Sākums

Мюриель Барбери. Элегантность ежика (2011)

4 komentāri

Мюриель Барбери. Элегантность ежика / Пер.: Наталия Мавлевич, Марианна Кожевникова. – 2-е изд. – Иностранка, 2009. (Muriel Barbery. L’élégance du hérisson. 2006)

Konkrētā grāmata bija domāta kā elegants grand jeté jeb lielais palēciens uz Francijas pusi, jo kādēļ gan to nepaveikt ar ezīša eleganci, ja ezīši vispār ir simpātiski dzīvnieciņi un vēl vajag pierādīt, ka viņi nav eleganti.

“Ezīša elegance” ir pasaules bestsellers un jau kādu laiku internetā satieku dažādas sajūsminātas atsauksmes. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas man bija ieilgušas pārdomas:  tā bija literatūra vai tomēr lasāmviela? Spriežot pēc tā, ka grāmata 2010.gadā bija nominēta prestižajai Dublinas prēmijai, tai vajadzētu būt literatūrai, lai gan tagad jau daudz kas tiek nominēts… un pat iegūst balvas.

Grāmatas darbība norisinās bagātā Parīzes daudzdzīvokļu namā,  un galvenās stāstnieces ir divas: piecdesmitgadīgā durvju sardze Renē Mišela un bagātnieku meita – pusaudze Paloma Žosē. Nesaistītas ikdienā, viņas abas ir dīvaines, savādnieces, autsaideres, kuras spiestas slēpt savu patieso dabu un apkārtējiem rādīt iestudētas lomas. Durvju sardze Renē nav ne smuka, ne akadēmiski izglītota, tomēr īstenībā – intelektuāle, kas lasa Tolstoju, skatās Viskonti un klausās klasisko mūziku. Palomai Žosē ir neparasti augsts intelekts, viņa aizraujas ar japāņu komiksiem un plāno izdarīt pašnāvību savā 13-tajā dzimšanas dienā. Abas stāstnieces nedraudzējas, un būtībā viņu ceļi arī daudz nekrustojas. Līdz grāmatas vidum nekāda aktīva darbība nenotiek, vienas vienīgas refleksijas, līdz parādās trešais varonis – padzīvojis japānis Kakuro Ozu, kurš strauji iekaro abu dāmu sirdis.

Galvenā doma, kas caurvij romānu, ir autores koķetēšana ar to, ka apkārtējie līdzcilvēki, lielākoties snobiski bagātnieki, nav spējīgi novērtēt īstas vērtības un viņu neievērotie cilvēki var izrādīties daudz dziļāki un dvēseliskāki par viņiem pašiem.  Darbības vide – grezns daudzdzīvokļu nams būtībā parādīta kā snobiska Francijas sabiedrība, kurā joprojām (saskaņā ar autores parādīto) ir ārkārtīgi liela nozīme gan šķiriskam dalījumam, gan bagātībai. Durvju sardzes galvenās raizes ir par to, lai kāds neierauga viņas gudrību, jo tad bagātnieki sajutīsies neērti, tomēr tas netraucē viņai pašai slepus tīksmināties par savu garīgo pārākumu. Kurš šeit ir īstais snobs? Manā uztverē cilvēka zināšanas vai skaistums vai bagātība nekādā veidā nepadara viņu labāku par citiem, un īsteni gudrs ir tas cilvēks, kurš spēj mācīties no ikviena, arī tāda, kas viņam liekas nepieņemams. Madame Mišela, savukārt, bagātību ir viennozīmīgi novienādojusi ar inteliģenci un bagātnieku netīšās gramatiskās kļūdas uzskata par kulturālas bojāejas sākumu.

Reti gadās, ka nepatīk galvenie varoņi. Tā nu tas ir, ka abas varones man neizraisīja nekādas simpātijas. Pusaudzes gadījumā viņas paustie uzskati gan ir piedodami, jo te rakstniece labi parāda tam vecumam raksturīgo melnbalto dzīves uzskatu, netīksmi pret vecākiem un ģimenes vērtību nosodīšanu. Tai pašā laikā Renē, kas tīksminās par spēju uztvert fenomenoloģijas idejas, garīgi nav kļuvusi par pieaugušu cilvēku, izvēlējusies slēpties un dzīvē piedalīties ar skatu no malas. Es tiešām nesaprotu, kā ir iespējams nopietni postulēt, ka durvju sardzei nepienākas lasīt “Annu Kareņinu”. Renē pārliecība: “Ja klasiskās literatūras skaistums ir saprotams ar mazļautiņu uztveri, kas ar to nav pazīstami, tas pazemina tās prestižu izglītotu cilvēku acīs.” Cik kropla iedoma!

Grāmatas autore ir filozofijas profesore, kas diemžēl aiziet pa tradicionālu ceļu, ideālo pasauli rādot caur svešas kultūras – Japānas – prizmu, bet savējo dažādi noniecinot. Man daudz vairāk patīk man mīļā skota Makkola-Smita, arī filozofijas profesora, samiernieciskā un dzīves skaistumu meklējošā attieksme, kas harmonisku dzīvi atklāj gan Botsvānas mazļautiņos, gan Edinburgas intelektuāļos.

Bārberijas grāmata varētu būt viena no tām, kas mūsu lasīšanas vidē aizpildītu nišu ar nosaukumu “pa ceļam uz nopietno literatūru”. Tai ir pietiekami interesants sižets, oriģināli galvenie varoņi, neordināras un šķietami filozofiskas domas, kas lasītājam rada intelektuālu iespaidu. Plašām lasītāju masām varētu patikt, izdevējam tā būtu komerciāla veiksme, savukārt prasīgs lasītājs atrastu arī kādu graudu starp pelavām.

Наталия Соколовская. Литературная рабыня (2011)

1 komentārs

Наталия Соколовская. Литературная рабыня: будни и праздники. – Санкт-Петербург: Азбука, 2011. (Pirmizdevums 2007.gadā ar pseidonīmu Наталья Сорбатская.)

