Pavasaris, tik lēnām nācis, jau aizgūtnēm plaucē lapas un atraisa pumpurus. Cik jauki tomēr, ka siltais laiciņš ir klāt! Gribētos jau pačalot tikai par priecīgajiem zaļajiem asniem un rosīgo putnu čivināšanu, bet man kā bērzam sulas ir pietecējis sakāmais.

Ja mani dzīvē kaut kas kaitina, tad tā ir paviršība, patiesībā, es par to brīžiem sacepos krietni par daudz. Tomēr –  ja nedara darbu kārtīgi, varbūt labāk to nedarīt vispār? Mani traki nokaitināja kāda bibliotēka, uz kuru parasti neeju – plaukti savandīti, grāmatas nestāv vietās, savu meklēto grāmatu plauktā es arī neatradu, lai arī pēc kataloga tai tur jābūt. Bibliotekāri tas nekādi nesatrauca, jo pasjansu spēlēt tas taču netraucē. Mani satrauca, jo es pirms tam noklausījos sarunu, kurā jauna meitene tika audzināta par to, ka viņa pirms  nākšanas uz bibliotēku elektroniskajā katalogā nav pārbaudījusi, vai grāmata ir plauktā, “un man te tagad jūsu vietā jāmeklē”. Es biju pārbaudījusi, bet tāpat savu grāmatu neatradu – kāda gan tad ir  nozīme elektroniskajam katalogam?

Jautājums ir retorisks, jo katalogam, protams, ir milzīga nozīme. Vienīgais – manuprāt, ar to prot strādāt pārāk maz lasītāju. Un vispirms es to redzu pēc meklētājvārdiem savā emuārā, jo cilvēki guglē tādas lietas, kas ir elementāri atrodamas gan Nacionālās bibliotēkas, gan Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogos, piemēram: kad izdota….? kas sarakstījis…? kādus vēl romānus sarakstījis…? Un ir ļoti žēl, ka bibliotekāri veic apjomīgu, laikietilpīgu darbu, bet potenciālais lasītājs to nespēj novērtēt. Es uzskatu, ka mūsdienās, kad cilvēkiem tik svarīgi ir informācijas gūzmā atrast vajadzīgo, pārāk maz laika tiek pievērsts tādai smalkai spējai kā informācijpratība jeb māka darboties ar katalogiem, datu bāzēm, meklētājiem utt. Tas nav nekas ārkārtīgi sarežģīts, bet ļoti atvieglo dzīvi jebkura līmeņa lasītājam. 12.aprīlī, piemēram, LNB rīkoja semināru žurnālistiem par Nacionālās bibliogrāfijas Analītikas datubāzi. Ļoti vajadzīga bāze, kurā var ātri sameklēt rakstus presē gan par personām, gan vietām, es to bieži izmantoju.

Ja iesākām par paviršību, tad man kā teātra gājējai nekad nav patikusi klasikas pārcelšana “jaunās skaņās”. Pēdējais Dailes teātra veidojums “Trīnes grēki” un Operas “Dievu mijkrēslis” galīgi sašāva (tieši režisors un scenogrāfija), bet pamatotību savi nepatikai nesen atradu Alvja Hermaņa teiktajā: “Latvijā tas varbūt nav tik izteikti, bet citur pasaulē vecās lugas modernizē ar domu it kā paieties pretī skatītājam, padarīt uzvedumu saprotamāku. Šajā ziņā esmu radikāli vecmodīgs. Modernizēšana visu bezgala vienkāršo. Precizitāte prasa vēsturisko kontekstu.” Intervijā Hermanis saka: “Jo tajā modernismā faktiski tālāk vairs nav kur iet. Visi vēsturiskie teksti tiek vienkāršoti līdz popkultūras valodai un televīzijas skatītāju estētikai.” Es tiešām patiesi ceru, ka drīz beigsies tie eksperimenti ar klasiku, un vismaz Operā neklimtīs Tatjana ar klēpjdatoru, Zigfrīds ar galdnieka kasti, bet Hermanis treniņbiksēs, jo manā uztverē tā ir tikai vienkāršākā ceļa izvēle un autora domas primitivizēšana.

Atgriežoties pie grāmatniecības, pieminēšu ļoti jauku interviju ar tulkotāju Daci Meieri, kuras teiktais pilnībā atspoguļo manas domas par ideālu tulkotāju: “Ja es cienu tekstu un autoru, tad nedod Dievs kādu vārdu pazaudēt! Autors ir pūlējies vaiga sviedros, racis, tēsis, slīpējis un pulējis, un man nav tiesību būt paviršai pret rūpīga darba rezultātu.” Perfekts nobeigums manai tirādei par paviršību!

Labi, par sasāpējušo es parunāju, palika vieglāk. Kā man ir gājis martā un aprīlī ar grāmatām? Labi, es atkal drusciņ nopirku, tikai neprasiet man – kā. Tās (grāmatas) pašas dīvaini uzrodas manās mājās un šoreiz es stingri varu teikt: “Не виноватая я! Он сам пришёл!   Они сами пришли!” 🙂 Drusciņ tur, drusciņ te, un atkal viena čupiņa uzradusies.

Martā gribēju lasīt kaut ko romantiskāku un diezgan stingri nospraudu kursu mīlas virzienā, ko man uzsāka trīs vīrieši – Makjuans, Vo un Upīts. Izveidoju mazu, jauku sarakstiņu par mīlas romāniem, ko biju domājusi lasīt pamīšus ar šo to populārzinātnisku (beidzot!) un feministisku. To man galīgi nojauca Atvudas distopija, pēc kuras man sakārojās kaut ko līdzīgu, bet “Bada spēles” vispār pagrieza lasīšanu asiņainu realitātes šovu virzienā. Aprīļa pēdējo nedēļu pavadīju noskaņas “grāmatas par grāmatām”, lai arī vienu grāmatu vēl nepabeidzu – izrādījās cietāks rieksts, nekā es domāju.

Nākotnes plānos sākumā ir nedaudz nopietnības, bet tad sekos vieglu un dzīvespriecīgu grāmatu periods vismaz divu nedēļu garumā. Ceru to veiksmīgi sapludināt ar martā iesākto romantiku, bet vēlāk pievērsties kaut kam revolucionāram.

Un vēl – šis ir mans 200. emuāra ieraksts, ar ko sevi sirsnīgi apsveicu!

Advertisements