Sākumlapa

Šāndors Mārai: par lasīšanu

Komentēt

Lasīt ar spēku! Reizēm pat ar lielāku spēku, nekā lasāmais ir rakstīts. Lasīt ar svētbijību, aizrautību, uzmanību un nepielūdzami. Rakstnieks var izplūst, bet tu lasi skopvārdīgi! Katru vārdu grāmatā uzklausot, citu pēc cita, ieklausoties uz priekšu, vērojot pēdas, kas ved biežņā, vērojot slepenos signālus, kurus autors varbūt palaidis garām neievērotus, kad steidzīgi lauzās sava darba mūžamežā. Nekad nelasi pavirši, starp citu, tas būtu, it kā tu dievišķās dzīrēs ielūgts, ar dakšiņas galu paurķētu ēdienu. Lasīt vajag eleganti, augstsirdīgi. Lasīt tā, it kā tu kapličā lasītu pēdējo grāmatu, ko tev vēl laipni iedevis izvadītājs.

Lasīt uz dzīvību un nāvi, jo lasīt – tā ir lielākā cilvēkam pieejamā dāvana. Padomā par to, ka tikai cilvēks lasa!

No Šāndora Mārai atziņu krājuma “Zāļu grāmata” (no ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse, izdevusi “Atēna” (2005))

Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”

1 komentārs

Rejs Bredberijs. 451 grāds pēc Fārenheita / no angļu val. tulk. I.Veide. – Rīga: Liesma, 1975.  – (Fantastikas pasaulē). ( Ray Bradbury. Fahrenheit 451 (1950))

Izrādās, ka arī grāmatu tārpam ir iespējama situācija, kad viena no slavenākajām “grāmata par grāmatām” ir palikusi līdz šim nelasīta. Bet savā grāmatu nedēļā nolēmu labot šo trūkumu. “451 grāds pēc Fārenheita”  ir reizē izcila un šausmīga – jo iedomātā nākotnes pasaule ir ļoti reāla un tai ir pārāk liela līdzība ar mūsdienām.

Gajs Montegs ir dedzinātājs, viņš kopā ar saviem darba kolēģiem sagaida izsaukumus un dodas uz mājām, par kurām ziņots, ka tajās ir grāmatas. Saimnieku jau ir savākusi policija, dedzinātāju darbs ir visu apliet ar benzīnu un sadedzināt. Jā, arī māju. Grāmatas šajā pasaulē ir aizliegtas. Montegs jau desmit gadus dara savu darbu, īpaši neuzdodot jautājumus, viņa sieva dzīvo kā robots, apdullusi no runājošām TV sienām, bet kādu vakaru viņš satiek meiteni, kura viņā uzjunda sen krājušās šaubas. Varbūt ir iespējams dzīvot citādi? Un varbūt tieši viņa dedzinātājās grāmatās ir atrodama atbilde.

 

Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāmatas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par melniem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizdegas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc nodaļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi melīgie solījumi,  nodrāztās atziņas un novecojusī filozofija.

Šī nu ir grāmata, par kuru man ir ārkārtīgi grūti kaut ko uzrakstīt, jo es to visu varētu izķidāt citātos un garās pārdomās par to, cik tas viss ir aktuāli, vajadzīgi utt. Kā var uzrakstīt grāmatu, kura būtībā sāk pilnīgi skanēt tikai 50 gadus pēc iznākšanas? Tā pasaule, kurā visi apdullina sevi ar troksni, ātrumu, kvantitāti, paviršību un virspusību… atblāzmas no tā es redzu katru dienu. Tam jaunietim, kurš sēž trolejbusā ar austiņām ausīs un ārpusē no tām izlaužas bums-bums troksnis, ir Montega sievas “gliemežnīcas” – mazas radiokapsulas, kuras viņa valkā nemitīgi, lai nebūtu jāklausās vīrā vai varbūt pašai sevī; tie cilvēki, kuri sēž pie televizoriem un ir padarījuši par saviem tuviniekiem seriālu varoņus, bet nevēlas zināt, kas notiek viņu tuvāko dzīvē; tā nemitīgā datu plūsma, kas gāžas pār mums diendienā, neļaujot padomāt un tikai radot ilūziju par informētību – “Piebāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nelabumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitīs, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā.”

Grāmatas Bredberija stāstā drīzāk ir simbols, jo būtība taču neslēpjas tajās; pats autors teic, ka “Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. ” Ir svarīgi pacelt acis un ieraudzīt bālo mēness vaigu, saskaitīt zvaigznes, dziļi ieelpot maigo vēju, iet tālu pa čaukstošo lapu paklāju, lai nonāktu vietā, kur tev kāds atstājis glāzi piena un svaigi plūktu ābolu. Te var apgulties zālē un izbaudīt klusumu un saprast, ka tava dzīve nav pelnījusi steigu, kņadu un nevērību. Tava dzīve ir pelnījusi tavas domas un visdziļāko uzmanību. Grāmatas ir tikai viens no veidiem, kā iemācīties saprast, vērtēt un domāt.

Vai tagad jūs saprotat, kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes.

Gadu laikā grāmatai ir mainījušies akcenti, 1975. gadā izdotās grāmatas pēcvārdā galvenokārt tiek runāts par kara un miera problēmām un Trešā reiha grāmatu dedzinātājiem, savukārt mūsdienu lasītājs vairāk uzsver parādīto garīguma izzušanu, notrulināšanos un pakļaušanos mediju spiedienam. Bez tam, grāmatu augstāk vērtē krievu forumos – varbūt tiešām ir nepieciešama vismaz paaudžu atmiņa par totalitāru valsti, lai spētu pilnībā novērtēt grāmatā pausto brīdinājumu.

