Rejs Bredberijs. 451 grāds pēc Fārenheita / no angļu val. tulk. I.Veide. – Rīga: Liesma, 1975.  – (Fantastikas pasaulē). ( Ray Bradbury. Fahrenheit 451 (1950))

Izrādās, ka arī grāmatu tārpam ir iespējama situācija, kad viena no slavenākajām “grāmata par grāmatām” ir palikusi līdz šim nelasīta. Bet savā grāmatu nedēļā nolēmu labot šo trūkumu. “451 grāds pēc Fārenheita”  ir reizē izcila un šausmīga – jo iedomātā nākotnes pasaule ir ļoti reāla un tai ir pārāk liela līdzība ar mūsdienām.

Gajs Montegs ir dedzinātājs, viņš kopā ar saviem darba kolēģiem sagaida izsaukumus un dodas uz mājām, par kurām ziņots, ka tajās ir grāmatas. Saimnieku jau ir savākusi policija, dedzinātāju darbs ir visu apliet ar benzīnu un sadedzināt. Jā, arī māju. Grāmatas šajā pasaulē ir aizliegtas. Montegs jau desmit gadus dara savu darbu, īpaši neuzdodot jautājumus, viņa sieva dzīvo kā robots, apdullusi no runājošām TV sienām, bet kādu vakaru viņš satiek meiteni, kura viņā uzjunda sen krājušās šaubas. Varbūt ir iespējams dzīvot citādi? Un varbūt tieši viņa dedzinātājās grāmatās ir atrodama atbilde.

 

Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāmatas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par melniem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizdegas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc nodaļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi melīgie solījumi,  nodrāztās atziņas un novecojusī filozofija.

Šī nu ir grāmata, par kuru man ir ārkārtīgi grūti kaut ko uzrakstīt, jo es to visu varētu izķidāt citātos un garās pārdomās par to, cik tas viss ir aktuāli, vajadzīgi utt. Kā var uzrakstīt grāmatu, kura būtībā sāk pilnīgi skanēt tikai 50 gadus pēc iznākšanas? Tā pasaule, kurā visi apdullina sevi ar troksni, ātrumu, kvantitāti, paviršību un virspusību… atblāzmas no tā es redzu katru dienu. Tam jaunietim, kurš sēž trolejbusā ar austiņām ausīs un ārpusē no tām izlaužas bums-bums troksnis, ir Montega sievas “gliemežnīcas” – mazas radiokapsulas, kuras viņa valkā nemitīgi, lai nebūtu jāklausās vīrā vai varbūt pašai sevī; tie cilvēki, kuri sēž pie televizoriem un ir padarījuši par saviem tuviniekiem seriālu varoņus, bet nevēlas zināt, kas notiek viņu tuvāko dzīvē; tā nemitīgā datu plūsma, kas gāžas pār mums diendienā, neļaujot padomāt un tikai radot ilūziju par informētību – “Piebāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nelabumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitīs, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā.”

Grāmatas Bredberija stāstā drīzāk ir simbols, jo būtība taču neslēpjas tajās; pats autors teic, ka “Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. ” Ir svarīgi pacelt acis un ieraudzīt bālo mēness vaigu, saskaitīt zvaigznes, dziļi ieelpot maigo vēju, iet tālu pa čaukstošo lapu paklāju, lai nonāktu vietā, kur tev kāds atstājis glāzi piena un svaigi plūktu ābolu. Te var apgulties zālē un izbaudīt klusumu un saprast, ka tava dzīve nav pelnījusi steigu, kņadu un nevērību. Tava dzīve ir pelnījusi tavas domas un visdziļāko uzmanību. Grāmatas ir tikai viens no veidiem, kā iemācīties saprast, vērtēt un domāt.

Vai tagad jūs saprotat, kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes.

Gadu laikā grāmatai ir mainījušies akcenti, 1975. gadā izdotās grāmatas pēcvārdā galvenokārt tiek runāts par kara un miera problēmām un Trešā reiha grāmatu dedzinātājiem, savukārt mūsdienu lasītājs vairāk uzsver parādīto garīguma izzušanu, notrulināšanos un pakļaušanos mediju spiedienam. Bez tam, grāmatu augstāk vērtē krievu forumos – varbūt tiešām ir nepieciešama vismaz paaudžu atmiņa par totalitāru valsti, lai spētu pilnībā novērtēt grāmatā pausto brīdinājumu.

Sev par lielu prieku esmu atradusi grāmatu, kuru taisos pārlasīt ne reizi vien, un pie labvēlīgas apstākļu sakritības uzmākties ar to arī citiem. Ceru, ka kāds iedomāsies grāmatu pārizdot, jo tā lēnām kļūst par retumu.

.

Advertisements