Ja kāds sev izveido lasīšanas plānu tuvākajiem diviem mēnešiem, pie kura nolemj stingri pieturēties, tad vienmēr (saskaņā ar Mērfiju) kaut kas nobrūk. Šajā gadījumā es sāku lasīt grāmatu, no kuras nespēju atrauties. Nopirku to pilnīgi nejauši, nezināju neko par autori vai viņas daiļradi, tomēr grāmatveikalā acis aizķērās pie nosaukuma un, nedaudz palasot, aizrāvos. Grāmata ir tik specifiska, ka es dziļi šaubos, vai vēl kādu tā ieinteresēs, tomēr mani tā uzrunāja tik ļoti, ka vēlos padalīties kaut vai pati ar sevi.

Natālija Sokolovska ir krievu rakstniece, kura Krievijā nav milzu populāra, lai arī literārās aprindās pazīstama – dzejniece un gruzīnu poēzijas atdzejotāja, ilggadīga literārā redaktore, vairāku prozas grāmatu autore. Viņas līdz šim vienīgais romāns “Литературная рабыня” 2008. gadā ieguva Gogoļa prēmiju un tika iekļauts Nacionālās prēmijas “Большая книга” garajā sarakstā.

Es gaidīju, ka romāns vēstīs par izdevniecības un literārās darbības aizkulisēm, un būtībā manas cerības attaisnojās – tikai mazākā apjomā. Romāns ir veidots kā atmiņu plūsma par autores dzīvi, sākot no studiju gadiem, bet tā struktūrā ir iekļauti arī trīs pilnīgi patstāvīgi vēstījumi, kurus varētu nosaukt par īsstāstiem. Sākotnēji man pat likās, ka stāstījums ir autobiogrāfisks, jo tas atstāja ārkārtīgi patiesu iespaidu, tomēr drīzāk tas ir veidots pēc rakstnieces dzīves motīviem. Pirmā lielā atkāpe ir par varones dzīvi Gruzijā (kurā Sokolovska tiešām ir pavadījusi 10 gadus) un jāatzīstas, ka es pirmo reizi daiļliteratūrā lasīju par 1989.gada aprīļa un 1991./1992.gada ziemas notikumiem Gruzijā. Gruzija ir rakstnieces mīlestības zeme, un viņa par to raksta ar lielu sirsnību. Izjūkot PSRS, viņa ir spiesta braukt mājās uz Pēteburgu un sāk strādāt izdevniecībā. Te nu lasītājs uzzina par visādām grāmatu izdošanas biznesa peripētijām, ar kurām saskaras galvenā varone – naiva un labticīga būtne. Darba attiecības ar izdevniecības direktoru tiek raksturotas ar anekdotes palīdzību: “Reiz gruzīnam jautāja, vai viņš mīl tomātus. Gruzīns padomāja un atbildēja: “Ēst mīlu, bet vispār – nē.” Lūk, tā arī direktors – ne jau Dašu viņš mīl, bet gan ēst viņu mīl: viņas smadzenes, dvēseli, radošās spējas.

Viens pēc otra tiek izstāstīti arī stāsti par divām autorēm, ar kurām viņa strādā: fantastisks, uz sentimenta robežas balansējošs vēstījums par Aidanu, dzīves ceļos krietni papluinītu azerbaidžānieti, kuras patiesais stāsts kļūst par bestselleru, savukārt otrs – par nu jau nodrošinātu Spānijas krievieti, kura izdomājusi kļūt par rakstnieci un tādam nolūkam meklē “literāro nēģeri”.

Ja uz sižetu paskatās no malas, tas varētu šķist diezgan nevienmērīgs, bet autorei izdodas stāstījumu noturēt vienā līmenī, veiksmīgi sasaistot kopā personīgo un darba dzīvi. Te ir arī daudz jaukas pašironijas, kalambūri, daža atkāpe par vispārīgām tēmām. No krievu autoriem Sokolovska man visvairāk atgādina I.Grekovu, kura arī spēja par skumjām un grūtībām rakstīt viegli, bez nomācoša, spiedīga smaguma. Tas ir par dzīvi – vienkārši un gudri.

Pirmkārt, man grāmata patika, jo kaut kas tajā priekš manis bija ļoti personisks. Tā kādreiz gadās, ka autora uzrakstītais dziļi un sāpīgi atsaucas lasītāja dvēselē. Otrkārt, grāmatai ir ārkārtīgi laba, izteiksmīga un interesanta krievu valoda; tādas grāmatas ir kā leksikas paraugs. Treškārt, tā ir grāmata, kuru var viennozīmīgi definēt kā “sieviešu prozu” tās vislabākajā izpausmē – tās ir sajūtas un emocijas, kuras nespēs aprakstīt neviens vīrietis, tomēr tajā nav plikas jūtināšanās un asaru spiešanas. Kā saka viens no Gruzijā satiktajiem personāžiem: “Nevajag tik daudz domāt. Vajag vienkārši mīlēt. Kā būs, tā būs.”

Domāju, ka grāmata varētu patikt tiem, kam ir interese par pēdējo gadu krievu daiļliteratūru, grāmatu izdošanas biznesa aizkulisēm un labu, saistošu stāstu. Vairāk jau sievietes uzrunājošu, tomēr tā noteikti nav masu literatūra ar iepriekš paredzamu sižetu un struktūru.

Pavasara seriāls “Miss Fisher’s Murder Mysteries” (2012)

4 komentāri

Vasara jau strauji steidz sākties, bet es vēl neesmu atskaitījusies par pavasarī skatīto. Aši laboju situāciju, un paziņoju, ka atradu brīnišķīgi izklaidējošu seriālu, kurā ir slepkavības, mīla un skaistas lietas, bet nekā no tā visa nav ne par daudz, ne par maz. Jau kādu laiku manā plauktā atrodas kāda austrāliešu rakstnieces Kerijas Grīnvudas grāmata, kura gaida rindā uz lasīšanu, tāpēc netīšām ieraugot, ka ir ekranizēta cita Grīnvudas grāmatu sērija, nolēmu pamēģināt austrāliešu seriālu Miss Fisher’s Murder Mysteries (2012)