Sev par lielu prieku esmu atradusi grāmatu, kuru taisos pārlasīt ne reizi vien, un pie labvēlīgas apstākļu sakritības uzmākties ar to arī citiem. Ceru, ka kāds iedomāsies grāmatu pārizdot, jo tā lēnām kļūst par retumu.

.

Literatūras gada balva 2011

2 komentāri

Šodien, 26.aprīlī tika paziņoti Latvijas Literatūras gada balvas 2011 ieguvēji četrās nominācijās. Gada balvai kopā tika izvirzīti 16 nominanti.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Ruta Štelmahere Klēpis (Mansards)

NOMINANTI:

Eduards Aivars Sakvojāžs (Neputns),

Andris Ogriņš Zem pulksteņa pulkstenis (Neputns),

Juris Kronbergs Ik diena (Mansards).

 

 

 

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Margarita Perveņecka Gaetāno Krematoss (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Nora Ikstena Vīrs zilajā lietusmētelītī (Dienas Grāmata),

Juris Zvirgzdiņš Atgriešanās Itakā (Dienas Grāmata)

Gundega Repše Dzelzs apvārdošana (Dienas grāmata).

 

 

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Zane Balode par Andrusa Kivirehka Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus (Lauku avīze)

NOMINANTI:

Māra Poļakova par Edvarda Vitmora Sīnāja gobelēns (Dienas Grāmata),

Dens Dimiņš par Mišela Velbeka Karte un teritorija (Jānis Roze),

Dace Meiere par Kristinas Sabaļauskaites Silva Rerum (Zvaigzne ABC).

 

Nominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Kristīne Želve Meitene, Kas Nogrieza Man Matus (Mansards)

NOMINANTI:

Iveta Ratinīka Rūgts (Mansards),

Jānis Vādons Virve (Pētergailis),

Toms Kreicbergs Dubultnieki un citi stāsti (Zvaigzne ABC).

 


SPECIĀLĀS BALVAS kā īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2011. gadā

Atis Klimovičš Personiskā Latvija (Dienas Grāmata),

– autoru kolektīvs Mēs. XX gadsimts. Stāsti (Dienas Grāmata),

Marians Rižijs (Māris Salējs) Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts),

 – Korāns (tulkojis Uldis Bērziņš, Neputns),

Valentīns Lukaševičs Bolti burti (Latgales kultūras centrs).

 

BALVU PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU SAŅĒMA ANDRIS KOLBERGS.

 

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 ekspertu komisijā strādāja Pauls Bankovskis, Lita Silova, Andra Konste, Ronalds Briedis, Anda Baklāne, Guntis Berelis, Liāna Langa, Dace Rukšāne-Ščipčinska.

***

Izskatās, ka latviešu dzejas lauciņu ir sadalījušas izdevniecības “Mansards” un “Neputns”, savukārt prozu aprūpē “Dienas Grāmata”. Šogad nav “Atēnas”, bet “Jumava” nebija jau pagājušogad (2010. gada balvu sarakstu skat. šeit). Tomēr šī gada nomināciju kategorijas man šķiet daudz pārdomātākas nekā pagājušogad – dzeja atsevišķi, proza atsevišķi. Lai arī bērnu grāmatu gada laureātus godina citā ceremonijā (Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā), man tomēr nedaudz viņu pietrūkst šajā kopīgā sarakstā – bērnu literatūra taču ir tikpat svarīga!

Šogad ir izveidota jauna, īpaši balvai veltīta mājas lapa laligaba.lv. Cerēsim, ka tā mūs ne tikai informēs, bet arī izglītos un pastāstīs par labāko latviešu literatūrā.

Grāmatas var ne tikai lasīt II

5 komentāri

Reiz jau bija stāsts par to, ka ikvienam grāmatmīlim var pienākt brīdis, kad liekas – nupat jau daudz ir par daudz un vēl vienas grāmatas parādīšanās izjauks trauslo līdzsvaru mājas harmonijā. Tad varbūt ir vērts parādīt apkārtējiem, ka grāmata var būt ne tikai lasāma, bet arī citādi izmantojama.

1) Sāksim ar nelieliem priekšmetiem. Var, piemēram, salikt grāmatas čupiņā un uzdurt tās uz stangas, izveidojot lampu:

2) Tā kā pavasaris rit pilnā sparā, var izveidot viegli izjaucamu putnubūrīti. Konkrētajā gadījumā ļauns jokdaris ir izlietojis vairākus Hārperas Lī grāmatas “Kas nogalina lakstīgalu ” eksemplārus.

3) Var nodoties kalambūriem un veidot grāmatu plauktus no grāmatām, īpaši veiksmīgs dizains varētu izveidoties no kāda norietējuša klasiķa kopotajiem rakstiem.

4) Ja grāmatu skaits ir ievērojams, tad var tās eleganti sakraut kaudzē, stabilizējot ar līmi, un izveidojas ļoti funkcionāla lete, piemēram, grāmatveikalā.

5) Grāmatas var arī izlīdzēt kādam mūrniekam, kam pietrūkuši ķieģeļi. Šo varētu tiešā nozīmē nosaukt par zinību sienu:

Luis Camnitzer. Books and concrete

6) Tomēr ir pasaulē cilvēki, kuri ar maziem priekšmetiem neniekojas un grāmatas izmanto saviem monumentālās mākslas veidojumiem, tāds ir dānis Marjan Teeuwen. Iespaidīgi!

