Viljams Goldings. Mušu valdnieks / no angļu val. tulk. Lūcija Rambeka. – Rīga: Liesma, 1987. – (Jaunības bibliotēka). (William Golding. Lord of the Flies (1954))

 

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga “Mušu valdnieku” es esmu lasījusi ļoti sen, tik sen, ka atcerējos vien to, ka grāmata atstāja neomulīgu iespaidu. Sižets ir ļoti vienkāršs – iedomāta trešā pasaules kara laikā tiek evakuēti skolas zēni, kuru lidmašīna avarē virs kādas okeāna salas. Lidmašīnas pilots un pārējie pieaugušie iet bojā, un zēni tiek atstāti savā vaļā. Salā ir īsta paradīze – augļiem bagāti džungļi, silts ūdens un pieaugušo netraucētas rotaļas dienas garumā, tomēr ļoti ātri izveidojas bara hierarhija, tiek ievēlēts vadonis un sadalīti pienākumi. Protams, ne visiem patīk izveidojusies situācija, un te sākas problēmas. Šeit arī būtu tā kvalitatīvi atšķirīgā līdzība ar “Bada spēlēm” – Goldings parāda, kā līdzīgi, vienādā situācijā esoši pusaudži kļūst par ienaidniekiem un sākotnēji miermīlīgo pludmali pārvērš par naida arēnu.

Grāmata nav liela, un līdz pat tās vidum atmosfēra ir samērā mierīga, lai arī jūtams, ka kašķi netiek atrisināti, bet tiek vienkārši apslāpēti. Un tad vienā brīdī ir skaidrs, ka īstenībā viss ir tinies vienā lielā kamolā, lai samilzis ripotu pāri zēnu galvām, paraujot līdzi arī cilvēcību un atverot dzīvnieciskos instinktus. Grāmatas beigas ir biedējošas un neatstāj ilūzijas par cilvēka dabu.

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga grāmatu var lasīt ļoti dažādi, iespējams, tādēļ to mācās gan skolās, gan universitātēs. Te ir uzskatāms pusaudžu grupas modelis, kas lēnām regresē, un pieļauju, ka jauniešiem tā tiek teikts: “tā darīt nedrīkst”. Tomēr, manuprāt, pieaugušajiem šī grāmata varētu būt daudz interesantāka, jo ir iespējamas visdažādākās alegoriskās asociācijas. Gaišais līderis Ralfs, kurš tiek pretstatīts valdonīgajam Džekam (baznīcas kora vecākajam, ja kas), Ralfa labā roka ir astmatiskais un tuvredzīgais Ruksis, kurš ir gudrāks par visiem, bet neviens viņu neņem par pilnu, savukārt Džeka favorīts ir brutālais Rodžers. Romāna gaitā aizvien skaidrāk iezīmējas labo un ļauno sadalījums, kuri cīkstas par pārējo dabūšanu savā pusē. Sākotnēji pusaudžus vieno bailes no Zvēra, kurš izlien melnā tumsā no džungļiem, tomēr viņu attieksme pret to ir pārāk dažāda. Mazais Saimons, iespējams, kādas garīgas kaites skarts, bet viedākais no visiem, grib teikt savu atklāsmi par Zvēru: “Bet tas ir … varbūt.. tikai mēs paši. (..) Varbūt mēs paši esam tādi kā…“, tomēr viņa mazā runa paliek neievērota, un bars turpina audzēt briesmīgo fantomu.

Gribētos jau, lai visu grāmatu būtu iespējams uztvert kā alegoriju, kurā pirmatnējie instinkti sagrauj civilizācijas smalko kārtiņu; lai Zvērs būtu iekšējais dēmons, ar kuru jāsalīgst kompromiss, tam atstājot tiesu no ikdienas medījuma, lai tas neaprij tevi visu. Tomēr Goldinga pusaudžu tēli ir ārkārtīgi reāli, un es ticu tiem vairāk nekā vēlētos. Vai tiešām lielākā daļa cilvēku ekstremālos apstākļos zaudēs cilvēcību un cilvēka “dievišķais pirmsākums” izdzisīs, varaskāres un pirmatnējo baiļu aptumšots? «Kill the pig. Cut her throat. Spill her blood

“Mušu valdnieks” ir ļoti laba grāmata, bet es gribētu teikt, ka tā īstā grāmatas sajūta nāk kādu laiku pēc izlasīšanas. Sākums ir nedaudz pastiepts, grāmatas tulkojums mazliet novecojis, bet šajā gadījumā – “vīna buķete atklājas tā pēcgaršā”.

Advertisements