Rejs Bredberijs. Pieneņu vīns / no angļu val. tulk. Inese Veide. – Rīga: Zinātne, 1973. – (Fantastikas pasaulē). Pārizdots 2001. un 2007. gadā. (Ray Bradbury. Dandelion Vine (1957)).

“Pieneņu vīns” ir grāmata, kuru iesaka cilvēkiem, kas meklē gaišas, pozitīvas izjūta, lai varētu lasot iegrimt pilnīgi citā – varbūt laimīgākā – pasaulē. Es teiktu, ka grāmata ir nostaļģiska, sarakstīta šai izjūtai piemērotā, nedaudz vecmodīgā stilā. Varbūt es jau esmu kļuvusi pārāk ciniska, lai spētu pilnībā novērtēt tās sentimentālo skaistumu, tādēļ brīžiem man tā šķita pārāk salda, tomēr tā viennozīmīgi bija lieliska, savas īpatnējās atmosfēras caurausta grāmata.

Ja ņem vērā Bredberija bagāto rakstnieka mūžu, tad latviski nav daudz tulkojumu: “Kaleidoskops” (1966), “Marsiešu hronikas” (1967), “Pieneņu vīns” (1973), “451 grāds pēc Fārenheita” (1975). Visas no tām iznāca sērijā “Fantastikas pasaulē”, kas bija populāra un iecienīta, tikai nezin kāpēc šī fantastikas un fantāzijas literatūras tradīcija latviešu izdevējiem tikai nupat sāk atdzimt. Pārizdotas ir “Marsiešu hronikas” (2010) un “Pieneņu vīns” (2001) (2007), bet ne “451 grāds” – varbūt tiešām pastāv kādas slēptas bailes no distopijām, jo šī grāmata man tomēr šķita spēcīgākā. 2009. gadā iznāca jauns Bredberija krājums “Tagad un mūžīgi”, kas ļauj cerēt, ka latviski varētu sagaidīt vēl kaut ko no šī fantāzijas literatūras granda darbiem.

1928. gada vasara divpadsmitgadīgā Duglasa Spouldinga dzīvē sākas ar pēkšņu atziņu – viņš ir dzīvs! Ne jau tā, ka līdz šim viņš būtu veģetējis, bet “Es to apzinos, es to izjūtu, – lūk tas ir pilnīgi jauns. Daudz no tā, ko cilvēks dara, viņš pats nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi.” Pilnasinīga savas būtnes apziņa Duglasu pamudina šajā vasarā pierakstīt savus Atklājumus, Atradumus, Atskārtas un Atjautas. Un tādu ir daudz, jo viņa dzimtā mazpilsēta Grīntauna dzīvo rosīgu dzīvi, kuras piedzīvojumus ir vērts notvert un saglabāt aizlakotā pieneņu vīna pudelē.

Pieneņu vīns – nozīmīgs Bredberija simbols aizejošam laikam, acumirklim, kuru gribās saglabāt mūžīgi. Ilinoisā pienenes zied visu vasaru, un visu vasaru Duglasa vectēvs gatavo vīnu:

Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē – protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks – , pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

Romāns “Pieneņu vīns” būtībā ir veiksmīgi apkopots, agrāk sarakstītu īso stāstu krājums, kas savienoti vienotā plūdumā, un Bredberijs tobrīd bija vēl gana jauns cilvēks, tādēļ varbūt nedaudz pārsteidz viņa neatlaidīgā  atgriešanās pie tēmas par laika nenovēršamo ritējumu, cilvēka novecošanu, samierināšanos ar aizejošo dzīvi un esošā brīža izbaudīšanu. Daudzi varoņi ir cilvēki gados, kuri jau sāk atvadīties no dzīves un mācās pieņemt nāves tuvumu, tādēļ atskatās uz aizgājušo (un dara to bez rūgtuma) un vēl pēdējo reizi grib izbaudīt kādu dzīves baudu. Kā saka pulkvedis Frīlejs: “Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga,  – es gribu kaut retumis dzīvot.”

Mans mīļākais grāmatas tēls ir misters Džonass – savādnieks, kurš pametis biznesu Čikāgā, nopircis furgonu un braukā apkārt, lai uzpirktu krāmus. Nē, tie nav krāmi, bet ar viņa palīdzību “viena daļa pilsētas iedzīvotāji saņēma to, kas otrai ir lieks.” Man ir tāda sajūta, ka man pašai patiktu tāda nodarbošanās, kurā īstā manta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nonāktu pie īstā adresāta, jo “kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.”

Nelielie stāsti – mozaīkas gabaliņi, grāmatai izskanot, savienojas vienotā ainavā, kuru lasītājam emocionāli izkrāsojis pusaudzis. Stāsta lielākais spēks – tas mudina novērtēt mirkli, satvert to plaukstā un kā krāsainu stikliņu pacelt pret sauli un priecāties par gaismas staru rotaļu spilgtajā gaismā. Līdzīgi Duglasa vectēvam mēs vasarās darinām savu atmiņu vīnu, lai ziemā atgrieztos uz brīdi vasarā, bet – “kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigusies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cilvēks var paklupt pat vēl pēc gadiem četrdesmit. ” Pēdējā atziņa mani pilnībā samierināja ar autora sentimentu, un to es gribētu paņemt tālāk  – atmiņu vīns ir izdzerams laicīgi, citādi tas var pārvērsties rūgtā suslā.

Nu ko, drīz pienāks vasara un jāpalūdz jau laicīgi Duglasa brālim Tomam, lai viņš iemāca, kā “katru rītu atritināt pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīt atpakaļ.”

Advertisements