Ulrika Kjernborga. Verdzene / no zviedru valodas tulk. Rute Lediņa. – Rīga: Zvaigzne, 2012. ( Ulrika Kärnborg. Myrrha (2008))

19.gs Anglija, kalpone Hanna Kalvika (Hannah Cullwick) un džentlmenis Arturs Manbijs (Arthur Munby) savienojas dīvainā mezaljansē, kura ilgst mūža garumā. Lai arī kaut kādā brīdī viņi pamanās pat apprecēties, viņu laulības dzīve ir savāda un netradicionāla, nekādi neiekļaujas sabiedrībās priekšstatos.

Kjernborga ir zviedru rakstniece, un “Verdzene” ir viņas debijas romāns. Diezgan neierasti, ka zviedriete pievēršas 19. gs. Anglijai, piedevām vēl romāns ir balstīts dokumentālajos avotos – Arturs un Hanna ir reāli eksistējošas personības, kuras par savu dzīvi ir atstājušas daiļrunīgas rakstiskas liecības.  Es pateikšu uzreiz, ka romāns mani neaizrāva – sākums bija daudzsološs, bet diezgan ātri sākās tāda kā putrošanās, kā miglas pūšana. Varbūt arī Zviedrijā ir grūtības ar labiem redaktoriem, jo ir vietas, kuru pretrunas būtu viegli novēršamas. Piemēram, Hannas ārējais apraksts: “viņa bija liela un smagnēja auguma” (176.lpp.) vai “[viņa] atkailināja augumu, kas bija vājš un stiegrains kā vīrietim” (181.lpp.) – tas ir par vienu laika periodu, bet cilvēks taču nevar vienlaikus būt smagnējs un vājš.

Jāatzīmē, ka autores valoda ir laba, izteiksmes līdzekļi bagātīgi, teksts vietumis aizrauj un ievelk. Man galvenais mīnuss – es varoņus nesaredzēju. Labā romāna lasītājs varoņus var ienīst vai mīlēt, bet viņam ir jābūt īstenības, līdzpārdzīvojuma sajūtai. Es nesapratu un neizjutu ne Hannu, ne Arturu, jo viņi dara gana daudz dīvainu lietu, bet rakstniece nerada izpratni par notiekošo, tēlu rīcības loģika man palika neizprasta. Kādā brīdī Hanna apliek sev ap kaklu ķēdi, kuru valkās visu mūžu, neskatoties uz to, ka romānā parādīti ilgstoši atsvešināšanās brīži un viss vedina uz to, ka Arturs ir bijis Hannas pakļāvējs un izmantotājs. Tikai tad, kad es sāku meklēt vēl kaut ko, kas stāstītu par abiem varoņiem, man atklājās, ka īstenībā Hanna varētu būt galvenā abu attiecību iniciatore un toņa noteicēja. Grāmatā tas tiek parādīts pašās beigās kā Artura šaubas: „Brīžiem viņš juta, ka uz Hannu nepaļaujas, viņas būtībā atradās kāda tumša zemūdens straume, kas darīja Arturu nedrošu. Vai viņa vispār gribēja būt laimīga? Vai viņa rūpīgi nekopa savas ciešanas, it kā tās būtu kaut kādi dārgumi?” Lai arī grāmatu rakstījusi sieviete, tas tomēr nav Hannas stāsts, tas ir par Arturu un viņa kārtas cilvēka dīvaino interesi par vienkāršām, stiprām sievietēm, kas romānā tiek izskaidrots diezgan primitīvi – ar Artura atmiņām par savu zīdītāju. Esmu pārliecināta, ka 19.gs. sākumā lielu daļu dižciltīgo angļu nezīdīja viņu mātes, bet tādēļ jau viņi pieauguši masveidā neskrēja pakaļ prastām, nosmulētām strādniecēm.

Hannah Cullwick (1833–1909) (via http://writingwomenshistory.blogspot.com)

Kjernborga piemin dokumentālu grāmatu, no kuras ņēmusi materiālu – Diane AtkinsonLove and Dirt: The Marriage of Arthur Munby and Hannah Cullwick”. Lūk, tā patiešām izskatās sakarīgāka, jo pat recenzija par to man daudz ko izskaidroja par abiem varoņiem. Gan Arturs, gan Hanna ir atstājuši rakstiskas liecības, kas Hannas gadījumā ir pārsteidzoši – nekas vairāk kā netīrāko darbu kalpone viņa mūžā nav bijusi un – svarīgākais – arī nav vēlējusies būt. Viņa raksta gan vēstules Arturam, gan dienasgrāmatu. Hannas kalpones dzīve un atstātās liecības par to vēsturniekiem ir daudz nozīmīgākas par viņas erotiskajām attiecībām ar Arturu, par to liecina vēl vairākas grāmatas:  The Diaries of Hannah Cullwick: Victorian Maidservant (1984); Watching Hannah: Sexuality, Horror and Bodily De-formation in Victorian England (2002), kā arī par Hannu ir stāstīts tajās grāmatās, kas vēsta par zemākās šķiras sievietēm Viktorijas laika Anglijā.

Kjernborga savu varoņus atklāj kā pretrunu mocītus un savu iegribu valgā esošus, dziļākajā būtībā nelaimīgus. Vai viņi tādi bija? Protams, to pateikt nav iespējams, bet teikts, ka abi varoņi savu šķirisko nevienlīdzību nav uztvēruši kā problēmu, bet pieņēmuši par pamatu savām attiecībām. Mīlas dīvainībās viņi bija kā podiņš ar vāciņu, tās slēpdami, bet arī apzinādamies to unikalitāti.

Neteikšu, ka grāmata ir slikta, bet tomēr nav īsti nekā tāda, kas patiesi aizķertu un aizkustinātu, lai arī izvēlētais stāsts būtība ir ļoti daudzsološs. Kārtējais treknais mīnuss ir jāpiešķir izdevniecībai par vāka noformējumu, varbūt tomēr KĀDS varētu arī IZLASĪT grāmatu pirms to veido? Sapņainā meitene baltajā korsetē pilnīgi noteikti nav romāna galvenā varone, kurai patīk izvārtīties sodrējos un laizīt sava saimnieka netīrās kājas. Man vienā brīdi pat sagribējās grāmatai uzlikt vāciņu, tik liela disonanse ir saturam ar noformējumu.

 

Advertisements