Frainija Fišere ir patstāvīga, nodrošināta sieviete, kura atgriežas Austrālijā kādu brīdi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Viņai ir avantūristisks, piedzīvojumu kārs raksturs, līdzjūtīga sirds un nav nekādas vēlēšanās kļūt par kāda vīrieša pavarda kūrēju. Bērnībā viņas māsu ir nolaupījis kāds izvirtulis, un šī nozieguma atskaņas viņu ieved noziegumu atklāšanas nozarē, kurā klienti viņai daudz nav jāmeklē (nu ir tādi cilvēki, kuri pievilina miroņus kā medus mušas). Frainija apmetas uz dzīvi greznā Melburnas savrupnamā, iegūst sev kompanjoni Doroteju un pieņem audžumeitu Džeinu, seriāla pastāvīgie varoņi ir arī divi kalpi, sulainis un Frainijas dīvainā tante. Par Frainijas nemirstīgajiem piedzīvojumiem (Phryne Fisher historical mysteries, 1989-2010) Kerija Grīnvuda ir sarakstījusi 18 grāmatas, kas ir rezultējušās 13 sēriju seriālā. Lasītāji saka, ka seriālā ir nedaudz zaudēts Grīnvudas ironiskais humors un daža sižeta līnija, tomēr kopumā pret ekranizāciju izturas pozitīvi, īpaši uzsverot galvenās lomas tēlotāju Essie Davis. Esija tiešām ir ārkārtīgi piemērota šai lomai – ironiska, šarmanta un seksīga. Pirms tam es viņu biju redzējusi filmā “Meitene ar pērļu auskaru” kā mākslinieka sievu, bet nu tas bija pilnīgi cits tēls, godīgi – es viņu neatpazinu.

Vai es jau teicu, ka seriāla darbība norisinās 20.gs 20-tajos gados? Tas ir tas brīnišķīgais laiks, kad sieviete tiek laukā no korsetes žņaugiem un sāk pat piemērīt bikses, tomēr saglabā sievišķīgu kāri greznoties. Lai arī mani nesaista tā laika aktuālais zēna siluets un pazeminātā jostasvieta, tomēr viss pārējais ir tik stilīgs un aktrise to tik labi māk nest… vienkārši iekārojami. Īpaši dievīga ir viņas cepurīšu kolekcija, kuru radījusi cepurniece Mandy Murphy. No vienas puses – labi, ka 21.gs. cepures nēsā jau vairs tikai monarhu kāzās, bet no otras puses – tas tomēr ir tik sievišķīgi.

Ja kāds šajā seriālā grib atrast ļoti nopietnu detektīvu, tad es ieteiktu uz to necerēt. Tradicionāli katrā sērijā tiek atrisināts viens noziegums, kas tiek savīts ar Frainijas privātās dzīves peripētijām, kuru ir gana daudz, jo meitene nedzīvo kājas kopā sakļāvusi. Visai sezonai cauri vijas viena centrāla ļaundara – Frainijas māsa nolaupītāja – tēls, kā arī tiek kāpināta Frainijas un policijas detektīva Džeka savstarpējā ieinteresētība. Vienā no sērijām tiek iepīti pat latvieši, kuri tiek prezentēti kā no Krievijas iebraukuši anarhisti, kuri taisās aplaupīt banku, lai iegūtu līdzekļus savai pagrīdes darbībai. Diezgan dīvains sižets, bet nu Jurkas meklējumi ir interesanti un pāris latviešu frāzes arī tiek sadzirdētas.

Rezumējot – tā bija laba, stilīga izklaide, noskaņas (bet ne noziegumu) ziņā līdzvērtīga Puaro ekranizācijām. Ir tik mīļi, kad mis Frainija izvelk savu pērlēm rotāto šaujamierīcīti un drosmīgi dodas briesmās.

Septiņas lietas par mani

5 komentāri

Man ir uznācis lielais rakstīšanas slinkums (bet vismaz ne lasīšanas) un sajūta, ka es vispār vairs neko nevaru uzrakstīt. Nejauši ieraudzīju, ka Evija no Evija domā ir man uzticējusi tālāk izteikties par Tell Me About Yorself Award! Paldies viņai par iespēju pablēņoties 🙂

The rules of accepting this award are:
1.Thank and link back to the person that awarded you
2.Write 7 random things about yourself
3.Spread the love to 15 more bloggers
.
Septiņas lietas par mani (ar bildēm)
.
1.  Manas ideālās brokastis: balta kafija, tomāts ar pesto un sniega bumbām, mellā maizīte ar graudiem.
.
2. Visur, kur es dzīvoju vai strādāju vai vienkārši darbojos ilgāku laiku, vispirms uzrodas viena grāmata, tad pārītis, tad čupiņa un tad jau man aiz muguras ir plauktiņš ar grāmatām. Kad plauktiņš ir pilns, grāmatas ierušinās kastēs zem galda. Tas ir neapturams process, kuram es nepretojos, jo grāmatu klātbūtne man vairo labsajūtu.

photo by Rosie Hardy

.
3.  Manā dzīvē ir liela nozīme smaržai un aromātam, visam tam, kas patīkami kairina nāsis. Es nelietoju daudz un bieži smaržas, bet patiesu baudu izjūtu no ceptas maizes aromāta, ceriņu smaržīgā tvana, svaigi pļautas zāles un saulē sakarsušas pludmales smilts, kam klāt piejaucas jūrmalas aļģu dvaka. Sava burvība ir balta sniega dvesmai, maijpuķīšu dullumam un izkaltuša siena rāmajam aromātam, bet īpašu vietu manā smaržu paletē ieņem trūdošās lapas. Reiz oktobrī, jau krietni pasen, es atgriezos mājās pēc gandrīz mēneša ilgas klīšanas pa Eiropu, atpakaļceļā braucu ar satiksmes autobusu no Berlīnes un pilnīgā transā kāpu laukā obligātajās pieturās. Bet vienā brīdī es ievilku elpu un sajutu – mājas! Tā smaržo tikai Latvijas zeme…

Kukata. Zemes raksti 4 (no konkursa “Zelta rudens Latvijā 2009”)

.

4. Manu mīļāko kinoaktieru evolūcija

         

Mikijs Rurks →

Džordžs Klūnijs→

Vigo Mortensens→

Aleksandrs Skārsgārds→

Maikls Fasbenders

.

5. Man patīk labas un kvalitatīvas lietas – trauki, lampas, audumi, mēbeles, utt. Esmu pieņēmusi par likumu nepirkt kaut ko tikai pagaidām, kamēr atradīs kaut ko labāku, jo tas nozīmē, ka “pagaidām” ieilgst uz ļoti ilgu laiku. Labāk  pameklēt īsto un paciesties, jo diskomforts stimulē meklēšanu.

