Rejs Bredberijs. Pieneņu vīns / no angļu val. tulk. Inese Veide. – Rīga: Zinātne, 1973. – (Fantastikas pasaulē). Pārizdots 2001. un 2007. gadā. (Ray Bradbury. Dandelion Vine (1957)).
“Pieneņu vīns” ir grāmata, kuru iesaka cilvēkiem, kas meklē gaišas, pozitīvas izjūta, lai varētu lasot iegrimt pilnīgi citā – varbūt laimīgākā – pasaulē. Es teiktu, ka grāmata ir nostaļģiska, sarakstīta šai izjūtai piemērotā, nedaudz vecmodīgā stilā. Varbūt es jau esmu kļuvusi pārāk ciniska, lai spētu pilnībā novērtēt tās sentimentālo skaistumu, tādēļ brīžiem man tā šķita pārāk salda, tomēr tā viennozīmīgi bija lieliska, savas īpatnējās atmosfēras caurausta grāmata.
Ja ņem vērā Bredberija bagāto rakstnieka mūžu, tad latviski nav daudz tulkojumu: “Kaleidoskops” (1966), “Marsiešu hronikas” (1967), “Pieneņu vīns” (1973), “451 grāds pēc Fārenheita” (1975). Visas no tām iznāca sērijā “Fantastikas pasaulē”, kas bija populāra un iecienīta, tikai nezin kāpēc šī fantastikas un fantāzijas literatūras tradīcija latviešu izdevējiem tikai nupat sāk atdzimt. Pārizdotas ir “Marsiešu hronikas” (2010) un “Pieneņu vīns” (2001) (2007), bet ne “451 grāds” – varbūt tiešām pastāv kādas slēptas bailes no distopijām, jo šī grāmata man tomēr šķita spēcīgākā. 2009. gadā iznāca jauns Bredberija krājums “Tagad un mūžīgi”, kas ļauj cerēt, ka latviski varētu sagaidīt vēl kaut ko no šī fantāzijas literatūras granda darbiem.
1928. gada vasara divpadsmitgadīgā Duglasa Spouldinga dzīvē sākas ar pēkšņu atziņu – viņš ir dzīvs! Ne jau tā, ka līdz šim viņš būtu veģetējis, bet “Es to apzinos, es to izjūtu, – lūk tas ir pilnīgi jauns. Daudz no tā, ko cilvēks dara, viņš pats nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi.” Pilnasinīga savas būtnes apziņa Duglasu pamudina šajā vasarā pierakstīt savus Atklājumus, Atradumus, Atskārtas un Atjautas. Un tādu ir daudz, jo viņa dzimtā mazpilsēta Grīntauna dzīvo rosīgu dzīvi, kuras piedzīvojumus ir vērts notvert un saglabāt aizlakotā pieneņu vīna pudelē.
Pieneņu vīns – nozīmīgs Bredberija simbols aizejošam laikam, acumirklim, kuru gribās saglabāt mūžīgi. Ilinoisā pienenes zied visu vasaru, un visu vasaru Duglasa vectēvs gatavo vīnu:
Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.
Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē – protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks – , pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.
Romāns “Pieneņu vīns” būtībā ir veiksmīgi apkopots, agrāk sarakstītu īso stāstu krājums, kas savienoti vienotā plūdumā, un Bredberijs tobrīd bija vēl gana jauns cilvēks, tādēļ varbūt nedaudz pārsteidz viņa neatlaidīgā atgriešanās pie tēmas par laika nenovēršamo ritējumu, cilvēka novecošanu, samierināšanos ar aizejošo dzīvi un esošā brīža izbaudīšanu. Daudzi varoņi ir cilvēki gados, kuri jau sāk atvadīties no dzīves un mācās pieņemt nāves tuvumu, tādēļ atskatās uz aizgājušo (un dara to bez rūgtuma) un vēl pēdējo reizi grib izbaudīt kādu dzīves baudu. Kā saka pulkvedis Frīlejs: “Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga, – es gribu kaut retumis dzīvot.”
