Стивен Кинг. Бегущий человеk. – Москва: Издательство «АСТ», 2000. (Stephen King (aka Richard Bachman). Runnning Man (1982)).

Darek Kocurek.Unciekinier

Turpinot lasīt grāmatas, kurās iedvesmu smēlusies “Bada spēļu” autore, esmu nonākusi pie Stīvena Kinga. Neesmu īpaši liela Kinga fane, jo viņa šausmas man brīžiem ir pārāk šausmīgas, lai arī atzīstami meistarīgas.  Tomēr šis bija viens kārtīgs, veco laiku trilleris. Sen nebiju lasījusi grāmatu,  ar kuru var gulties, celties, ēst, iet uz tualeti (pardon!) un atlikt visu, ko var atlikt, lai iespējami ātrāk uzzinātu, ar ko tas viss galu galā beigsies. Grāmatas gaitā es jau pāris reižu zaudēju cerības, jo likās, ka nupat jau viss ir cauri, cerību nekādu, bet tad atkal sižets atdzima kā fēnikss no pelniem.

Romāna darbība notiek nākotnes Amerikā – 2025.gadā, kad bagātie ir kļuvuši vēl bagātāki, bet nabagiem jau vairs nav ko zaudēt. Vara pieder milzu korporācijām, dabas piesārņojums ir daudzu slimību cēlonis, bet ārsti un zāles lielākai daļai nav pa kabatai. Tai pašā laikā narkotikas ir brīvi pieejamas un pret prostitūciju necīnās, jo vara uzskata, ka netikumība rada nelabvēlīgu vidi revolucionāriem noskaņojumiem. Romāna galvenais varonis Bens Ričardss dzīvo kādas izdomātas ASV vidienes pilsētas Hārdingas priekšpilsētā, viņš ir precējies un viņa meitiņa ir saslimusi ar gripu, bet nav naudas ne zālēm, ne ārstam, jo viņš jau sen ir bez darba. Kings zīmē pārliecinošu, bezcerīgu ainu, kurā cilvēki atgādina inertu masu, par kuru varai sen ir nospļauties. Lai masa nesāktu burbuļot, tā tiek barota ar daudziem realitātes šoviem, un tauta sēž pie TV ekrāniem kā pielipusi. Lai dabūtu naudu, Bens izmisumā iet pieteikties kādam no šoviem un pēc rūpīgas atlases nonāk “Running Man” – visbīstamākajā no visiem. Cilvēkam iedod noteiktu naudas summu un palaiž ielās, viņam jāiztur 30 dienas, bet viņam pa pēdām dzenas mednieki, savukārt katrs pilsonis par upura ievērošanu un ziņošanu tiek atalgots. Fascinējoši ir vērot, kā  šova veidotāji pataisa Benu par trulu atsaldeni un uzrīda viņam tautu, lai tā palīdzētu medniekiem, savukārt tauta, kā saka šova producents, reizē ienīst un apskauž Benu par viņa drosmi; TV šovam ir arī virsmērķis – šādā veidā Sistēma tiek vaļā no potenciāliem revolucionāriem, miera traucētājiem. Lieki teikt, ka šajā šovā sešu gadu laikā neviens ilgāk par nedēļu nav izdzīvojis.

Kings ne tikai meistarīgi liek sekot galvenajam varonim izdzīvošanas spēlē, viņš arī gana pārliecinoši attēlo 2025.gada pasauli. Varbūt 1982.gadā bija teiksmaini lasīt, ka 2014.gadā, lai nesaslimtu ar kādu plaušu kaiti, visiem būs nāsīs jāliek speciāli filtri; 2012.gadā par to lasīt nemaz nav jautri, jo pārāk daudz no rakstītā ir realitāte. 1982.gadā grāmata ar sižetu “izdzīvošanas realitātes šovs” bija ļauna distopija, 2008.gadā, kad izdotas “Bada spēles”, tā jau ir jauniešu izklaidējošā literatūra. Kinga izveidotajā pasaulē 2025.gadā ne visi var lasīt grāmatas. Bibliotēkas karti var iegūt tikai cilvēks, kura ienākumi pašam vai kādam ģimenē pārsniedz noteiktu summu (diezgan ievērojamu), tādēļ piekļuve bibliotēkai ir ekskluzīva. Tādu sapratni gan gribētos arī pie mums.

Līdztekus nākotnes sabiedrības nomācošajam portretam un galvenā varoņa izmisīgajam glābšanās skrējienam mums tiek piedāvāta arī galvenā varoņa tēla attīstība. Sākotnēji Bens ir vientuļš vilks, kurš cīnās par savu ģimeni, bet, satiekot sev līdzīgos, viņā notiek izmaiņas. Viņu nekad nav interesējusi sabiedrība, drīzāk – atgrūdusi un riebusies, bet romāna gaitā Bens sajūt sevi kā daļu no tiem, kuri slāpst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē Sistēmas žņaugos. Bens Ričardss ir drosmīgs cilvēks, ar kuru Sistēma rotaļājas, bet viņš izmanto visas savas iespējas, lai turētos pretī un sagraut pašu sistēmu. Neatliek nekas cits, kā turēt īkšķi par Benu Ričardsu!

Stīvena Kinga “The Long Walk” (1979) arī esot par realitātes šovu, kurā sacenšas jaunieši, bet mani biedē jau pati anotācija. Tai man būs jāsaņemas ilgāk.