.

6. Viena no manām mīļākajām dziesmām

.

7. Pieaugušie bieži dzīvo dzīvi, kurai ir pielāgojušies un ar to apraduši, bet kaut kur dziļumā, kādā dvēseles kaktiņā ir paslēpusies  īstā dvēseles būtība, kura parāda patiesās vēlmes… biežāk būt brīvību mīlošai raganai.

photo by Karrah Kobus via http://www.art-spire.com

.

Es labprāt uzzinātu par ikviena, kurš lasa šo emuāru, septiņām svarīgām lietām! Bet no tiem, ko es lasu regulāri, neesmu vēl manījusi nominētus Spīganu, Santu un Balto runci! Gaidīšu Ms Marii un Aigas septiņas lietas!

Justeins Gorders “Apelsīnu meitene” (2005)

12 komentāri

Justeins Gorders. Apelsīnu meitene / no norvēģu val. tulk. Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. – 168 lpp. – (Lasītprieks). (Jostein Gaarder. Appelsinpiken. (2003))

Iespējams, ka es no šīs grāmatas gaidīju pārāk daudz, jo biju salasījusies pozitīvas atsauksmes gan no Rietumu, gan Austrumu puses lasītājiem. Bet varbūt man vienkārši bija liels apreibums no ziedošiem krūmiem un ļoti nāca miegs, tādēļ nespēju sagaidīt solīto dzīvi apliecinošo brīnumu.

Georgs ir piecpadsmitgadīgs pusaudzis, kura tēvs ir miris pirms vienpadsmit gadiem. Viņam ir laba mamma, patēvs un maza māsiņa un īstenībā savu tēvu viņš nemaz daudz neatceras. Kādu dienu satraukti atbrauc viņa tēva vecāki, jo viņi beidzot ir atraduši noslēpto Georga tēva vēstījumu, kuru viņš rakstīja savam dēlam pirms nāves. Pieaugušie nervozē, kad nodod pusaudzim vēstuli – kā viņš reaģēs? Un kas gan rakstīts vēstulē? Grāmatas saturs būtībā ir tēva vēstule pamīšus ar Georga izjūtām.

Tēvs stāsta par to, kā viņš satika Apelsīnu meiteni un to pazaudēja un atkal atrada un atkal pazaudēja un atkal atrada… nu cik var meklēt vienu sievieti, tak piesien pie rokas, ja nemitīgi zaudē. Acīmredzot, daļai lasītāju šis meklēšanas process ir paticis, bet man bija garlaicīgi. Bez tam, es pārāk ātri uzminēju, kas ir Apelsīnu meitene.

Emmanuel Garant (1953)

Man nelikās, ka meitene mani būtu pamanījusi, bet pēkšņi viņa pacēla skatienu no grāmatas, ko lasīja, un ieskatījās man tieši acīs. Tā viņa mani pieķēra, jo līdz ar to saprata, ka esmu kādu brīdi sēdējis un vērojis viņu. Viņa silti pasmaidīja, un šis smaids, Georg, tas būtu varējis izkausēt visu pasauli, jo, ja pasaule būtu to redzējusi, tai pietiktu spēka apturēt visus karus un visu naidīgumu uz visas planētas, visādā ziņā iestātos ilgs uguns pārtraukums.

Vispirms tēvs stāsta par meiteni, tad pievēršas nāves tēmai, kura, protams, viņam ir bezgala aktuāla – viņš zina, ka drīz jāmirst. Ja pieņem, ka grāmata adresēta pusaudžiem, tad varbūt īstā brīdī tiek uzdots jautājums: vai ir vērts dzīvot uz šīs planētas? vai ir vērts dzīvot, ja zini, ka tavs mirklis šeit būs īss?

Mans vispārējais iespaids par grāmatu ir pozitīvs, jo tai ir oriģināla, nestandarta noskaņa. Tomēr, lai arī es uzzināju šo to par Habla teleskopu, sentimenta un vienkāršotās filozofijas dīvainais apvienojums nebija īsti manā gaumē.  Asaru izspiest man neizdevās, bet varbūt romantiskiem pusaudžiem vairāk patiks.

Arto Pāsilinna “Desmit rīvītes” (2004)

2 komentāri

Arto Pāsilinna. Desmit rīvītes: erotisks farss / no somu val. tulk. Matīss Treimanis. – Rīga: Daugava, 2004. – 222 lpp. – (Ziemeļzemju rakstnieki). ( Arto Paasilinna. Kymmenen riivinrautaa (2001)).

Mana pirmā iepazīšanās ar populāru somu rakstnieku, pazīstamu ar savu humoristisko stilu. Ļoti ražīgs rakstnieks, laikā no 1972. līdz 2009. gadam publicējis 35 romānus, latviski tulkoti četri. Diemžēl 2009.gadā Pāsilinna pārcieta insultu un kopš tā laika nav neko publicējis.

“Desmit rīvītes” ir viens jautrs gabaliņš par veca jākļa gājieniem. Bagāts un ietekmīgs uzņēmējs Rauno Remekorpi svin savu sešdesmito dzimšanas dienu un, protams, kā jau tādās reizēs pienākas, nedaudz nākas palūkoties pagātnē – kā nu tur notika kara gados dzimušā vienkāršā somu zēna augšupeja pa naudas un varas kāpnēm. Tomēr pagātnei pārāk daudz epizožu veltīts netiek, jo Rauno vēl joprojām ir sprauns un visu varošs somu zēns. Viņam jubilejā ir sadāvināts tik daudz puķu pušķu, ka, svinībām beidzoties, viņš (par ieganstu minot savas sievas Annikas alerģiju) nolemj tās aizvest savām vecajām brūtēm, kopskaitā deviņām. Vecas gan viņas ir tikai nosacīti – amplitūdā no 30 līdz 70 gadiem – un visas joprojām Rauno gribošas. Šampanietis, kāda ikru vai pastētes bundžiņa, ziedu klēpis un dāsna attieksme – Rauno meitenes nav nekādas klīrīgās madāmas, bet daža pat viņa sakarā lolo vēl kādas cerības. Nekādas izjustas erotiskas ainas te gan attēlotas netiek, bet autors liek lasītājam nepārprotami nojaust, ka Rauno gadījumā – 9 sievietes diennakts laikā! – vecums nav šķērslis erotiskiem varoņdarbiem.