Mans mīļākais grāmatas tēls ir misters Džonass – savādnieks, kurš pametis biznesu Čikāgā, nopircis furgonu un braukā apkārt, lai uzpirktu krāmus. Nē, tie nav krāmi, bet ar viņa palīdzību “viena daļa pilsētas iedzīvotāji saņēma to, kas otrai ir lieks.” Man ir tāda sajūta, ka man pašai patiktu tāda nodarbošanās, kurā īstā manta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nonāktu pie īstā adresāta, jo “kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.”
Nelielie stāsti – mozaīkas gabaliņi, grāmatai izskanot, savienojas vienotā ainavā, kuru lasītājam emocionāli izkrāsojis pusaudzis. Stāsta lielākais spēks – tas mudina novērtēt mirkli, satvert to plaukstā un kā krāsainu stikliņu pacelt pret sauli un priecāties par gaismas staru rotaļu spilgtajā gaismā. Līdzīgi Duglasa vectēvam mēs vasarās darinām savu atmiņu vīnu, lai ziemā atgrieztos uz brīdi vasarā, bet – “kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigusies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cilvēks var paklupt pat vēl pēc gadiem četrdesmit. ” Pēdējā atziņa mani pilnībā samierināja ar autora sentimentu, un to es gribētu paņemt tālāk – atmiņu vīns ir izdzerams laicīgi, citādi tas var pārvērsties rūgtā suslā.
Nu ko, drīz pienāks vasara un jāpalūdz jau laicīgi Duglasa brālim Tomam, lai viņš iemāca, kā “katru rītu atritināt pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīt atpakaļ.”
Mai 12, 2012 @ 12:49:35
Grūti noticēt, ka Tu vēl nebiji lasījusi pēdējās aprakstītās grāmatas, bez kurām es nespēju iztēloties savu bērnību.
“Pieneņu vīnam” ir turpinājums “Farewell Summer”, izdots pirms nieka sešiem gadiem. Tur puikas nolemj apturēt laiku un nekļūt pieauguši. Gribēju teikt, ka noskaņa ir kādu kripatu drūmāka, taču atcerējos aizu un manikīra šķērītes.
Mai 12, 2012 @ 13:17:10
Man laikam ir citas grāmatas, bez kurām es nespēju iztēloties savu bērnību. Bet nu, kā sacīts, labāk vēlu nekā nekad.
Vairāk par Farewell Summer man interesē Something Wicked This Way Comes, kas dīvainā veidā tiek saistīts ar abām iepriekšējām. Iespējams, tādēļ, ka varētu būt šaušalīgāks.
Mai 12, 2012 @ 16:05:24
Par to pat apskaust var — pirmo reizi lasīt tādas grāmatas.
SWTWC ir gan baisāks un spēcīgāks gabals, bet es jau nu ieteiktu izlasīt abas. Ja Tev ir, piemēram, darbavieta ne pārāk dziļā Rīgas nomalē un ar dežurantu, pie kā var atstāt paciņas, es laikam varētu abas arī aizdot. Kopīgu paziņu mums, šķiet, nav?
Mai 12, 2012 @ 19:05:52
Paldies par piedāvājumu, bet es baidos aizņemties, jo tad man vienmēr liekas, ka noteikti jālasa un aizdevējs gaidīs utt. Gribētos jau lasīt kādās pirmshelovīna noskaņās, bet līdz rudenim vēl 100reižu varu pārdomāt.
Mai 12, 2012 @ 19:23:30
Viņam ir arī īpaša Helovīna grāmata bērniem, bet tās gan man nav. Bet piedāvājums paliek spēkā.