Marjan Teeuwen

7) Bet beigās būsim laipni un atvēlēsim daļu no savas bibliotēkas, lai maza raganiņa tiktu pie savas grāmatu mājiņas!

Valentin Rekunenko

Cik patīkami, ka mums mājās ir tik daudzpusīgi izmantojami priekšmeti 🙂

 

Vikija Mairona “Djū” (2011)

6 komentāri

Vikija Mairona, Brets Viters. Djū: mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli / no angļu val. tulk. Daina Borovska. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Vicki Myron with Bret Witter. Dewey: The Small-Town Library Cat Who Touched the World (2008))

Ja man patīk kaķi un bibliotēkas, tad visticamāk man vajadzētu patikt arī šai grāmatai. Tā man patika – bet ļoti subjektīvi, objektīvi – ir ko pakritizēt.

Djū ir ruds, pūkains runcis, kurš 1988.gada janvāri kā kaķēns tika atrasts Spenseras bibliotēkas nododamo grāmatu kastē. Viņš ātri iekaroja bibliotēkas vadītājas Vikijas Maironas sirdi, un viņa saņēma atļauju no mērijas un bibliotēkas valdes kaķi paturēt bibliotēkā. Protams, ka pēc Vikijas domām Djū bija īpašs kaķis – izcili gudrs, draudzīgs, līdzjūtīgs, vēl vairāk – viņa to portretē kā harismātisku varoni, kurš palīdz visiem ar savu klātbūtni, un tas notiek 19 gadu garumā. Un kāpēc gan ne? Mairona apraksta tipiskus gadījumus, kad saskarsme ar dzīvnieku palīdz slimam bērnam, uzmundrina noskumušo, mierina sērojošo. Ja patīk kaķi, tad lasīt par Djū labajiem darbiem un arī blēņām ir ļoti izklaidējoši.

Līdztekus stāstam par kaķi Mairona vēsta arī par mazpilsētu Spenseru Aiovas štatā un savu dzīvi. Teiksim tā – mazpilsēta tiek nedaudz glorificēta un dzīvošana tajā pasniegta kā panākums. Lai arī autore piemin nejēdzības un ignoranci, ar kādu viņai nācies saskarties kā bibliotēkas vadītājai, tās tomēr tiek saldi nopūderētas. Par savu dzīvi Mairona stāsta ļoti atklāti – te ir gan šķiršanās no vīra – alkoholiķa, meitas audzināšana vienai, ļoti jaunai viņai ārstu kļūdas dēļ izņem reproduktīvos orgānus, vēlāk jau slimības dēļ veic arī mastektomiju un ārstē citas kaites. Neskatoties uz to, viņa pirmā no savas dzimtas pabeidz koledžu un sakarīgi sakārto savu dzīvi. Viņas privātais stāsts man pat likās visiedvesmojošākais – varbūt tādēļ Maironai tik tuvs kļuva rudais Djū, ka viņa pati identificējas ar tādu no nāves briesmām izglābtu kaķēnu, kurš ir drosmīgi izcīnījis sev vietu zem saules un būtībā neslikti iekārtojies.

Tulkojums mani vienlaikus sarūgtināja un sasmīdināja:

1) valoda nav izteiksmīga, bet tas nu būtu mazākais;

2) kārtējo reizi vajag vai nu piedzejot vai saīsināt. Ja autore raksta, ka tilts “built in the late 1800s“, tad to nevajag izsvītrot; ja autore raksta, ka janvārī septiņos no rīta ir “dark un cloudy“, tad nevar tulkot – ‘ mākoņains’, jo neviens tobrīd mākoņus nevar saskatīt, ir apmācies;

3) nespēja noskaidrot dažādas vienkāršas lietas. Piemēram, sit-down restaurant nav ‘restorāns, kurā ēda tikai sēdus’, bet gan ēstuve, kurā apmeklētājus apkalpo pie galdiņiem; ‘darbinieku telpas melnā siena’ nav nekāda black wall, bet gan blank wall – aklā siena bez logiem, kurā tādēļ ir bijis ērti ievietot grāmatu nodošanas tvertni. Kaķa paradums ēst gumijas saites mani uztrauca veselas lappuses garumā, jo es nesapratu, kā viņš ir palicis dzīvs; izrādās, ka viņš ēda smalkos gumijas riņķīšus (rubber band). Sauciet mani par samaitātu, bet teikums ‘Bibliotēka vienmēr bija lielisku, laipnu klēpju pilna’ (kur kaķim pagulēt), man tomēr nešķiet atbilstošs bibliotēkas būtībai.

Vikija Mairona un Djū

Vienā brīdi es vienkārši beidzu meklēt kļūdas, jo citādi jau es grāmatu nepabeigtu, bet man tiešām gribējās uzzināt, kā tam kaķim klājas. Djū ieguva popularitāti visas valsts mērogā un savdabīgā veidā tas ietekmēja arī pilsētu, jo viņš kļuva par sava veida Spenseras zīmolu. “Neviens nekad nav uzcēlis fabriku kaķa dēļ, bet neviens arī nekad nav cēlis fabriku pilsētā, par kuru nekas nav dzirdēts.” Lai arī runcītis nomira 2006.gadā iespaidīgā 19 gadu vecumā, viņa “mamma” Vikija Mairona joprojām uztur viņa slavu, arī Spenseras bibliotēkas mājas lapā viņam vēl aizvien ir savs stūrītis (www.spencerlibrary.com/dewey).