Godīgi sakot, gribas jau par to Rauno nedaudz pasmīnēt, vēl jo vairāk, ka autors pats šo grāmatu ir rakstījis savas 60-gades priekšvakarā. Varbūt neliels smaids arī pašam par sevi? Grāmatas otrā daļa ir veltīta vēl vienam tādam pašam riņķa dancim pa sievietēm, tikai šoreiz Rauno tēlo Ziemassvētku vecīti, bet viņam neiet tik gludi – jo viņa sievietes ir uzzinājušas viena par otru un sadumpojušās.

Grāmata tiešā veidā atbilst savam apakšvirsrakstam – erotisks farss, jo tajā ir gana daudz absurda, pārspīlējumu, zem ņirgas maskētas nopietnības. Man tā nedaudz atgādināja Māra Bērziņa “Titāna skrūves” – vismaz to absurdā humora virzienu, kurā  Bērziņš, iespējams, grasījās doties. Pāsilinnam gan šī manta ir tīrāks brūvējums. Piemēram, tīri jauki tiek pausts retrospektīvs ieskats somu sieviešu attieksmē pret vīriešiem:

Sešdesmitajos gados somu vīrieši sievieti it kā ieskatīja vienīgi par seksa objektu. Nākamajā gadu desmitā vīrieši nemācēja būt maigi, neiedomājās, ka jāparaud, kad jutās slikti. Vīrieši bija pārāk skarbi un bez pārmetumiem cauri netika.

Astoņdesmitajos gados, kad vīrieši bija klausīgi ieradinājušies raudāt, viņus uzskatīja par mīkstčaulīgiem alus dzērājiem, kas vairījās no ģimenes dzīves, un nu beidzamos gadus tīri tradīcijas pēc mēdza lamāt arī par visiem iepriekšējiem grēkiem.

Rauno: Tas vairs nav smieklīgi. Ja kāds vīrietis uzdrošinātos un ņemtos atklātībā lamāt sievietes tikpat rupji, kā to dara jūsējās, viņu nolādot aizrautu prom uz tiesu un iespundētu cietumā. Visa dzīve aizgājusi, pārmetumos klausoties.

Dīvainā kārtā, kaut arī nekādas dziļās domas es šai grāmatā neatradu, tā bija gan pietiekami jautra, gan saturīga, lai būtu interesanti līdz pat beigām. Sieviete būdama, es nevaru paust klaju atbalstu Rauno jākliskajām pārdomām, tomēr viņa netīksmei pret biežām sporta ziņām gan pievienošos – vakar stundas laikā četras! reizes dzirdēju, ka Daugaviņam ir lauzts kājas pirksts. Ak, kungs, vai tiešām mums visiem ir tik perversa interese par hokejistu kājām un šai valstī vairs citu problēmu nav… lai nu tā būtu.

Pāsilinnas romāns bija jestrs un raits, un labprāt izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu.

 

Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” (1973)

13 komentāri

Rejs Bredberijs. Pieneņu vīns / no angļu val. tulk. Inese Veide. – Rīga: Zinātne, 1973. – (Fantastikas pasaulē). Pārizdots 2001. un 2007. gadā. (Ray Bradbury. Dandelion Vine (1957)).

“Pieneņu vīns” ir grāmata, kuru iesaka cilvēkiem, kas meklē gaišas, pozitīvas izjūta, lai varētu lasot iegrimt pilnīgi citā – varbūt laimīgākā – pasaulē. Es teiktu, ka grāmata ir nostaļģiska, sarakstīta šai izjūtai piemērotā, nedaudz vecmodīgā stilā. Varbūt es jau esmu kļuvusi pārāk ciniska, lai spētu pilnībā novērtēt tās sentimentālo skaistumu, tādēļ brīžiem man tā šķita pārāk salda, tomēr tā viennozīmīgi bija lieliska, savas īpatnējās atmosfēras caurausta grāmata.

Ja ņem vērā Bredberija bagāto rakstnieka mūžu, tad latviski nav daudz tulkojumu: “Kaleidoskops” (1966), “Marsiešu hronikas” (1967), “Pieneņu vīns” (1973), “451 grāds pēc Fārenheita” (1975). Visas no tām iznāca sērijā “Fantastikas pasaulē”, kas bija populāra un iecienīta, tikai nezin kāpēc šī fantastikas un fantāzijas literatūras tradīcija latviešu izdevējiem tikai nupat sāk atdzimt. Pārizdotas ir “Marsiešu hronikas” (2010) un “Pieneņu vīns” (2001) (2007), bet ne “451 grāds” – varbūt tiešām pastāv kādas slēptas bailes no distopijām, jo šī grāmata man tomēr šķita spēcīgākā. 2009. gadā iznāca jauns Bredberija krājums “Tagad un mūžīgi”, kas ļauj cerēt, ka latviski varētu sagaidīt vēl kaut ko no šī fantāzijas literatūras granda darbiem.

1928. gada vasara divpadsmitgadīgā Duglasa Spouldinga dzīvē sākas ar pēkšņu atziņu – viņš ir dzīvs! Ne jau tā, ka līdz šim viņš būtu veģetējis, bet “Es to apzinos, es to izjūtu, – lūk tas ir pilnīgi jauns. Daudz no tā, ko cilvēks dara, viņš pats nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi.” Pilnasinīga savas būtnes apziņa Duglasu pamudina šajā vasarā pierakstīt savus Atklājumus, Atradumus, Atskārtas un Atjautas. Un tādu ir daudz, jo viņa dzimtā mazpilsēta Grīntauna dzīvo rosīgu dzīvi, kuras piedzīvojumus ir vērts notvert un saglabāt aizlakotā pieneņu vīna pudelē.

