Arto Pāsilinna. Desmit rīvītes: erotisks farss / no somu val. tulk. Matīss Treimanis. – Rīga: Daugava, 2004. – 222 lpp. – (Ziemeļzemju rakstnieki). ( Arto Paasilinna. Kymmenen riivinrautaa (2001)).

Mana pirmā iepazīšanās ar populāru somu rakstnieku, pazīstamu ar savu humoristisko stilu. Ļoti ražīgs rakstnieks, laikā no 1972. līdz 2009. gadam publicējis 35 romānus, latviski tulkoti četri. Diemžēl 2009.gadā Pāsilinna pārcieta insultu un kopš tā laika nav neko publicējis.

“Desmit rīvītes” ir viens jautrs gabaliņš par veca jākļa gājieniem. Bagāts un ietekmīgs uzņēmējs Rauno Remekorpi svin savu sešdesmito dzimšanas dienu un, protams, kā jau tādās reizēs pienākas, nedaudz nākas palūkoties pagātnē – kā nu tur notika kara gados dzimušā vienkāršā somu zēna augšupeja pa naudas un varas kāpnēm. Tomēr pagātnei pārāk daudz epizožu veltīts netiek, jo Rauno vēl joprojām ir sprauns un visu varošs somu zēns. Viņam jubilejā ir sadāvināts tik daudz puķu pušķu, ka, svinībām beidzoties, viņš (par ieganstu minot savas sievas Annikas alerģiju) nolemj tās aizvest savām vecajām brūtēm, kopskaitā deviņām. Vecas gan viņas ir tikai nosacīti – amplitūdā no 30 līdz 70 gadiem – un visas joprojām Rauno gribošas. Šampanietis, kāda ikru vai pastētes bundžiņa, ziedu klēpis un dāsna attieksme – Rauno meitenes nav nekādas klīrīgās madāmas, bet daža pat viņa sakarā lolo vēl kādas cerības. Nekādas izjustas erotiskas ainas te gan attēlotas netiek, bet autors liek lasītājam nepārprotami nojaust, ka Rauno gadījumā – 9 sievietes diennakts laikā! – vecums nav šķērslis erotiskiem varoņdarbiem.

Godīgi sakot, gribas jau par to Rauno nedaudz pasmīnēt, vēl jo vairāk, ka autors pats šo grāmatu ir rakstījis savas 60-gades priekšvakarā. Varbūt neliels smaids arī pašam par sevi? Grāmatas otrā daļa ir veltīta vēl vienam tādam pašam riņķa dancim pa sievietēm, tikai šoreiz Rauno tēlo Ziemassvētku vecīti, bet viņam neiet tik gludi – jo viņa sievietes ir uzzinājušas viena par otru un sadumpojušās.

Grāmata tiešā veidā atbilst savam apakšvirsrakstam – erotisks farss, jo tajā ir gana daudz absurda, pārspīlējumu, zem ņirgas maskētas nopietnības. Man tā nedaudz atgādināja Māra Bērziņa “Titāna skrūves” – vismaz to absurdā humora virzienu, kurā  Bērziņš, iespējams, grasījās doties. Pāsilinnam gan šī manta ir tīrāks brūvējums. Piemēram, tīri jauki tiek pausts retrospektīvs ieskats somu sieviešu attieksmē pret vīriešiem:

Sešdesmitajos gados somu vīrieši sievieti it kā ieskatīja vienīgi par seksa objektu. Nākamajā gadu desmitā vīrieši nemācēja būt maigi, neiedomājās, ka jāparaud, kad jutās slikti. Vīrieši bija pārāk skarbi un bez pārmetumiem cauri netika.

Astoņdesmitajos gados, kad vīrieši bija klausīgi ieradinājušies raudāt, viņus uzskatīja par mīkstčaulīgiem alus dzērājiem, kas vairījās no ģimenes dzīves, un nu beidzamos gadus tīri tradīcijas pēc mēdza lamāt arī par visiem iepriekšējiem grēkiem.

Rauno: Tas vairs nav smieklīgi. Ja kāds vīrietis uzdrošinātos un ņemtos atklātībā lamāt sievietes tikpat rupji, kā to dara jūsējās, viņu nolādot aizrautu prom uz tiesu un iespundētu cietumā. Visa dzīve aizgājusi, pārmetumos klausoties.

Dīvainā kārtā, kaut arī nekādas dziļās domas es šai grāmatā neatradu, tā bija gan pietiekami jautra, gan saturīga, lai būtu interesanti līdz pat beigām. Sieviete būdama, es nevaru paust klaju atbalstu Rauno jākliskajām pārdomām, tomēr viņa netīksmei pret biežām sporta ziņām gan pievienošos – vakar stundas laikā četras! reizes dzirdēju, ka Daugaviņam ir lauzts kājas pirksts. Ak, kungs, vai tiešām mums visiem ir tik perversa interese par hokejistu kājām un šai valstī vairs citu problēmu nav… lai nu tā būtu.

Pāsilinnas romāns bija jestrs un raits, un labprāt izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu.

 

Advertisements