Man tomēr patīk, ka grāmata par bibliotēku un tās nozīmi mazpilsētas dzīvē ir guvusi tik lielu popularitāti gan ASV, gan pasaulē. Klīst baumas, ka grāmatu varētu ekranizēt un galveno lomu tēlot Merila Strīpa – tas varētu būt viens īsts asaru gabals! Bet kaķis vienalga vissmukākais 🙂

Ar rozi zobos un grāmatu padusē

9 komentāri

Sveicināti ikgadējā Pasaules grāmatu dienā!

Google darbīgie rūķīši ir saskaitījuši, ka pasaulē varētu būt ap 130 miljoniem grāmatu (skaitīts 2011. gada aprīlī), un katru dienu cipars palielinās vēl par aptuveni 2000 vienībām. Es tā optimistiski pārdomāju savu iedomāto dzīves ilgumu un lasīšanas tempu (ar tendenci mazināties), un man sanāca, ka mūža laikā es varētu vēl izlasīt apmēram 3000 grāmatu. Tas ir daudz vai maz? Ja 3000 noliek pretī Googles saskaitītajiem 130 miljoniem, tas noteikti ir maz, kas padara vēl būtiskāku literatūras izvēles jautājumu. Vai pašreizējā Latvijas informatīvā telpa man palīdz izvēlēties labāko grāmatu?

Varbūt šis jautājums varētu būt pat retorisks, jo šodien izlasot, ka Rīga plāno pieteikt kandidatūru 2018. gada pasaules grāmatu galvaspilsētas godam, mana pirmā reakcija bija skeptiska. Vēl nesen mums bija slavenie ziemas literārie gāganu kari, kura rezultāts ir kārtējās “darba grupas” nodibināšana, ar milzu pūlēm izdevās izspiest no valsts finansējumu “Bērnu žūrijai”, bada nāvē ir mirušas gan izdevniecības, gan literārie žurnāli utt. utp.  Šobrīd vairāk izskatās, ka kādam atkal vajag kādu Potjomkina sādžas projektu izbīdīt cauri, lai sev labi piepildītu kabatas. Bet ne par to ir stāsts. Es gribēju egoistiski runāt par sevi. Ko man vajag, lai es justos labāk kā lasītājs?

Pirmkārt, man vajag, lai grāmatām noņem PVN. Visām, ne tikai latviešu vai bērnu literatūrai, vai mācību. Tas ir apburtais loks, kurā esam iekļuvuši: jo dārgāka grāmata, jo mazāk to pērk un mazāk naudas iegūst nodoklī valsts. Valstij nav līdzekļu, ar ko kaut vai minimāli atbalstīt grāmatu izdošanu, savukārt izdevējs nav motivēts ieguldīt naudu nopietnos projektos, maksāt adekvāti māksliniekam, tulkotājam, redaktoram. Nu tas viss ir ezim skaidrs.

via someecards.com

Otrkārt, es gribu lasīt informatīvajā telpā par jaunākajām grāmatām. Sistemātiski un apkopojoši, par visām, kas iznāk Latvijā. Un tas nav obligāti jāveic drukātā formā, man pat daudz labāk patiktu to lasīt internetā. Protams, var apstaigāt izdevniecību mājas lapas, var paskatīties tādu portālu kā jaunasgramatas.lv (liekas, ka te apkopotas Zvaigznes un Jumavas grāmatas) vai gramatizdeveji.lv, bet tas jau arī nav viss, kas iznāk. Es regulāri paskatos Latvijas Nacionālās bibliotēkas biļetenu “Latvijas jaunākās grāmatas“. Būtībā šajā biļetenā ir viss, ko es vēlos – ja to izveidotu kā mājas lapu (ar meklēšanas iespējām) un pievienotu bildītes, man informācijai pilnīgi pietiktu.

Treškārt, es gribētu beidzot sagaidīt normālu audiogrāmatu tirgus attīstību. Pieņemu, ka es neesmu vienīgais cilvēks, kurš gribētu klausīties grāmatu braucot ar mašīnu/sabiedriskajā transportā, darot kādu vienmuļu darbu vai vienkārši atpūtinot savas acis. Kā zināms, Latvijā pat ir gadiem ilga prakse, kad grāmatas ierunā profesionāļi Neredzīgo bibliotēkai, bet nu jau pat tam nav naudas..  Emuārā Mierszemsaules izlasīju aicinājumu talka ar balsi, kurā aicina brīvprātīgos neprofesionāļus ierunāt grāmatas (es tomēr aicinātu profesionāļus, jo ar labu gribu šeit var būt par maz). Bet šos ierakstu drīkst izmantot tikai cilvēki ar redzes traucējumiem. Kāpēc neapvienot vajadzīgo ar lietderīgo un mēģināt likumīgi, par samaksu ierakstus atļaut lietot arī redzīgajiem, bet par iegūto naudu ierunāt jaunas grāmatas? Vai vismaz attīstīt pastāvīgi šādu audiogrāmatu nišu, no kuras, protams, iegūtu arī neredzīgie.

Ceturtkārt, es gribētu atgādināt, ka Autortiesību likums paredz, ka “Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves“, kas nozīmē, ka to latviešu autoru, kuri ir miruši līdz 1941.gadam, darbiem vajadzētu būt brīvi pieejamiem Internetā. Pašlaik pieejami (legāli) ir tikai daži, piemēram letonika.lv, varbūt vēl kaut kur, tomēr derētu taču daudz vairāk. Bet tāda datu bāze gan ir utopija.