Pieneņu vīns – nozīmīgs Bredberija simbols aizejošam laikam, acumirklim, kuru gribās saglabāt mūžīgi. Ilinoisā pienenes zied visu vasaru, un visu vasaru Duglasa vectēvs gatavo vīnu:

Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē – protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks – , pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

Romāns “Pieneņu vīns” būtībā ir veiksmīgi apkopots, agrāk sarakstītu īso stāstu krājums, kas savienoti vienotā plūdumā, un Bredberijs tobrīd bija vēl gana jauns cilvēks, tādēļ varbūt nedaudz pārsteidz viņa neatlaidīgā  atgriešanās pie tēmas par laika nenovēršamo ritējumu, cilvēka novecošanu, samierināšanos ar aizejošo dzīvi un esošā brīža izbaudīšanu. Daudzi varoņi ir cilvēki gados, kuri jau sāk atvadīties no dzīves un mācās pieņemt nāves tuvumu, tādēļ atskatās uz aizgājušo (un dara to bez rūgtuma) un vēl pēdējo reizi grib izbaudīt kādu dzīves baudu. Kā saka pulkvedis Frīlejs: “Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga,  – es gribu kaut retumis dzīvot.”

Mans mīļākais grāmatas tēls ir misters Džonass – savādnieks, kurš pametis biznesu Čikāgā, nopircis furgonu un braukā apkārt, lai uzpirktu krāmus. Nē, tie nav krāmi, bet ar viņa palīdzību “viena daļa pilsētas iedzīvotāji saņēma to, kas otrai ir lieks.” Man ir tāda sajūta, ka man pašai patiktu tāda nodarbošanās, kurā īstā manta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nonāktu pie īstā adresāta, jo “kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.”

Nelielie stāsti – mozaīkas gabaliņi, grāmatai izskanot, savienojas vienotā ainavā, kuru lasītājam emocionāli izkrāsojis pusaudzis. Stāsta lielākais spēks – tas mudina novērtēt mirkli, satvert to plaukstā un kā krāsainu stikliņu pacelt pret sauli un priecāties par gaismas staru rotaļu spilgtajā gaismā. Līdzīgi Duglasa vectēvam mēs vasarās darinām savu atmiņu vīnu, lai ziemā atgrieztos uz brīdi vasarā, bet – “kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigusies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cilvēks var paklupt pat vēl pēc gadiem četrdesmit. ” Pēdējā atziņa mani pilnībā samierināja ar autora sentimentu, un to es gribētu paņemt tālāk  – atmiņu vīns ir izdzerams laicīgi, citādi tas var pārvērsties rūgtā suslā.

Nu ko, drīz pienāks vasara un jāpalūdz jau laicīgi Duglasa brālim Tomam, lai viņš iemāca, kā “katru rītu atritināt pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīt atpakaļ.”

Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā” (1963)

5 komentāri

Džeroms K.Džeroms. Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni) / no angļu val. tulk. V.Belševica. – Rīga: LVI, 1963. (Jerome K. Jerome. Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog) (1889))

Pastāv tāds jauks tautas ieradums pēc dzimšanas dienas divpadsmit dienas pavadīt mierā un harmonijā, lai arī nākamie divpadsmit mēneši būtu veiksmīgi un izdevušies. Tādēļ tika pieņemts konceptuāls lēmums kādu laiku lasīt jaukas un pēc iespējas dzīvespriecīgas grāmatas, pie viena arī apgūstot šajā jomā iekavēto un pavisam stingri nokavēto (Džeroms ir pieskaitāms pie pēdējās kategorijas).

Jau pirmajās lappusē atklāju, ka savā izvēlē nebiju kļūdījusies. Grāmatas varoņi bija nonākuši man ļoti līdzīgā garīgā stāvoklī:

– Mums vajadzīga atpūta, – teica Hariss.

– Atpūta un pārmaiņas, – piebilda Džordžs. – Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru.

Un tā – 19. gs. beigās trīs draugi un suns dodas divu nedēļu laivu braucienā pa Temzu no Kingstonas līdz Oksfordai. Sākotnēji Džeroms esot iecerējis lirisku tūrisma rokasgrāmatu, tomēr humora noskaņa ir uzvarējusi, vietumis tomēr atstājot pāris sentimentālas atkāpes un vēsturisku ieskatu par krastā esošām apdzīvotām vietām (“Cēzars vienmēr grozījās pa upēm, tāpat kā karaliene Elizabete. Lai ietu kur iedami, jūs nevarat tikt vaļā no šīs sievietes“). Grāmata ir pārpilna ar smieklīgām epizodēm, kuras tiek pasniegtas labākajās angļu humora tradīcijās. Sākot jau no brīža, kad tiek pakoti čemodāni, līdz pat pēdējam, lietū mērcētajam vakaram, trīs draugi mundri un atraktīvi pārvar ceļošanas grūtības, ko rada laivošana un nakšņošana gan laivā, gan viesnīcās.
Es pati esmu komforta cienītāja un vienīgais laivu brauciens manā mūžā beidzās ar šokējošu pamošanos naktī, lai atklātu, ka teltī vienīgā peļķe atrodas zem mana dibena, savukārt laivu brauciena pamatīpatnība ir visu lietu slapjība. Viss iepriekšminētais manī radīja patiesu līdzpārdzīvojumu autora aprakstītājām ķibelēm un liek pievienoties viņa paustajam novērojumam: “Upes gaiss demoralizējoši iedarbojas uz  cilvēka raksturu, un ar to, manuprāt, izskaidrojams, kāpēc laivinieki reizēm ir rupji viens pret otru un lieto tādus izteicienus, ko gaišākos brīžos noteikti nožēlo.”

Grāmatai ir izcils Belševicas tulkojums, ko joku pilnajai grāmatai iegūt noteikti nav bijis viegli. Bet grāmatā ir panākts pacilājošs un asprātīgs noskaņojums, vēl vairāk – ļoti ātri grāmatu gribas uzlūkot kā vecu draugu, ar kuru satikties ne reizi vien. Brīnišķīgs, neliels daiļdarbs, kuru var izmantot kā izcilu omas uzlabotāju dzīves pelēkajos brīžos.

Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.

Atis Klimovičs “Personiskā Latvija” (2011)

5 komentāri

Atis Klimovičs. Personiskā Latvija: Divdesmitā gadsimta stāsti. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – 607 lpp.

