Man brīžiem pusnaktī no miega jāceļas –

tik brīnumsaldas jausmas krūtīs pamostas,

tās silti tvīkst un plūst, un sirdī sakrājas

kā dzeltens liepu medus baltās šūniņās.

Brūnraiba kamene – kluss sirdsprieks – viņu sūc.

Es laimē viegli drebu, kamēr tā uz krūts.

Aiz loga tumsā pavasara vēji dzied,

pār galvu sapņi man kā balti ķirši zied.

.

Fricis Bārda (“Sirds prieks”,

no krājuma “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam”)

.

Pavasaris ir sācies!