Fu! Piekusu es rakstīt visu, ko es gribu 🙂 un tas jau noteikti nav vēl viss, un gan jau jums arī ir kādas vēlmes.

via memento-vivere.co.uk

Atgriežoties pie mūsu grūtās lasītāju ikdienas, kad katru dienu jāpieņem nopietni lēmumi par lasītā izvēli, svarīgi jāiedziļinās tekstā un nopietni jāpārdomā izlasītais, gribētu salīdzināt to ar nebeidzamu tikšanos ar kārtējo grāmatu grēdu (sk. attēlu pa labi). Iedomājieties, ka ar grāmatām ir piekrauta vesela telpa, un jūs veltiet veselu mūžību, lai to izlasītu tukšu… bet tad atklājas, ka telpas sienā ir vēl vienas durvis, aizkrautas ar grāmatām… un viss var sākties no sākuma! Laimīgu lasīšanu!

Косюн Таками “Королевская битва”

1 komentārs

Косюн Таками. Королевская битва / Пер. М. Кондратьевa. – Санкт-Петербург: Амфора, 2005. (Takami KōshunBatoru Rowaiaru (1999); Koushun Takami. Battle Royale (2003))

Lielākā daļa lasītāju atzīstas, ka “Karalisko cīņu” ir paņēmuši lasīt, lai salīdzinātu ar “Bada spēlēm”. Neesmu izņēmums, jo līdz šim par to neko nezināju. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka man ir grūti iedomāties, ka Kolinsa, kura sarakstīja “Bada spēlēs” piecus gadus pēc “Karaliskās kaujas” pārtulkošanas angliski, nebūtu zinājusi vismaz tās sižetu. Idejas sakritība ir uzkrītoša, lai gan, protams, pieeja sižetam ir atšķirīga.

“Karaliskā cīņa” ir ļoti melna, asiņaina un depresīva grāmata. Tās darbība notiek izdomātā, totalitārā valstī Tālo Austrumu Āzijas Tautas Republika, kuras vadītājs ir mītisks Lielais diktators. Valdība ir ieviesusi eksperimentālu militāru programmu, kuras nolūks ir iedzīvotāju pilnīga pakļaušana ar terora un iebiedēšanas palīdzību. Programma paredz, ka katru gadu izlozes kārtībā tiek noteiktas 50(!) klases, kuru piecpadsmitgadīgie skolēni tiek aizvesti uz vientuļu salu un palaisti tur cīnīties savā starpā uz dzīvību un nāvi. Pēdējais dzīvais saņem mūža pensiju un Diktatora foto ar autogrāfu. Spēles noteikumi ir gana izsmalcināti, to galvenais mērķis – veicināt nogalināšanu. Tā kā skolēniem pēc nejaušības principa tiek piešķirti arī dažādi ieroči, tad nogalināt var ļoti dažādi – nošaut, nodurt, nožņaugt, pārcirst galvu ar mačeti, nogrūst no ēkas vai klints, noindēt utt. Šajā grāmatā spēlē aprakstīto 48 stundu laikā ir 40 līķi – es esmu jūs brīdinājusi!

Godīgi sakot, sākotnējais uzstādījums man šķiet baltiem diegiem šūts, jo grūti ir iedomāties valsti, kura katru gadu kāda mistiska eksperimenta vārdā nogalina 2050 pusaudžus (lai arī populācija ir liela, un iespēja nokļūt programmā pusaudzim ir 1/80). Pie kam vecāku lojalitāte režīmam neko nenozīmē – visu nosaka izloze, kas manā izpratnē varētu novest arī pie paklausīgo pilsoņu dumpošanās. Ja runā par darbības norisi un personāžiem – viss ir daudz ticamāk un loģiskāk. Lasītājs tiek vairāk vai mazāk iepazīstināts ar visiem 42 skolēniem (21 puisis, 21 meitene), tiek analizēta to personība un iespējamie darbības motīvi; līdz ar to pat spēles lielākie kretīni lasītāja acīs nav monstri vai vienkārša lielgabalu gaļa. Autors gan varēja lasītāju nedaudz pažēlot un par kādi trešdaļu samazināt skolēnu skaitu, grāmatai tas varētu nākt par labu, jo apjoms (600+ lpp.) tomēr ir paliels.

Asiņainais sižets man neļauj par grāmatu jūsmot, kā arī nevaru teikt, ka es būtu pilnībā pieņēmusi autora izdomāto pasauli, tomēr personāžu psiholoģiskie portreti, viņu izvēles analīze un tik dažādā uzvedība krīzes situācijā grāmatu padara aizraujošu. Tiek ņemtas vērā arī pusaudžu vecuma īpatnības, līdzšinējās savstarpējās attiecības, atklāti dažādi noslēpumi, kuru glabāšana nāves draudos nav vairs būtiska. Grāmatas lielākā vērtība varētu būt tās morālās dilemmas, kuru priekšā nonāk skolēni. Nogalināt savus klasesbiedrus negrib neviens, tomēr ļoti ātri atrodas daži, kuri pieņem spēles noteikumus, bet ir arī tādi, kuri labāk mirst paši. Lielais dalībnieku skaits autoram atļauj izspēlēt visdažādākās situācijas, kuras neatkārtojas – daļa no slepkavībām tiek veiktas, jo daudzi ir nobijušies līdz nāvei un neatšķir vairs draugus no ienaidniekiem, daļa izvēlas cīnītie vieni, citi – meklē grupu, savukārt divi dalībnieki ir truli slepkavas. Pilnīgi droši var apgalvot, ka salā tiek iepazīta katra dalībnieka patiesā seja.