Tuvojoties vienai vai otrai Latvijas dzimšanas dienai, man vienmēr ir vēlēšanās kļūt patriotiskākai un izvēlēties piemērotu literatūru. “Personisko Latviju” es sāku lasīt jau novembrī, bet pabeidzu tagad. Lasīju tik ilgi ne jau tādēļ, ka grāmata nebūtu interesanta, bet tādēļ, ka gribējās pie tās pakavēties ilgāk. 38 cilvēku dzīvesstāsti, personiskā vēsture caur laikmeta liecinieku acīm.

Lai arī par jebkuru cilvēces vēstures gadsimtu var pateikt, ka tas ir bijis asiņains un nežēlīgs, tomēr Latvijai un latviešiem 20.gadsimts ir bijis lielās izvēles laiks ne vienu reizi vien: kurā pusē nostāties, kurai valstij piederēt, atbalstīt savējos vai svešos, aizbraukt vai palikt? Fundamentāli jautājumi, no kuriem neviens nevarēja izvairīties. Tādēļ man ārkārtīgi patika intervētāju smalkjūtīgā, inteliģentā attieksme pret stāstnieku – lai kurā pusē tas nebūtu nostājies, viņa izvēle ir bijusi tai brīdī vienīgā iespējamā un ar to arī bija jādzīvo tālāk. Mēs neviens nezinām, ko mēs darītu, ja kāds mums bakstītu ar šautenes stobru mugurā – varam tikai cerēt, ka nebūtu gļēvuļi.

Līdztekus tādām leģendārām personībām kā Pēteris Krupņikovs, Antoņina Masiļūne, Rolands Kalniņš un Jānis Mencis, grāmatā tiek intervēti cilvēki, kuri nav pazīstami ļoti plašai publikai, bet tas jau nenozīmē, ka viņu piedzīvotais nav mazāk svarīga vēstures liecība. Varbūt mazpilsētas vai pagasta vēsturei šīs atmiņas ir pat nozīmīgākas un vajadzīgākas. Vēstures skolotājs Harijs Auseklis saka, ka “zemnieku skalu gaismā tā [vēsture] izskatīsies savādāk nekā bruņinieku lāpu gaismā.” Neapšaubāmi, ka vēsturei jābūt visādai – dažreiz vismazākā liecība var mainīt notikuma uztveri un vērtējumu.

Kādas ir domas, kuras vijas cauri vēstījumiem?

Pirmkārt, banāli, bet fakts – “Lai nopelnītu, tev ir ārkārtīgi grūti jāstrādā. Un daudz kas jāpiecieš.” (Emma Valija Šļukuma). Lielākā daļa stāstnieku ir dzimuši 20. gs. 20-tajos gados, un viņi stāsta par savu vecāku smago darbu un arī pašu čaklo dalību ģimenes rosībā: “Tā padari, lai otram par tavu darbu nav ne jāpasmejas, ne tavā vietā jāizdara.” (Anna Beriņa).

Otrkārt, par smago izvēli kara laikā. Nereti ir gadījumi, kad vienas ģimenes ietvaros vīrieši ir nonākuši karojošo armiju pretējās pusēs, savukārt uz vietas palikušajiem vairākas reizes nācās pārciest turp un atpakaļ staigājošās armijas.

Bail bija tikai kara pirmajā dienā, kad nāca virsū tanki. Pēc tam biju apradis. Vācieši paši baidījās, lai es nebūtu tik drošs. Ka jāuzmanās, ka nevar bāzt galvu ārā. Laikam jau neko tā baidīšana nepalīdzēja. Liktenis palīdzēja. Tur es nebiju viens. Tur bijām simti, un katru dienu kāds atbirst nost. Un zini, ka tava reize arī pienāks. Ar to rēķinājās. Bet biji spiests šaut, ja neaizstāvēsi savu draugu, tad nošaus viņu un nošaus arī tevi. (Kārlis Pētersons)

Te ir gan samierināšanās ar likteni, gan cīņa ar pretinieku, gan nodevība, gan bēgšana. Kara laiks ir cilvēka būtības spogulis.

Tomēr dzīvot pēc kara, iespējams, bija vēl grūtāk. Daudzi uzsver vardarbīgo dzīšanu kolhozos, pretošanās cīņu padomēm, kas turpinājās mežos, stulbos saimniekošanas noteikumus. Un pāri visam – tas ir treškārt – tās ir bailes, kuras bieži neņem vērā, skatoties un vērtējot no šodienas augstumiem. Cilvēkus bija nobaidījusi kara un režīma nežēlastība: “Atnāc mājās un to tik gaidi, ka tevi atkal paņems. Esi neuzticams – un cauri. Tāda sajūta saglabājās vēl ilgi. Kā dzirdi, ka mašīna ierūcas, tā no gultas ārā. Domā, ka atbraukuši pakaļ.” (Kārlis Pētersons). Kā dzīvot, ja nepārtraukti vajag atskatīties pār plecu, kost sev mēlē un domāt, ko runā? Varbūt atbilde rodama skolotājas Šļukumas teiktajā:

Domāju, ka cilvēkam pašam nevajag nolaisties, sabrukt iekšēji. Ja tev nav naudas, tas vēl nav nekas. Bet, ja tu pats iekšēji sabrūc un neredzi vairs jēgu, tad ir cauri. Tad ir cauri.

“Personiskā Latvija” ir īpašs notikums grāmatniecībā, un Atis Klimovičs ar saviem palīgiem un domubiedriem ir godam nopelnījis “Latvijas gada balvas literatūrā – 2011”  speciālo balvu. Liela daļa no grāmatas varoņiem jau ir aizsaulē, bet viņu mūžs ir palicis ierakstīts vēsturē. Un šāda vēsture ir daudz dzīvāka par mācību grāmatās lasīto, kurās bieži aiz sausiem faktiem mēs neredzam cilvēku sāpes, pārdzīvojumus, mīlestību, kļūdas un visu iespējamo emociju spektru.

Grāmata ir lieliska iespēja atcerēties vai varbūt vēl paspēt uzprasīt saviem gados vecākajiem tuviniekiem viņu atmiņas par pagātni. Un dzīvot tā, lai arī mums būtu, ko mazbērniem pastāstīt.

