literatūru, bet galīgi neaizraujoties ar vācu romantisma idejām. Cita lieta – reālisms, tam Upīts ir palicis uzticīgs mūža garumā.

Nedaudz pasausais ievads man bija vajadzīgs, lai es varētu noformulēt, kā man vispār vajadzētu saprast romānu “Sieviete”. Te ir tik daudz negatīvu tēlu (praktiski visi) un naturālisma, ka es lasīju ar grūtībām, vienlaikus atzīstot, ka rakstnieka stils, lai arī eksaltēts, ir meistarīgs. Romāns iesākas ar četru nelielas pansijas iemītnieku aprakstu: iedomīgais ierēdnis Apse, impozantais skolotājs Grīns, drūmais students Grundulis un liekēdis Pūpols. Kopīga viņiem ir uzdzīves kāre – te labi der alus, šņabis un meitenes. Kādā vakarā pie Pūpola atbrauc viņa māsa Elza, kura atved nelabu vēsti – viņu tēvs ir uz miršanas gultas un tirgotava ir izputējusi, kas nozīmē, ka Pūpola liderīgajai dzīvei ir beigas. Mazpilsētas Elza uzreiz tiek ierauta uzdzīvē un Upīšaprāt saņem neglābjamu triecienu saviem tikumīgajiem uzskatiem. Teikšu godīgi, es nesapratu, vai Upīts alegoriski mēģina attēlot kādu nopietnu nodarījumu, ko varbūt nevarēja atklāti teikt 1910.gadā, vai arī viņš tiešām uzskata, ka meiteni tik ļoti var ievainot piedzirdīšana un dancināšana. Katrā ziņā Elza visu paņem nāvīgi nopietni un turpmāk tekstā Upīts izmanto katru iespēju, lai uzsvērtu viņas riebumu pret vīriešiem: “Te visur tikai vīrieši rīkojas. Tāpēc viss tik neīsts, nedzīvs, nekrietns un garlaicīgs. Tāpēc, ka ikkatrs vīrietis dziļi samaitāts, nekrietns un samaitājošs.” Tomēr Elza rīkojas ar viltu un nolemj nekrietnos uzdzīvotājus ievilināt slazdā, lai pēc tam piemānītu. Puiši, protams, uzķeras: “Pirmatnējā instinkta valgā uz sievieti tiecās viņu gļēvā griba, kas verdziskā kalpībā pamazām izvērtās par elementāru aklu iegribu – visa viņu būtne tiecās uz to.” Romānā parādā tikai viens pozitīvs tēls – dzejnieks Līcītis, kas ironiskā kārtā ļoti atgādina jaunu dienu Andreju Upīti. Rakstīts: “tikai sievietes tuvums samulsināja šo naivo jaunekli.” Tas atgādina stāstu no paša Upīša dzīves, kad viņš, būdams jauns skolotājs, braukājis ar kuģīti no Mangaļiem uz Rīgu, un regulāri saticis smuku brūnaci, kuru tā arī nav spējis uzrunāt… lai reiz pat apraudātu savu neveiksmi, birdinot asaras marmelādes kastītē (Ievas Stāsti, 2009. gada 24. aprīlis). Romānā dzejnieks nespēj glābt Elzas postošo aizraušanos, tikai brīdināt, bet otrreiz ierodas jau par vēlu.

Neteikšu, ka man izdevās atrast loģisku pamatojumu Elzas domām un rīcībai, varētu pat teikt, ka, manuprāt, Upīts ir pārāk ietekmējies no sev tuvā francūža Emīla Zolā un aizrāvies ar naturālismu. Ja tas nebūtu literāri tik kvalitatīvs, to pat varētu nosaukt par lubeni. “Viņas novārdzinātā dvēsele atvērās kā kukaiņu izgrauzts, vārīgi sakļāvies zieds, un veldzēdama un sāpinādama tur lija silta rasa.” Sentimentāli, bet skaisti un trāpīgi.

Vēl viens moments – manuprāt, Elza autoram nemaz neinteresē kā personība, bet drīzāk kā metafora – buržuāziskā sabiedrībā sievietes liktenis ir pieskaņoties vīrietim (un vispirms jau viņa “visstiprāk skanošajai stīgai – dzīvnieciski fizioloģiskajai“), savukārt jaunajā, revolucionārajā pasaulē sieviete būtu vīriešiem “līdzīga būtne – darba un ideju biedrs un līdzkarotājs.” Ja zinātu Elza, kur komunisms nākotnē sabiedrību aizvedis, varbūt neklausītos tik kāri tās revolucionāru runas.

Tā nu tas ir ar to Upīša “Sievieti”. Bija patīkami iepazīties, bet diez vai kādreiz pārlasīšu. Romāns bija padrūms un  nesimpātiskiem tēliem pārpilns, tādēļ tagad jūtos nopelnījusi pievērsties kaut kam pavasarīgākam.

 

Advertisements