Ма́ргарет Э́твуд. Рассказ Cлужанки / Перевод: Анастасия Грызунова. – Москва : Эксмо, 2010.  (Margaret Atwood. The Handmaid’s Tale (1985))

Anna and Elena Balbusso. Pregnant (2012)

20.gs. 80-tajos gados tu esi precēta sieviete nedaudz pāri trīsdesmit, tev ir maza meita, darbs kādā kantorī, nedaudz dīvaina māte – feministe un labākā draudzene lezbiete. Ikdiena, piepildīta ar rūpēm un maziem prieciņiem. Kā gan tu varēji zināt, ka esi laimīga?

Kādudien tavs priekšnieks pateiks visām sievietēm, ka viņas ir atlaistas no darba, un tu atklāsi, ka tava bankas karte ir bloķēta. Pēc kāda laika tev atņems meitu, pazudīs vīrs. Tevi aizvedīs uz iestādi, kur savāktas tev līdzīgās, ietērps sarkanās mūķenes drānās un pateiks: jaundibinātajai Gileādas republikai ir vajadzīgi jauni pilsoņi, jūs esat izvēlētas, lai turpinātu valsti. Tevi ievietos augsta ierēdņa ģimenē, un tavs uzdevums būs pēc iespējas ātrāk no viņa ieņemt bērnu vērojošas sievas klātbūtnē. Tevi apģērbs, baros, uzmanīs, tu pastaigāsies tikai divatā un centīsies nerunāt neko lieku. Lasīt drīkstēsi tikai Bībeli, par pārējām grāmatām var nocirst roku, klausīties – tikai reliģiskas himnas, nedrīkstēsi krāsoties un citādi izskaistināties. Tu esi Kalpone, tu esi Dzemde.

Mārgaretas Atvudas romāna galvenā stāstniece ir Kalpone, kuras vecais vārds nogrimis pagātnē, bet jaunais Offred nozīmē Fredam piederošā. Viņa nav slepena pagrīdniece vai vientuļa dumpiniece, viņa ir sieviete, kura izmisīgi cenšas pielāgoties, izdzīvot tikai cauri kārtējai dienai. Ar viņas acīm mēs skatām bijušo ASV, kurā noticis apvērsums un valda militārā diktatūra, kuras ideoloģija balstās Vecajā Derībā. Asiņains terors un iebiedēšana ir padarījuši nāciju par nekurnošiem pilsoņiem, kuri pakļaujas absurdajai kārtībai. Tā kā galvenā stāstniece dzīvo informatīvi slēgtā vidē, viņa neko nezina par ārpasauli un alkaini uzlasa jebkuras druskas, kas varētu vēstīt arī par viņas ģimeni. Kā var noprast, dažādu iemeslu dēļ (arī kodolieroču lietošana) ir strauji samazinājusies fertilitāte un dzimstība, bet mākslīgā apaugļošana ir aizliegta reliģisku apsvērumu dēļ. Tādēļ radušās Kalpones – jaunas, medicīniski pārbaudītas, bieži jau dzemdējušas sievietes, kuras ievieto augstu ierēdņu ģimenes. Ja piedzimst bērns, tas pieder ģimenei, bet kalpone dodas uz nākamo darba vietu. Kalpone ir ķermenis: “I  avoid looking  down  at  my  body,  not  so  much  because  it’s  shameful  or immodest but because I don’t want to see it. I don’t want to look at something that determines me so completely.”

Anna and Elena Balbusso. Examination (2012)

Atvudas darbā ir daudz tēmu, kuras varētu apspriest – indivīds totalitārisma sistēmā, varas noteiktas un regulētas dzimumu attiecības, valoda kā varas instruments utt. Tēma, kas mani iespaidoja visvairāk, ir sieviete un viņas ķermenis. Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu izskatu un drēbes? Vai sievietei ir tiesības izvēlēties savu seksa partneri? Vai sievietei ir tiesības izlemt, cik bērnus viņa grib dzemdēt un vai vispār grib dzemdēt? Vai sievieti drīkst nosodīt, ja viņai nav bērnu? Gileādas republikā to visu izlemj valsts. Sievietes valkā aseksuālus, unificētus tērpus, lai izskaustu greznošanās kāri; sekss ir domāts, lai ieņemtu bērnus, bet aborti, protams, aizliegti; jādzemdē viss ieņemtais, lai arī daudzi piedzimst kropli (ultrasonogrāfija un analīzes ir aizliegtas); neauglīgās var deportēt uz kolonijām, kur sliktākajā gadījumā jāvāc kodolatkritumi, lai mirtu pēc pāris gadiem, bet vēl var būt par prostitūtu slepenā maukumājā. Vara uzskata, ka samazinot sievietes izvēles tiesības, tās tiek pietuvinātas to īstajai dabai, kuras būtībā izsakāma vienā vārdā: vairoties. “You must be a worthy vessel.”

Atvudas grāmata “Handmaid’s Tale” nav tulkota latviski, bet varbūt to darīt ir pēdējais laiks. Būsim jau pieraduši pie demogrāfa Meža provocējošajiem izteikumiem, bet uzrodas aizvien jauni sekotāji: lūk, tieša sakarība starp sievietes spēju/vēlmi dzemdēt/audzināt bērnu un valsts vēlēšanos to regulēt: Tas, kurš nav izdaudzinājis nevienu nākotnes nodokļa maksātāju, nav pelnījis lielu pensiju, viņš pelnījis tikai daļu pensijas, jo vecumdienās viņš dzīvos uz kaimiņa rēķina, tā mums vēsta Demogrāfijas centra pētnieks Edvīns Vītoliņš. Man nav nekādu šaubu, ka bērniem ir jādzimst, bet tas nav stimulējams tādā veidā. Neskatoties uz to, ka bezbērnu cilvēki gadu desmitiem būs maksājuši nodokļus un pildījuši pienākumu pret valsti, varbūt pēc kāda laika viņu pēdējais pirkums būs vienvirziena biļete ragutiņās uz mežu? Jums tas liekas neticami?

“Ordinary, said Aunt Lydia, is what you are used to. This may not seem ordinary to you now, but after a time it will. It will become ordinary.”

Lasiet Atvudu. Bija ļoti pamācoši.

Advertisements