Ulrika Kjernborga. Verdzene / no zviedru valodas tulk. Rute Lediņa. – Rīga: Zvaigzne, 2012. ( Ulrika Kärnborg. Myrrha (2008))
19.gs Anglija, kalpone Hanna Kalvika (Hannah Cullwick) un džentlmenis Arturs Manbijs (Arthur Munby) savienojas dīvainā mezaljansē, kura ilgst mūža garumā. Lai arī kaut kādā brīdī viņi pamanās pat apprecēties, viņu laulības dzīve ir savāda un netradicionāla, nekādi neiekļaujas sabiedrībās priekšstatos.
Kjernborga ir zviedru rakstniece, un “Verdzene” ir viņas debijas romāns. Diezgan neierasti, ka zviedriete pievēršas 19. gs. Anglijai, piedevām vēl romāns ir balstīts dokumentālajos avotos – Arturs un Hanna ir reāli eksistējošas personības, kuras par savu dzīvi ir atstājušas daiļrunīgas rakstiskas liecības. Es pateikšu uzreiz, ka romāns mani neaizrāva – sākums bija daudzsološs, bet diezgan ātri sākās tāda kā putrošanās, kā miglas pūšana. Varbūt arī Zviedrijā ir grūtības ar labiem redaktoriem, jo ir vietas, kuru pretrunas būtu viegli novēršamas. Piemēram, Hannas ārējais apraksts: “viņa bija liela un smagnēja auguma” (176.lpp.) vai “[viņa] atkailināja augumu, kas bija vājš un stiegrains kā vīrietim” (181.lpp.) – tas ir par vienu laika periodu, bet cilvēks taču nevar vienlaikus būt smagnējs un vājš.
Jāatzīmē, ka autores valoda ir laba, izteiksmes līdzekļi bagātīgi, teksts vietumis aizrauj un ievelk. Man galvenais mīnuss – es varoņus nesaredzēju. Labā romāna lasītājs varoņus var ienīst vai mīlēt, bet viņam ir jābūt īstenības, līdzpārdzīvojuma sajūtai. Es nesapratu un neizjutu ne Hannu, ne Arturu, jo viņi dara gana daudz dīvainu lietu, bet rakstniece nerada izpratni par notiekošo, tēlu rīcības loģika man palika neizprasta. Kādā brīdī Hanna apliek sev ap kaklu ķēdi, kuru valkās visu mūžu, neskatoties uz to, ka romānā parādīti ilgstoši atsvešināšanās brīži un viss vedina uz to, ka Arturs ir bijis Hannas pakļāvējs un izmantotājs. Tikai tad, kad es sāku meklēt vēl kaut ko, kas stāstītu par abiem varoņiem, man atklājās, ka īstenībā Hanna varētu būt galvenā abu attiecību iniciatore un toņa noteicēja. Grāmatā tas tiek parādīts pašās beigās kā Artura šaubas: „Brīžiem viņš juta, ka uz Hannu nepaļaujas, viņas būtībā atradās kāda tumša zemūdens straume, kas darīja Arturu nedrošu. Vai viņa vispār gribēja būt laimīga? Vai viņa rūpīgi nekopa savas ciešanas, it kā tās būtu kaut kādi dārgumi?” Lai arī grāmatu rakstījusi sieviete, tas tomēr nav Hannas stāsts, tas ir par Arturu un viņa kārtas cilvēka dīvaino interesi par vienkāršām, stiprām sievietēm, kas romānā tiek izskaidrots diezgan primitīvi – ar Artura atmiņām par savu zīdītāju. Esmu pārliecināta, ka 19.gs. sākumā lielu daļu dižciltīgo angļu nezīdīja viņu mātes, bet tādēļ jau viņi pieauguši masveidā neskrēja pakaļ prastām, nosmulētām strādniecēm.