Uz “Karaliskās cīņas” fona Kolinsas “Bada spēles” izskatās pēc meiteņu grāmatas, kurā dominējošā tomēr ir mīlestības līnija. Takami pasaulē mīlestība ir otrā plāna parādība (lai arī klātesoša), un sajūtas vairāk līdzinās Goldinga “Mušu valdniekam” – notiekošā  iracionalitāte cilvēkus atsviež pirmatnējo instinktu varā, un nav nekādas pārliecības, ka stāstam ir laimīgas beigas.

“Karaliskā cīņa” bija asiņaina un gana aizraujoša lasāmviela, bet man laikam šobrīd būs gana tāda veida literatūras. Ja man atkal sagribēsies vājprātīgu slaktiņu, atcerēšos par Stīvena Kinga “Long Walk“, līdzīga esot arī Sergeja Lukjaņenko “Рыцари сорока островов” un James DashnerThe Maze Runner“.

 

Matilde vs. Koralīna

10 komentāri

Roalds Dāls. Matilde / no angļu val. tulk. Dina Sīle. – Rīga: Artava, 1997. (Roald Dahl. Matilda (1988))

Nīls Geimens. Koralīna / no angļu val. tulk. Normunds Pukjans. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Neil Gaiman. Coraline  (2002)).

Mana bērnība pagāja ar citām grāmatām, bet tas jau nenozīmē, ka nevajag atgūt iekavēto. Izlēmu abas grāmatas apskatīt kopā, jo atklāju, ka tajās ir daudz līdzību. Abas galvenās varones ir vientuļas meitenes, kurām vecāki nepievērš pienācīgu uzmanību, tām nav draugu, un viņas spiestas sev pašas meklēt nodarbošanos un izklaidi. Matilde to atrod grāmatās, Koralīna – pētniecībā. Galvenie varoņi veido četrstūri, kurā ir divas aktīvās un divas pasīvās malas: meitene, ļaunais personāžs (Trančbulas jaunkundze un cita māte), meitenes vecāki un labais draugs/padomdevējs (Hanijas jaunkundze un kaķis). Grāmatas gaitā meitene cīnās ar ļauno varoni (zīmīgi, ka abiem autoriem tā ir varena sieviete), un viņai palīdz labais tēls, kurš gan nevar iesaistīties cīņa tieši.

Kventina Bleika ilustrācija 2012.gadā pārtapa pastmarkā

Roalda Dāla Matilde ir neparasti attīstīta savam vecumam, bet viņas vecāki to nekādi nenovērtē, jo ir aprobežoti un savtīgi. Matildi novērtē viņas pirmā skolotāja Hanijas jaunkundze, savukārt skolas direktores Trančbulas jaunkundzes personā meitene iegūst ienaidnieci (lai gan Trančbula nīst visu bērnus). Sadraudzējusies ar Hanijas jaunkundzi un uzzinājusi viņas dzīves stāstu, Matilde nolemj skolotājai palīdzēt, bet tas nozīmē sadursmi ar Trančbulu, kas ir ļoti bīstama.

Es gaidīju, ka “Matilde” man ļoti patiks, jo šeit taču ir par mazu grāmattārpu, bet izrādījās citādi. Manuprāt, gan vecāku, gan Trančbulas tēli ir pārāk kariķēti un neticami – man tie riebās, es nenoticēju arī Matildes īpašo spēju pēkšņajai attīstībai. Bez tam es krietni padomātu pirms kādam ziķerim lasīt priekšā par to, cik interesanti ir noziest tēva cepures malas ar superlīmi – gājiens ir smalks, bet pārāk vilinošs. Gribētu arī norādīt, ka Trančbula par savu ārkārtējo ļaunumu tā arī netika sodīta, jo viņa jau vienkārši aizmuka, tāpat arī Matildes vecāki. Varbūt pozitīvi būtu izceļama Matildes pretestība Trančbulai, kas varētu morāli palīdzēt kādam bailīgam bērnam, tomēr neesmu par to pārliecināta.

Nīla Geimena Koralīna ir meitene, kura kopā ar vecākiem ir ievākusies jaunā dzīvoklī. Lai arī noprotams, ka vecāki viņu mīl, tomēr tie ir pārāk aizņemti, un Koralīnai bieži tiek teikts, lai viņa izdomā pati, ko darīt. Viņai patīk pētīt apkārtni, dārzu, dīvainos kaimiņus. Kādu dienu viņu ieinteresē dīvainas durvis viesistabā, aiz kurām atklājas aizmūrēta siena. Ļoti interesanti, vēl jo vairāk – kādu dienu ķieģeļi pazūd un caur tumšu gaiteni Koralīna nonāk paralēlā pasaulē, kur viņu gaida mīloša māte un tēvs. Bet viss, protams, nav tik vienkārši – Koralīnai ir jāglābj gan savi īstie vecāki, gan citas mātes nolaupītās bērnu dvēseles, gan jācīnās, lai nokļūtu atpakaļ savā pasaulē.

