Suzanne Collins. The Hunger Games. – London:  Scholastic, 2008.

Esmu gana ziņkārīgs cilvēks, tādēļ apkārtējā sajūsma par grāmatu un nepacietīgā ekranizācijas gaidīšana mani, protams, ieinteresēja. Vēl jo vairāk – distopija, kas atbilst manai gada tēmai. Neesmu pārliecināta, ka nepieciešams pārstāstīt saturu, bet var jau būt, ka kāds ir atpalicis vēl vairāk par mani.

Postapokaliptiskā ASV teritorijā ir izveidojusies Panemas valsts, kuras galvgalī ir metropole Kapitols, kurai pakļaujas divpadsmit apgabali. Ketnisa Everdīna ir 16-gadīga 12.apgabala iemītniece, kura iet uz skolu un palīdz izdzīvot savai mātei un māsai nelegāli medījot mežā. Lai neatkārtotos pirms 74 gadiem notikusī sacelšanās, par biedinājumu reizi gadā Panemā tiek rīkotas Bada spēles – no katra apgabala izlozē vienu zēnu un vienu meiteni (12-18 gadus vecus), kas piedalīsies izdzīvošanas šovā, dzīvs paliek tikai viens.

Redziet, ja man būtu 12 gadi, tad es ļoti dzīvi iztēlojos, kā varētu lasīt šo grāmatu diennakti no vietas un tad dziļā sajūsmā to ieteikt saviem vienaudžiem. Kā pieaudzis cilvēks es nemaz nebūtu sajūsmā, ja mans bērns to lasītu, vai vismaz pacenstos pēc tam izvērst diskusiju par grāmatu. Esmu pietiekami daudz lasījusi fantastiku par iespējamo nākotni, arī gana drūmu un šausmīgu, tomēr (varbūt es pārāk labi domāju par pasauli) man gribētos cerēt, ka tāda laika un vietas, kad visa valsts uz TV ekrāniem divu nedēļu  garumā vēro 23 pusaudžu nogalināšanu, nekad nebūs.  Bet īstenībā ne jau grāmatas slepkavības mani sarūgtina, arī ne tas, ka kāda debila sabiedrība 70 gadus sēž un skatās, kā valsts vara likumīgi spīdzina viņu bērnus, mani sarūgtina doma, ka slepkavībām ir mani, lasītāju, jāizklaidē…

Protams, ka vēsture pazīst cilvēku upurus un cilvēku nogalināšanu kā izklaidi. Parastākie piemēri ir pašas Kolinsas atsauces uz Tēseja varoņdarbu (kurš nogalināja Mīnotauru, lai glābtu tam upurēšanai paredzētos jauniešus) un Romas gladiatoriem (kuri cīnījās publikas izklaidei). Arī 20.gs. literatūrā jau ir atrodamas līdzīgu sižetu grāmatas. Tomēr atcerēsimies, ka cilvēku ziedošana jebkurā kultūrā tika pamatota ar kādu augstāku mērķi (lai saulgriežos atgriežas Saule, lai būtu laba raža utt.), kā arī gladiatori bija algotņi, pieauguši cilvēki, kuru cīņas bija nosacīti godīgas. Tādēļ ievietot līdzīgās situācijās bērnus, manuprāt, ir nekrietni un man nekādi nesanāk to uztvert kā fantāziju.

Tas bija par ideju, bet arī izpildījums varēja būt krietni labāks. Lai arī ideja ir amorāla, tomēr no tās varētu dabūt izcilu stāstu par galēji nospiestu sabiedrību, kura iesaistījusies asiņainā darījumā. Tā vietā mums tiek vāji ieskicēta vispārējā situācija, pastāstīti spēles noteikumi un darbībā palaisti varoņi, kuri darbojas kā uzvelkamās lelles. Kolinsa pati ir ieskicējusi darbības lauku, kurš prasa nežēlastību, un pati arī veikli izvairās to risināt. Te nav praktiski nevienas morālās dilemmas, galvenā varone iziet cauri cīņai minimāli notraipījusies ar asinīm. Kolinsa pat iemanās pārējos pusaudžus, tādus pašus nevainīgus spēles dalībniekus kā Ketnisa, pataisīt par ļaunajiem, lai arī būtībā viņi visi ir spēles upuri.

Mani nepamet sajūta, ka grāmata līdzinās video spēlei un būtībā atstāj mūs iztukšotus – jo galvenais ir trulā cīņa, kas sajūsmina un ievelk, bet tā neizraisa pārdomas par to, kāpēc tas notiek, un sajūtas, ka kaut kas šajā karaļvalstī nav kārtībā. Grāmatas izskaņā Ketnisa saprot, ka viņas misija turpmāk būs sagatavot nākamo dalībniekus, kas nozīmē – viss turpinās.

Kolinsas meistarība slēpjas stāstnieces talantā, bet viņa to ir izmantojusi, lai sākotnēji interesanto uzstādījumu izvērstu žēlabainā un vienkāršotā stāstā. Ja grāmatā nav morālā zemteksta par to, ka notiekošais ir šausminošs, pretdabisks un pret tādu pasaules kārtību ir jācīnās, tad tāda grāmata pusaudžos var radīt kroplu pasaules ainu. Distopiju būtība ir radīt brīdinošu nākotnes vīziju, kura palīdz lasītājam ieraudzīt pašreizējo reālo dzīvi un pieņemtos lēmumus citā perspektīvā vai kontekstā, kas, iespējams, varētu palīdzēt izvairīties no reālas distopijas nākotnē. Tā kā Kolinsas darbā nesaskatīju nekādus brīdinošos padomus, tadēļ par tādu īstu distopiju to nemaz negribas uzskatīt.

Advertisements