Kā jau visi kārtīgi latvieši Lieldienu rītā es esmu cēlusies ar saules lēktu, lai nomazgātu muti tekošā ūdenī, uzģērbtu jaunas drēbes un dotos šūpoties, lai vasarā nekostu tie draņķa odi. Te pēkšņi uz ceļa izlec mazs pūkains radījums ar garām ausīm un dusmīgi manī veras: kas tu tāds? Vai tu būtu tas Lieldienu zaķis, kas savas olas pa pasauli izsējis, un man būtu tās jāiet meklēt? Es viņam saku: ej tu prom, ne senie latvieši, ne kristieši nekādas olas pa krūmiem nelasīja. Bet viņš tup un bola mīlīgās ačteles, līdz pagriež pūkaino dupsi un, ļipu parādījis, aizcilpo projām. Tiešām, no kurienes tādi zaķi radušies?

Leģenda vēsta, ka reiz dzīvoja anglosakšu dieviete Ēostre jeb Ostara, kuras vārdā tika nosaukts aprīļa mēnesis Eostremonth, kas ir devis vārdu arī kristīgajiem pavasara svētkiem, ko angliski sauc par Easter. Kristīgie svētki, uzslāņojoties pa virsu pagāniskajiem dievietei veltītajiem svētkiem, ir pārņēmuši to tradīcijas. Visticamāk, ka Ēostre bija viena no Mēness auglības dievietēm, jo to pavadonis tradicionāli ir auglīgais zaķis, no kā arī radusies Lieldienu zaķa tradīcija. Tiktāl jau viss būtu skaisti, ja ne viens apstāklis – nevienā no savām mitoloģijas enciklopēdijās es tādu dievieti atrast nevarēju.

Eibo. I Hate Eggs

Noraizējusies par to, ka man ir pazudusi dieviete, turpināju meklējumus, un izrādījās, ka savas enciklopēdijas es vēl varu nemest ārā. Informācija par  Ēostre lielākoties nāk no jaunāko laiku neopagāniem un Wicca sekotājiem, tomēr jāatzīst, ka tie balstās daudz senākā avotā: 8.gs. sākumā anglosakšu mūks Bede ir sarakstījis (līdztekus daudziem citiem darbiem) De temporum ratione, kurā viens no apskatāmajiem jautājumiem ir Lieldienu svinību datuma noteikšana. Šeit arī parādās dieviete Ēostre, kaut gan cienījamais Bede atzīmē, ka šie svētki pie anglosakšiem vairs netiek atzīmēti. Lai arī pats Bede visu savu dzīvi nodzīvoja Anglijā, viņa darbi bija pieejami visos Eiropas klosteris, kas varēja palīdzēt dievietei Ēostre neaiziet aizmirstībā, vēl jo vairāk – 19.gs. Hans Grimms piedāvāja līdzīgu ģermāņu dievieti.

Ēostre‘ s autentiskums lai nu paliek uz Bedes sirdsapziņas, jo būtībā par to nav ziņu ne ģermāņu, ne skandināvu mitoloģijā. Iespējams, ka Bede ir pārpratis un Eostremonth nav nosaukts par godu dievietei, bet pavasara svētkiem kopumā. Savukārt zaķim gan par savu autentiskumu nav iemesla uztraukties, viņš tiešām ir neatņemama pavasara svētku sastāvdaļa, tāpat kā ola – pagānisma auglības simbols, bet kristietībā – augšāmcelšanās simbols.

Lai zaķis cītīgi slēpj olas krūmos, zāles skupsnās, koku dobumos un sniega kupenās, bet bērniem līksma meklēšana! Priecīgas Lieldienas!

.

.

Advertisements