Hannah Cullwick (1833–1909) (via http://writingwomenshistory.blogspot.com)
Kjernborga piemin dokumentālu grāmatu, no kuras ņēmusi materiālu – Diane Atkinson „Love and Dirt: The Marriage of Arthur Munby and Hannah Cullwick”. Lūk, tā patiešām izskatās sakarīgāka, jo pat recenzija par to man daudz ko izskaidroja par abiem varoņiem. Gan Arturs, gan Hanna ir atstājuši rakstiskas liecības, kas Hannas gadījumā ir pārsteidzoši – nekas vairāk kā netīrāko darbu kalpone viņa mūžā nav bijusi un – svarīgākais – arī nav vēlējusies būt. Viņa raksta gan vēstules Arturam, gan dienasgrāmatu. Hannas kalpones dzīve un atstātās liecības par to vēsturniekiem ir daudz nozīmīgākas par viņas erotiskajām attiecībām ar Arturu, par to liecina vēl vairākas grāmatas: The Diaries of Hannah Cullwick: Victorian Maidservant (1984); Watching Hannah: Sexuality, Horror and Bodily De-formation in Victorian England (2002), kā arī par Hannu ir stāstīts tajās grāmatās, kas vēsta par zemākās šķiras sievietēm Viktorijas laika Anglijā.
Kjernborga savu varoņus atklāj kā pretrunu mocītus un savu iegribu valgā esošus, dziļākajā būtībā nelaimīgus. Vai viņi tādi bija? Protams, to pateikt nav iespējams, bet teikts, ka abi varoņi savu šķirisko nevienlīdzību nav uztvēruši kā problēmu, bet pieņēmuši par pamatu savām attiecībām. Mīlas dīvainībās viņi bija kā podiņš ar vāciņu, tās slēpdami, bet arī apzinādamies to unikalitāti.
Neteikšu, ka grāmata ir slikta, bet tomēr nav īsti nekā tāda, kas patiesi aizķertu un aizkustinātu, lai arī izvēlētais stāsts būtība ir ļoti daudzsološs. Kārtējais treknais mīnuss ir jāpiešķir izdevniecībai par vāka noformējumu, varbūt tomēr KĀDS varētu arī IZLASĪT grāmatu pirms to veido? Sapņainā meitene baltajā korsetē pilnīgi noteikti nav romāna galvenā varone, kurai patīk izvārtīties sodrējos un laizīt sava saimnieka netīrās kājas. Man vienā brīdi pat sagribējās grāmatai uzlikt vāciņu, tik liela disonanse ir saturam ar noformējumu.
Mar 28, 2012 @ 19:55:16
Sižets intriģējošs, gribētos izlasīt. Bet pēc tava apraksta tomēr sliecos domāt, ka man nav TIK daudz laika, lai lasītu arī šo grāmatu 🙂
Mar 28, 2012 @ 20:06:26
Būtībā doma ir, izklāsts arī saistošs, bet tas ir gadījums, kad saka “varēja būt labāk”. Vienkārši grāmatai pietrūcis pēdējā slīpējuma un laba redaktora, tad tā varētu būt pat ļoti laba.
Jūl 30, 2012 @ 21:55:18
Nupat arī es šo romānu “piebeidzu”. Atļāvos ielikt saiti uz jūsu blogu savā recenzijā http://lalksne.blogspot.com/2012/07/ulrika-kjernborga-verdzene.html.
Parasti cenšos katrā grāmatā atrast vismaz to vienu vērtību kāpēc bija vērts šo darbu lasīt. Katram pēc tam ir pašam tiesības izvēlēties – meklēt ko citu, meklēt to pašu vai nemeklēt neko. Bet kopumā, kad jau biju lielāko daļu savas recenzija suzrakstījusi un atradu Jūsu blogu, man prātā bija viena doma : “Paldies, Dievam! Es neesmu tāda viena!”
Gribēju vēl jautāt – Vai papildus informāciju par autori un darbiem, uz kuriem balstīts romāns, izdevās atrast angļu valodā?
Jūl 30, 2012 @ 22:20:39
Ja pareizi atceros, tad autore pati savā grāmatā norāda pāris grāmatu, uz kurām balstījusi savu izpēti. Es pēc tām meklēju tālāk, laikam pabiju amazonē un konstatēju, ka visas ir pieejamas un monogrāfijām jau uzraksta arī sakarīgas atsauksmes. Ir jau arī internetā diezgan daudz vietņu, īpaši tās, kas veltītas t.s. sieviešu vēsturei 19. gs.
Varbūt es no šī romāna vēlējos saprast Hannu, pieņemt viņas dzīves izvēli, tomēr tas nenotika, jo rakstniece pati uz Hannu skatījās kā uz dīvainu zvēriņu. Kaut kas taču bija viņas dzīvē, kas lika uzvesties tik dīvaini, netradicionāli un ļoti neērti pašai sev.
Jūl 30, 2012 @ 22:22:03
Laikam biju pārāk nepacietīga savos meklējumos. Pameklēšu kārtīgāk, varbūt atradīšu ko dziļāku. Paldies!