 

Otrā pietura – 2012

9 komentāri

Pavasaris, tik lēnām nācis, jau aizgūtnēm plaucē lapas un atraisa pumpurus. Cik jauki tomēr, ka siltais laiciņš ir klāt! Gribētos jau pačalot tikai par priecīgajiem zaļajiem asniem un rosīgo putnu čivināšanu, bet man kā bērzam sulas ir pietecējis sakāmais.

Ja mani dzīvē kaut kas kaitina, tad tā ir paviršība, patiesībā, es par to brīžiem sacepos krietni par daudz. Tomēr –  ja nedara darbu kārtīgi, varbūt labāk to nedarīt vispār? Mani traki nokaitināja kāda bibliotēka, uz kuru parasti neeju – plaukti savandīti, grāmatas nestāv vietās, savu meklēto grāmatu plauktā es arī neatradu, lai arī pēc kataloga tai tur jābūt. Bibliotekāri tas nekādi nesatrauca, jo pasjansu spēlēt tas taču netraucē. Mani satrauca, jo es pirms tam noklausījos sarunu, kurā jauna meitene tika audzināta par to, ka viņa pirms  nākšanas uz bibliotēku elektroniskajā katalogā nav pārbaudījusi, vai grāmata ir plauktā, “un man te tagad jūsu vietā jāmeklē”. Es biju pārbaudījusi, bet tāpat savu grāmatu neatradu – kāda gan tad ir  nozīme elektroniskajam katalogam?

Jautājums ir retorisks, jo katalogam, protams, ir milzīga nozīme. Vienīgais – manuprāt, ar to prot strādāt pārāk maz lasītāju. Un vispirms es to redzu pēc meklētājvārdiem savā emuārā, jo cilvēki guglē tādas lietas, kas ir elementāri atrodamas gan Nacionālās bibliotēkas, gan Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogos, piemēram: kad izdota….? kas sarakstījis…? kādus vēl romānus sarakstījis…? Un ir ļoti žēl, ka bibliotekāri veic apjomīgu, laikietilpīgu darbu, bet potenciālais lasītājs to nespēj novērtēt. Es uzskatu, ka mūsdienās, kad cilvēkiem tik svarīgi ir informācijas gūzmā atrast vajadzīgo, pārāk maz laika tiek pievērsts tādai smalkai spējai kā informācijpratība jeb māka darboties ar katalogiem, datu bāzēm, meklētājiem utt. Tas nav nekas ārkārtīgi sarežģīts, bet ļoti atvieglo dzīvi jebkura līmeņa lasītājam. 12.aprīlī, piemēram, LNB rīkoja semināru žurnālistiem par Nacionālās bibliogrāfijas Analītikas datubāzi. Ļoti vajadzīga bāze, kurā var ātri sameklēt rakstus presē gan par personām, gan vietām, es to bieži izmantoju.

Ja iesākām par paviršību, tad man kā teātra gājējai nekad nav patikusi klasikas pārcelšana “jaunās skaņās”. Pēdējais Dailes teātra veidojums “Trīnes grēki” un Operas “Dievu mijkrēslis” galīgi sašāva (tieši režisors un scenogrāfija), bet pamatotību savi nepatikai nesen atradu Alvja Hermaņa teiktajā: “Latvijā tas varbūt nav tik izteikti, bet citur pasaulē vecās lugas modernizē ar domu it kā paieties pretī skatītājam, padarīt uzvedumu saprotamāku. Šajā ziņā esmu radikāli vecmodīgs. Modernizēšana visu bezgala vienkāršo. Precizitāte prasa vēsturisko kontekstu.” Intervijā Hermanis saka: “Jo tajā modernismā faktiski tālāk vairs nav kur iet. Visi vēsturiskie teksti tiek vienkāršoti līdz popkultūras valodai un televīzijas skatītāju estētikai.” Es tiešām patiesi ceru, ka drīz beigsies tie eksperimenti ar klasiku, un vismaz Operā neklimtīs Tatjana ar klēpjdatoru, Zigfrīds ar galdnieka kasti, bet Hermanis treniņbiksēs, jo manā uztverē tā ir tikai vienkāršākā ceļa izvēle un autora domas primitivizēšana.

Atgriežoties pie grāmatniecības, pieminēšu ļoti jauku interviju ar tulkotāju Daci Meieri, kuras teiktais pilnībā atspoguļo manas domas par ideālu tulkotāju: “Ja es cienu tekstu un autoru, tad nedod Dievs kādu vārdu pazaudēt! Autors ir pūlējies vaiga sviedros, racis, tēsis, slīpējis un pulējis, un man nav tiesību būt paviršai pret rūpīga darba rezultātu.” Perfekts nobeigums manai tirādei par paviršību!

Labi, par sasāpējušo es parunāju, palika vieglāk. Kā man ir gājis martā un aprīlī ar grāmatām? Labi, es atkal drusciņ nopirku, tikai neprasiet man – kā. Tās (grāmatas) pašas dīvaini uzrodas manās mājās un šoreiz es stingri varu teikt: “Не виноватая я! Он сам пришёл!   Они сами пришли!” 🙂 Drusciņ tur, drusciņ te, un atkal viena čupiņa uzradusies.

Martā gribēju lasīt kaut ko romantiskāku un diezgan stingri nospraudu kursu mīlas virzienā, ko man uzsāka trīs vīrieši – Makjuans, Vo un Upīts. Izveidoju mazu, jauku sarakstiņu par mīlas romāniem, ko biju domājusi lasīt pamīšus ar šo to populārzinātnisku (beidzot!) un feministisku. To man galīgi nojauca Atvudas distopija, pēc kuras man sakārojās kaut ko līdzīgu, bet “Bada spēles” vispār pagrieza lasīšanu asiņainu realitātes šovu virzienā. Aprīļa pēdējo nedēļu pavadīju noskaņas “grāmatas par grāmatām”, lai arī vienu grāmatu vēl nepabeidzu – izrādījās cietāks rieksts, nekā es domāju.

Nākotnes plānos sākumā ir nedaudz nopietnības, bet tad sekos vieglu un dzīvespriecīgu grāmatu periods vismaz divu nedēļu garumā. Ceru to veiksmīgi sapludināt ar martā iesākto romantiku, bet vēlāk pievērsties kaut kam revolucionāram.

Un vēl – šis ir mans 200. emuāra ieraksts, ar ko sevi sirsnīgi apsveicu!

Older Entries