Vikija Mairona, Brets Viters. Djū: mazpilsētas bibliotēkas kaķis, kas aizkustināja pasauli / no angļu val. tulk. Daina Borovska. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Vicki Myron with Bret Witter. Dewey: The Small-Town Library Cat Who Touched the World (2008))

Ja man patīk kaķi un bibliotēkas, tad visticamāk man vajadzētu patikt arī šai grāmatai. Tā man patika – bet ļoti subjektīvi, objektīvi – ir ko pakritizēt.

Djū ir ruds, pūkains runcis, kurš 1988.gada janvāri kā kaķēns tika atrasts Spenseras bibliotēkas nododamo grāmatu kastē. Viņš ātri iekaroja bibliotēkas vadītājas Vikijas Maironas sirdi, un viņa saņēma atļauju no mērijas un bibliotēkas valdes kaķi paturēt bibliotēkā. Protams, ka pēc Vikijas domām Djū bija īpašs kaķis – izcili gudrs, draudzīgs, līdzjūtīgs, vēl vairāk – viņa to portretē kā harismātisku varoni, kurš palīdz visiem ar savu klātbūtni, un tas notiek 19 gadu garumā. Un kāpēc gan ne? Mairona apraksta tipiskus gadījumus, kad saskarsme ar dzīvnieku palīdz slimam bērnam, uzmundrina noskumušo, mierina sērojošo. Ja patīk kaķi, tad lasīt par Djū labajiem darbiem un arī blēņām ir ļoti izklaidējoši.

Līdztekus stāstam par kaķi Mairona vēsta arī par mazpilsētu Spenseru Aiovas štatā un savu dzīvi. Teiksim tā – mazpilsēta tiek nedaudz glorificēta un dzīvošana tajā pasniegta kā panākums. Lai arī autore piemin nejēdzības un ignoranci, ar kādu viņai nācies saskarties kā bibliotēkas vadītājai, tās tomēr tiek saldi nopūderētas. Par savu dzīvi Mairona stāsta ļoti atklāti – te ir gan šķiršanās no vīra – alkoholiķa, meitas audzināšana vienai, ļoti jaunai viņai ārstu kļūdas dēļ izņem reproduktīvos orgānus, vēlāk jau slimības dēļ veic arī mastektomiju un ārstē citas kaites. Neskatoties uz to, viņa pirmā no savas dzimtas pabeidz koledžu un sakarīgi sakārto savu dzīvi. Viņas privātais stāsts man pat likās visiedvesmojošākais – varbūt tādēļ Maironai tik tuvs kļuva rudais Djū, ka viņa pati identificējas ar tādu no nāves briesmām izglābtu kaķēnu, kurš ir drosmīgi izcīnījis sev vietu zem saules un būtībā neslikti iekārtojies.

Tulkojums mani vienlaikus sarūgtināja un sasmīdināja:

1) valoda nav izteiksmīga, bet tas nu būtu mazākais;

2) kārtējo reizi vajag vai nu piedzejot vai saīsināt. Ja autore raksta, ka tilts “built in the late 1800s“, tad to nevajag izsvītrot; ja autore raksta, ka janvārī septiņos no rīta ir “dark un cloudy“, tad nevar tulkot – ‘ mākoņains’, jo neviens tobrīd mākoņus nevar saskatīt, ir apmācies;

3) nespēja noskaidrot dažādas vienkāršas lietas. Piemēram, sit-down restaurant nav ‘restorāns, kurā ēda tikai sēdus’, bet gan ēstuve, kurā apmeklētājus apkalpo pie galdiņiem; ‘darbinieku telpas melnā siena’ nav nekāda black wall, bet gan blank wall – aklā siena bez logiem, kurā tādēļ ir bijis ērti ievietot grāmatu nodošanas tvertni. Kaķa paradums ēst gumijas saites mani uztrauca veselas lappuses garumā, jo es nesapratu, kā viņš ir palicis dzīvs; izrādās, ka viņš ēda smalkos gumijas riņķīšus (rubber band). Sauciet mani par samaitātu, bet teikums ‘Bibliotēka vienmēr bija lielisku, laipnu klēpju pilna’ (kur kaķim pagulēt), man tomēr nešķiet atbilstošs bibliotēkas būtībai.

Vikija Mairona un Djū

Vienā brīdi es vienkārši beidzu meklēt kļūdas, jo citādi jau es grāmatu nepabeigtu, bet man tiešām gribējās uzzināt, kā tam kaķim klājas. Djū ieguva popularitāti visas valsts mērogā un savdabīgā veidā tas ietekmēja arī pilsētu, jo viņš kļuva par sava veida Spenseras zīmolu. “Neviens nekad nav uzcēlis fabriku kaķa dēļ, bet neviens arī nekad nav cēlis fabriku pilsētā, par kuru nekas nav dzirdēts.” Lai arī runcītis nomira 2006.gadā iespaidīgā 19 gadu vecumā, viņa “mamma” Vikija Mairona joprojām uztur viņa slavu, arī Spenseras bibliotēkas mājas lapā viņam vēl aizvien ir savs stūrītis (www.spencerlibrary.com/dewey).

Man tomēr patīk, ka grāmata par bibliotēku un tās nozīmi mazpilsētas dzīvē ir guvusi tik lielu popularitāti gan ASV, gan pasaulē. Klīst baumas, ka grāmatu varētu ekranizēt un galveno lomu tēlot Merila Strīpa – tas varētu būt viens īsts asaru gabals! Bet kaķis vienalga vissmukākais 🙂

Advertisements