Koralīnā es iemīlējos ļoti ātri, un grāmata man ārkārtīgi patika. Te ir daudz visādu parādību un simbolu, pie kuriem atgriezties un izpētīt. Lai arī stāsts varētu būt bērnam nedaudz šausminošs, tomēr tas izpilda pamatfunkciju – galvenā varone iziet dažādus pārbaudījumus, kļūst stiprāka un uzzina, ko viņa patiesībā mīl un novērtē. “Tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.” Koralīna ir brīnišķīga varone, ar kuru bērnam identificēties – viņa ir apņēmīga, attapīga, nepadodas un nenobīstas, un viņai ir uzticams padomdevējs – kaķis, kuram nav vajadzīgs vārds, jo: “Jums, cilvēkiem, ir vārdi. Tas ir tāpēc, ka jūs nezināt, kas esat. Mēs [kaķi] zinām, kas esam, tāpēc mums nav vajadzīgs vārds.” Apskaužama pašapziņa.

Domāju, ka iegūšu sev “Koralīnu” angļu valodā, jo “firmas Wellington zābaki” jau nav nekas cits kā vecie labie gumijnieki, bet visādi citādi aizraujoša un ļoti rekomendējama grāmata.

Stīvens Kings “Bēgošais cilvēks”

8 komentāri

Стивен Кинг. Бегущий человеk. – Москва: Издательство «АСТ», 2000. (Stephen King (aka Richard Bachman). Runnning Man (1982)).

Darek Kocurek.Unciekinier

Turpinot lasīt grāmatas, kurās iedvesmu smēlusies “Bada spēļu” autore, esmu nonākusi pie Stīvena Kinga. Neesmu īpaši liela Kinga fane, jo viņa šausmas man brīžiem ir pārāk šausmīgas, lai arī atzīstami meistarīgas.  Tomēr šis bija viens kārtīgs, veco laiku trilleris. Sen nebiju lasījusi grāmatu,  ar kuru var gulties, celties, ēst, iet uz tualeti (pardon!) un atlikt visu, ko var atlikt, lai iespējami ātrāk uzzinātu, ar ko tas viss galu galā beigsies. Grāmatas gaitā es jau pāris reižu zaudēju cerības, jo likās, ka nupat jau viss ir cauri, cerību nekādu, bet tad atkal sižets atdzima kā fēnikss no pelniem.

Romāna darbība notiek nākotnes Amerikā – 2025.gadā, kad bagātie ir kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagiem jau vairs nav ko zaudēt. Vara pieder milzu korporācijām, dabas piesārņojums ir daudzu slimību cēlonis, bet ārsti un zāles lielākai daļai nav pa kabatai. Tai pašā laikā narkotikas ir brīvi pieejamas un pret prostitūciju necīnās, jo vara uzskata, ka netikumība rada nelabvēlīgu vidi revolucionāriem noskaņojumiem. Romāna galvenais varonis Bens Ričardss dzīvo kādas izdomātas ASV vidienes pilsētas Hārdingas priekšpilsētā, viņš ir precējies un viņa meitiņa ir saslimusi ar gripu, bet nav naudas ne zālēm, ne ārstam, jo viņš jau sen ir bez darba. Kings zīmē pārliecinošu, bezcerīgu ainu, kurā cilvēki atgādina inertu masu, par kuru varai sen ir nospļauties. Lai masa nesāktu burbuļot, tā tiek barota ar daudziem realitātes šoviem, un tauta sēž pie TV ekrāniem kā pielipusi. Lai dabūtu naudu, Bens izmisumā iet pieteikties kādam no šoviem un pēc rūpīgas atlases nonāk “Running Man” – visbīstamākajā no visiem. Cilvēkam iedod noteiktu naudas summu un palaiž ielās, viņam jāiztur 30 dienas, bet viņam pa pēdām dzenas mednieki, savukārt katrs pilsonis par upura ievērošanu un ziņošanu tiek atalgots. Fascinējoši ir vērot, kā  šova veidotāji pataisa Benu par trulu atsaldeni un uzrīda viņam tautu, lai tā palīdzētu medniekiem, savukārt tauta, kā saka šova producents, reizē ienīst un apskauž Benu par viņa drosmi; TV šovam ir arī virsmērķis – šādā veidā Sistēma tiek vaļā no potenciāliem revolucionāriem, miera traucētājiem. Lieki teikt, ka šajā šovā sešu gadu laikā neviens ilgāk par nedēļu nav izdzīvojis.

Kings ne tikai meistarīgi liek sekot galvenajam varonim izdzīvošanas spēlē, viņš arī gana pārliecinoši attēlo 2025.gada pasauli. Varbūt 1982.gadā bija teiksmaini lasīt, ka 2014.gadā, lai nesaslimtu ar kādu plaušu kaiti, visiem būs nāsīs jāliek speciāli filtri; 2012.gadā par to lasīt nemaz nav jautri, jo pārāk daudz no rakstītā ir realitāte. 1982.gadā grāmata ar sižetu “izdzīvošanas realitātes šovs” bija ļauna distopija, 2008.gadā, kad izdotas “Bada spēles”, tā jau ir jauniešu izklaidējošā literatūra. Kinga izveidotajā pasaulē 2025.gadā ne visi var lasīt grāmatas. Bibliotēkas karti var iegūt tikai cilvēks, kura ienākumi pašam vai kādam ģimenē pārsniedz noteiktu summu (diezgan ievērojamu), tādēļ piekļuve bibliotēkai ir ekskluzīva. Tādu sapratni gan gribētos arī pie mums.