Mai 12, 2012 @ 13:58:49
Something Wicked This Way Comes bija ļoti iespaidīga noskaņas ziņā grāmata. Lasīju krieviski, nedomāju, ka latviešu valodā to būtu iespējams TĀ iztulkot.
Mai 12, 2012 @ 14:26:41
Nu kāpēc gan ne, ja kaut ko var iztulkot krieviski, tad varēs arī latviski, atkarīgs tikai no tulkotāja meistarības.
Mai 12, 2012 @ 18:14:32
Fakts ir tāds, ka krievu valoda ir bagātāka par latviešu. Man pat māc aizdomas, ka krieviskais tulkojums varētu būt labāks par oriģinālu. Manuprāt latviski tai grāmatai bez meistarīga tulkojuma vispār nebūtu nekādas vērtības.
Kkad biju piemetis piezīmi (un pārtulkojis dažas rindopas) par to grāmatu te: http://www.hc.lv/literatura/gramatas/ray-bradbury-something-wicked-this-way-comes/
Mai 12, 2012 @ 19:10:16
Fakts ir tāds, ka latviešu valoda ir tikpat bagāta kā krievu :), tikai tā valoda attiecīgi jāpārvalda un jāattīsta. Arī krieviski var runāt tikai 200 vārdu apjomā.
Un tulkojums nu nekādi nevar būt labāks, ne jau Bredberija gadījumā.
Tev laikam tā grāmata dikti sirdī iekritusi, ja jau pat mēģināji tulkot 🙂
Mai 13, 2012 @ 09:59:51
Droši vien tieši pateicoties savam vecmodīgumam un sentimentam “Pieneņu vīns” ir viens no ļoti retajiem fantastikas romāniem, kurš man uz vecumu patīk aizvien labāk. Grāmatas, kurās tiek aprakstītas visādas advancētas nākotnes būšanas un tehnoloģijas, noveco daudz ātrāk nekā tradicionālie stāsti. 🙂
Tomēr jāatzīstas, ka agrā jaunībā “Pieneņu vīns” salīdzinājumā kaut vai ar “451 grādu pēc Farenheita” šķita tāds mazliet necils. Tomēr ar laiku viss mainās – kā gan citādi. 🙂
Mai 13, 2012 @ 14:22:19
Bredberijs apraksta, ka viņš ar šausmām ir ieraudzījis ejam pa ielu pāri, kur sievietei ausīs bija radioaustiņas – tieši tā, kā viņš apraksta “451 grādā”. Labāk lai fantastikas romāni noveco, bet to prognozes nepiepildās. Jāsāk baidīties no tā visa, kas sacerēts 😉
“Pieneņu vīnā” man pašlaik vislabāk patika beigu sadaļa par vecmāmiņas ēst gatavošanas prasmi, varbūt pēc gadiem 40 tuvāka liksies dziļdomīga tuvās nāves apcere. Tomēr dīvaini, ka Bredberijs, 30-gadīgs būdams, tam tik daudz domu veltījis.
Mai 14, 2012 @ 16:10:55
Ak kā mēs vienlaicīgi esam lasījušas vienu un to pašu. Tu tikai izrādījies naskāka ar ieraksta izveidošanu 🙂
Arī es “Pieneņu vīnu” bērnībā nebiju lasījusi. Man ļoti, ļoti patika. Nekādu īpašo fantastiku gan nesaskatīju (ja neņem vērā Laimes mašīnu), drīzāk ļoti dzīvu iztēli. Šo grāmatu noteikti mēģināšu atrast un iegūt savam grāmatplauktam fiziskā veidolā, lai pēc laika atkal pārlapotu.
Mai 15, 2012 @ 18:24:54
Godīgi sakot, man nešķiet, ka man grāmata bērnībā būtu patikusi – pārāk daudz par to vecumu. Bredberijs jau pats sevi tā īsti science fiction nepieskaitīja, un man pat tie stāsti vairāk pasakas atgādināja.
Gaidīšu tavas domas par grāmatu!