Atis Kļimovičs. Personiskā Latvija: Divdesmitā gadsimta stāsti. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – 607 lpp.

Tuvojoties vienai vai otrai Latvijas dzimšanas dienai, man vienmēr ir vēlēšanās kļūt patriotiskākai un izvēlēties piemērotu literatūru. “Personisko Latviju” es sāku lasīt jau novembrī, bet pabeidzu tagad. Lasīju tik ilgi ne jau tādēļ, ka grāmata nebūtu interesanta, bet tādēļ, ka gribējās pie tās pakavēties ilgāk. 38 cilvēku dzīvesstāsti, personiskā vēsture caur laikmeta liecinieku acīm.

Lai arī par jebkuru cilvēces vēstures gadsimtu var pateikt, ka tas ir bijis asiņains un nežēlīgs, tomēr Latvijai un latviešiem 20.gadsimts ir bijis lielās izvēles laiks ne vienu reizi vien: kurā pusē nostāties, kurai valstij piederēt, atbalstīt savējos vai svešos, aizbraukt vai palikt? Fundamentāli jautājumi, no kuriem neviens nevarēja izvairīties. Tādēļ man ārkārtīgi patika intervētāju smalkjūtīgā, inteliģentā attieksme pret stāstnieku – lai kurā pusē tas nebūtu nostājies, viņa izvēle ir bijusi tai brīdī vienīgā iespējamā un ar to arī bija jādzīvo tālāk. Mēs neviens nezinām, ko mēs darītu, ja kāds mums bakstītu ar šautenes stobru mugurā – varam tikai cerēt, ka nebūtu gļēvuļi.

Līdztekus tādām leģendārām personībām kā Pēteris Krupņikovs, Antoņina Masiļūne, Rolands Kalniņš un Jānis Mencis, grāmatā tiek intervēti cilvēki, kuri nav pazīstami ļoti plašai publikai, bet tas jau nenozīmē, ka viņu piedzīvotais nav mazāk svarīga vēstures liecība. Varbūt mazpilsētas vai pagasta vēsturei šīs atmiņas ir pat nozīmīgākas un vajadzīgākas. Vēstures skolotājs Harijs Auseklis saka, ka “zemnieku skalu gaismā tā [vēsture] izskatīsies savādāk nekā bruņinieku lāpu gaismā.” Neapšaubāmi, ka vēsturei jābūt visādai – dažreiz vismazākā liecība var mainīt notikuma uztveri un vērtējumu.

Kādas ir domas, kuras vijas cauri vēstījumiem?

Pirmkārt, banāli, bet fakts – “Lai nopelnītu, tev ir ārkārtīgi grūti jāstrādā. Un daudz kas jāpiecieš.” (Emma Valija Šļukuma). Lielākā daļa stāstnieku ir dzimuši 20. gs. 20-tajos gados, un viņi stāsta par savu vecāku smago darbu un arī pašu čaklo dalību ģimenes rosībā: “Tā padari, lai otram par tavu darbu nav ne jāpasmejas, ne tavā vietā jāizdara.” (Anna Beriņa).

Otrkārt, par smago izvēli kara laikā. Nereti ir gadījumi, kad vienas ģimenes ietvaros vīrieši ir nonākuši karojošo armiju pretējās pusēs, savukārt uz vietas palikušajiem vairākas reizes nācās pārciest turp un atpakaļ staigājošās armijas.

Bail bija tikai kara pirmajā dienā, kad nāca virsū tanki. Pēc tam biju apradis. Vācieši paši baidījās, lai es nebūtu tik drošs. Ka jāuzmanās, ka nevar bāzt galvu ārā. Laikam jau neko tā baidīšana nepalīdzēja. Liktenis palīdzēja. Tur es nebiju viens. Tur bijām simti, un katru dienu kāds atbirst nost. Un zini, ka tava reize arī pienāks. Ar to rēķinājās. Bet biji spiests šaut, ja neaizstāvēsi savu draugu, tad nošaus viņu un nošaus arī tevi. (Kārlis Pētersons)

Te ir gan samierināšanās ar likteni, gan cīņa ar pretinieku, gan nodevība, gan bēgšana. Kara laiks ir cilvēka būtības spogulis.

Tomēr dzīvot pēc kara, iespējams, bija vēl grūtāk. Daudzi uzsver vardarbīgo dzīšanu kolhozos, pretošanās cīņu padomēm, kas turpinājās mežos, stulbos saimniekošanas noteikumus. Un pāri visam – tas ir treškārt – tās ir bailes, kuras bieži neņem vērā, skatoties un vērtējot no šodienas augstumiem. Cilvēkus bija nobaidījusi kara un režīma nežēlastība: “Atnāc mājās un to tik gaidi, ka tevi atkal paņems. Esi neuzticams – un cauri. Tāda sajūta saglabājās vēl ilgi. Kā dzirdi, ka mašīna ierūcas, tā no gultas ārā. Domā, ka atbraukuši pakaļ.” (Kārlis Pētersons). Kā dzīvot, ja nepārtraukti vajag atskatīties pār plecu, kost sev mēlē un domāt, ko runā? Varbūt atbilde rodama skolotājas Šļukumas teiktajā:

Domāju, ka cilvēkam pašam nevajag nolaisties, sabrukt iekšēji. Ja tev nav naudas, tas vēl nav nekas. Bet, ja tu pats iekšēji sabrūc un neredzi vairs jēgu, tad ir cauri. Tad ir cauri.

“Personiskā Latvija” ir īpašs notikums grāmatniecībā, un Atis Kļimovičs ar saviem palīgiem un domubiedriem ir godam nopelnījis “Latvijas gada balvas literatūrā – 2011”  speciālo balvu. Liela daļa no grāmatas varoņiem jau ir aizsaulē, bet viņu mūžs ir palicis ierakstīts vēsturē. Un šāda vēsture ir daudz dzīvāka par mācību grāmatās lasīto, kurās bieži aiz sausiem faktiem mēs neredzam cilvēku sāpes, pārdzīvojumus, mīlestību, kļūdas un visu iespējamo emociju spektru.

Grāmata ir lieliska iespēja atcerēties vai varbūt vēl paspēt uzprasīt saviem gados vecākajiem tuviniekiem viņu atmiņas par pagātni. Un dzīvot tā, lai arī mums būtu, ko mazbērniem pastāstīt.

 

Advertisements