Līdztekus nākotnes sabiedrības nomācošajam portretam un galvenā varoņa izmisīgajam glābšanās skrējienam mums tiek piedāvāta arī galvenā varoņa tēla attīstība. Sākotnēji Bens ir vientuļš vilks, kurš cīnās par savu ģimeni, bet, satiekot sev līdzīgos, viņā notiek izmaiņas. Viņu nekad nav interesējusi sabiedrība, drīzāk – atgrūdusi un riebusies, bet romāna gaitā Bens sajūt sevi kā daļu no tiem, kuri slāpst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē Sistēmas žņaugos. Bens Ričardss ir drosmīgs cilvēks, ar kuru Sistēma rotaļājas, bet viņš izmanto visas savas iespējas, lai turētos pretī un sagraut pašu sistēmu. Neatliek nekas cits, kā turēt īkšķi par Benu Ričardsu!

Stīvena Kinga “The Long Walk” (1979) arī esot par realitātes šovu, kurā sacenšas jaunieši, bet mani biedē jau pati anotācija. Tai man būs jāsaņemas ilgāk.

Viljams Goldings “Mušu valdnieks” (1987)

2 komentāri

Viljams Goldings. Mušu valdnieks / no angļu val. tulk. Lūcija Rambeka. – Rīga: Liesma, 1987. – (Jaunības bibliotēka). (William Golding. Lord of the Flies (1954))

 

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga “Mušu valdnieku” es esmu lasījusi ļoti sen, tik sen, ka atcerējos vien to, ka grāmata atstāja neomulīgu iespaidu. Sižets ir ļoti vienkāršs – iedomāta trešā pasaules kara laikā tiek evakuēti skolas zēni, kuru lidmašīna avarē virs kādas okeāna salas. Lidmašīnas pilots un pārējie pieaugušie iet bojā, un zēni tiek atstāti savā vaļā. Salā ir īsta paradīze – augļiem bagāti džungļi, silts ūdens un pieaugušo netraucētas rotaļas dienas garumā, tomēr ļoti ātri izveidojas bara hierarhija, tiek ievēlēts vadonis un sadalīti pienākumi. Protams, ne visiem patīk izveidojusies situācija, un te sākas problēmas. Šeit arī būtu tā kvalitatīvi atšķirīgā līdzība ar “Bada spēlēm” – Goldings parāda, kā līdzīgi, vienādā situācijā esoši pusaudži kļūst par ienaidniekiem un sākotnēji miermīlīgo pludmali pārvērš par naida arēnu.

Grāmata nav liela, un līdz pat tās vidum atmosfēra ir samērā mierīga, lai arī jūtams, ka kašķi netiek atrisināti, bet tiek vienkārši apslāpēti. Un tad vienā brīdī ir skaidrs, ka īstenībā viss ir tinies vienā lielā kamolā, lai samilzis ripotu pāri zēnu galvām, paraujot līdzi arī cilvēcību un atverot dzīvnieciskos instinktus. Grāmatas beigas ir biedējošas un neatstāj ilūzijas par cilvēka dabu.

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga grāmatu var lasīt ļoti dažādi, iespējams, tādēļ to mācās gan skolās, gan universitātēs. Te ir uzskatāms pusaudžu grupas modelis, kas lēnām regresē, un pieļauju, ka jauniešiem tā tiek teikts: “tā darīt nedrīkst”. Tomēr, manuprāt, pieaugušajiem šī grāmata varētu būt daudz interesantāka, jo ir iespējamas visdažādākās alegoriskās asociācijas. Gaišais līderis Ralfs, kurš tiek pretstatīts valdonīgajam Džekam (baznīcas kora vecākajam, ja kas), Ralfa labā roka ir astmatiskais un tuvredzīgais Ruksis, kurš ir gudrāks par visiem, bet neviens viņu neņem par pilnu, savukārt Džeka favorīts ir brutālais Rodžers. Romāna gaitā aizvien skaidrāk iezīmējas labo un ļauno sadalījums, kuri cīkstas par pārējo dabūšanu savā pusē. Sākotnēji pusaudžus vieno bailes no Zvēra, kurš izlien melnā tumsā no džungļiem, tomēr viņu attieksme pret to ir pārāk dažāda. Mazais Saimons, iespējams, kādas garīgas kaites skarts, bet viedākais no visiem, grib teikt savu atklāsmi par Zvēru: “Bet tas ir … varbūt.. tikai mēs paši. (..) Varbūt mēs paši esam tādi kā…“, tomēr viņa mazā runa paliek neievērota, un bars turpina audzēt briesmīgo fantomu.

Gribētos jau, lai visu grāmatu būtu iespējams uztvert kā alegoriju, kurā pirmatnējie instinkti sagrauj civilizācijas smalko kārtiņu; lai Zvērs būtu iekšējais dēmons, ar kuru jāsalīgst kompromiss, tam atstājot tiesu no ikdienas medījuma, lai tas neaprij tevi visu. Tomēr Goldinga pusaudžu tēli ir ārkārtīgi reāli, un es ticu tiem vairāk nekā vēlētos. Vai tiešām lielākā daļa cilvēku ekstremālos apstākļos zaudēs cilvēcību un cilvēka “dievišķais pirmsākums” izdzisīs, varaskāres un pirmatnējo baiļu aptumšots? «Kill the pig. Cut her throat. Spill her blood

“Mušu valdnieks” ir ļoti laba grāmata, bet es gribētu teikt, ka tā īstā grāmatas sajūta nāk kādu laiku pēc izlasīšanas. Sākums ir nedaudz pastiepts, grāmatas tulkojums mazliet novecojis, bet šajā gadījumā – “vīna buķete atklājas tā pēcgaršā”.

Older Entries