Džeroms K.Džeroms. Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni) / no angļu val. tulk. V.Belševica. – Rīga: LVI, 1963. (Jerome K. Jerome. Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog) (1889))

Pastāv tāds jauks tautas ieradums pēc dzimšanas dienas divpadsmit dienas pavadīt mierā un harmonijā, lai arī nākamie divpadsmit mēneši būtu veiksmīgi un izdevušies. Tādēļ tika pieņemts konceptuāls lēmums kādu laiku lasīt jaukas un pēc iespējas dzīvespriecīgas grāmatas, pie viena arī apgūstot šajā jomā iekavēto un pavisam stingri nokavēto (Džeroms ir pieskaitāms pie pēdējās kategorijas).

Jau pirmajās lappusē atklāju, ka savā izvēlē nebiju kļūdījusies. Grāmatas varoņi bija nonākuši man ļoti līdzīgā garīgā stāvoklī:

– Mums vajadzīga atpūta, – teica Hariss.

– Atpūta un pārmaiņas, – piebilda Džordžs. – Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru.

Un tā – 19. gs. beigās trīs draugi un suns dodas divu nedēļu laivu braucienā pa Temzu no Kingstonas līdz Oksfordai. Sākotnēji Džeroms esot iecerējis lirisku tūrisma rokasgrāmatu, tomēr humora noskaņa ir uzvarējusi, vietumis tomēr atstājot pāris sentimentālas atkāpes un vēsturisku ieskatu par krastā esošām apdzīvotām vietām (“Cēzars vienmēr grozījās pa upēm, tāpat kā karaliene Elizabete. Lai ietu kur iedami, jūs nevarat tikt vaļā no šīs sievietes“). Grāmata ir pārpilna ar smieklīgām epizodēm, kuras tiek pasniegtas labākajās angļu humora tradīcijās. Sākot jau no brīža, kad tiek pakoti čemodāni, līdz pat pēdējam, lietū mērcētajam vakaram, trīs draugi mundri un atraktīvi pārvar ceļošanas grūtības, ko rada laivošana un nakšņošana gan laivā, gan viesnīcās.
Es pati esmu komforta cienītāja un vienīgais laivu brauciens manā mūžā beidzās ar šokējošu pamošanos naktī, lai atklātu, ka teltī vienīgā peļķe atrodas zem mana dibena, savukārt laivu brauciena pamatīpatnība ir visu lietu slapjība. Viss iepriekšminētais manī radīja patiesu līdzpārdzīvojumu autora aprakstītājām ķibelēm un liek pievienoties viņa paustajam novērojumam: “Upes gaiss demoralizējoši iedarbojas uz  cilvēka raksturu, un ar to, manuprāt, izskaidrojams, kāpēc laivinieki reizēm ir rupji viens pret otru un lieto tādus izteicienus, ko gaišākos brīžos noteikti nožēlo.”

Grāmatai ir izcils Belševicas tulkojums, ko joku pilnajai grāmatai iegūt noteikti nav bijis viegli. Bet grāmatā ir panākts pacilājošs un asprātīgs noskaņojums, vēl vairāk – ļoti ātri grāmatu gribas uzlūkot kā vecu draugu, ar kuru satikties ne reizi vien. Brīnišķīgs, neliels daiļdarbs, kuru var izmantot kā izcilu omas uzlabotāju dzīves pelēkajos brīžos.

Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.

Advertisements