Косюн Таками. Королевская битва / Пер. М. Кондратьевa. – Санкт-Петербург: Амфора, 2005. (Takami KōshunBatoru Rowaiaru (1999); Koushun Takami. Battle Royale (2003))

Lielākā daļa lasītāju atzīstas, ka “Karalisko cīņu” ir paņēmuši lasīt, lai salīdzinātu ar “Bada spēlēm”. Neesmu izņēmums, jo līdz šim par to neko nezināju. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka man ir grūti iedomāties, ka Kolinsa, kura sarakstīja “Bada spēlēs” piecus gadus pēc “Karaliskās kaujas” pārtulkošanas angliski, nebūtu zinājusi vismaz tās sižetu. Idejas sakritība ir uzkrītoša, lai gan, protams, pieeja sižetam ir atšķirīga.

“Karaliskā cīņa” ir ļoti melna, asiņaina un depresīva grāmata. Tās darbība notiek izdomātā, totalitārā valstī Tālo Austrumu Āzijas Tautas Republika, kuras vadītājs ir mītisks Lielais diktators. Valdība ir ieviesusi eksperimentālu militāru programmu, kuras nolūks ir iedzīvotāju pilnīga pakļaušana ar terora un iebiedēšanas palīdzību. Programma paredz, ka katru gadu izlozes kārtībā tiek noteiktas 50(!) klases, kuru piecpadsmitgadīgie skolēni tiek aizvesti uz vientuļu salu un palaisti tur cīnīties savā starpā uz dzīvību un nāvi. Pēdējais dzīvais saņem mūža pensiju un Diktatora foto ar autogrāfu. Spēles noteikumi ir gana izsmalcināti, to galvenais mērķis – veicināt nogalināšanu. Tā kā skolēniem pēc nejaušības principa tiek piešķirti arī dažādi ieroči, tad nogalināt var ļoti dažādi – nošaut, nodurt, nožņaugt, pārcirst galvu ar mačeti, nogrūst no ēkas vai klints, noindēt utt. Šajā grāmatā spēlē aprakstīto 48 stundu laikā ir 40 līķi – es esmu jūs brīdinājusi!

Godīgi sakot, sākotnējais uzstādījums man šķiet baltiem diegiem šūts, jo grūti ir iedomāties valsti, kura katru gadu kāda mistiska eksperimenta vārdā nogalina 2050 pusaudžus (lai arī populācija ir liela, un iespēja nokļūt programmā pusaudzim ir 1/80). Pie kam vecāku lojalitāte režīmam neko nenozīmē – visu nosaka izloze, kas manā izpratnē varētu novest arī pie paklausīgo pilsoņu dumpošanās. Ja runā par darbības norisi un personāžiem – viss ir daudz ticamāk un loģiskāk. Lasītājs tiek vairāk vai mazāk iepazīstināts ar visiem 42 skolēniem (21 puisis, 21 meitene), tiek analizēta to personība un iespējamie darbības motīvi; līdz ar to pat spēles lielākie kretīni lasītāja acīs nav monstri vai vienkārša lielgabalu gaļa. Autors gan varēja lasītāju nedaudz pažēlot un par kādi trešdaļu samazināt skolēnu skaitu, grāmatai tas varētu nākt par labu, jo apjoms (600+ lpp.) tomēr ir paliels.

Asiņainais sižets man neļauj par grāmatu jūsmot, kā arī nevaru teikt, ka es būtu pilnībā pieņēmusi autora izdomāto pasauli, tomēr personāžu psiholoģiskie portreti, viņu izvēles analīze un tik dažādā uzvedība krīzes situācijā grāmatu padara aizraujošu. Tiek ņemtas vērā arī pusaudžu vecuma īpatnības, līdzšinējās savstarpējās attiecības, atklāti dažādi noslēpumi, kuru glabāšana nāves draudos nav vairs būtiska. Grāmatas lielākā vērtība varētu būt tās morālās dilemmas, kuru priekšā nonāk skolēni. Nogalināt savus klasesbiedrus negrib neviens, tomēr ļoti ātri atrodas daži, kuri pieņem spēles noteikumus, bet ir arī tādi, kuri labāk mirst paši. Lielais dalībnieku skaits autoram atļauj izspēlēt visdažādākās situācijas, kuras neatkārtojas – daļa no slepkavībām tiek veiktas, jo daudzi ir nobijušies līdz nāvei un neatšķir vairs draugus no ienaidniekiem, daļa izvēlas cīnītie vieni, citi – meklē grupu, savukārt divi dalībnieki ir truli slepkavas. Pilnīgi droši var apgalvot, ka salā tiek iepazīta katra dalībnieka patiesā seja.

Uz “Karaliskās cīņas” fona Kolinsas “Bada spēles” izskatās pēc meiteņu grāmatas, kurā dominējošā tomēr ir mīlestības līnija. Takami pasaulē mīlestība ir otrā plāna parādība (lai arī klātesoša), un sajūtas vairāk līdzinās Goldinga “Mušu valdniekam” – notiekošā  iracionalitāte cilvēkus atsviež pirmatnējo instinktu varā, un nav nekādas pārliecības, ka stāstam ir laimīgas beigas.

“Karaliskā cīņa” bija asiņaina un gana aizraujoša lasāmviela, bet man laikam šobrīd būs gana tāda veida literatūras. Ja man atkal sagribēsies vājprātīgu slaktiņu, atcerēšos par Stīvena Kinga “Long Walk“, līdzīga esot arī Sergeja Lukjaņenko “Рыцари сорока островов” un James DashnerThe Maze Runner“.

 

Advertisements