Наталия Соколовская. Литературная рабыня: будни и праздники. – Санкт-Петербург: Азбука, 2011. (Pirmizdevums 2007.gadā ar pseidonīmu Наталья Сорбатская.)

Ja kāds sev izveido lasīšanas plānu tuvākajiem diviem mēnešiem, pie kura nolemj stingri pieturēties, tad vienmēr (saskaņā ar Mērfiju) kaut kas nobrūk. Šajā gadījumā es sāku lasīt grāmatu, no kuras nespēju atrauties. Nopirku to pilnīgi nejauši, nezināju neko par autori vai viņas daiļradi, tomēr grāmatveikalā acis aizķērās pie nosaukuma un, nedaudz palasot, aizrāvos. Grāmata ir tik specifiska, ka es dziļi šaubos, vai vēl kādu tā ieinteresēs, tomēr mani tā uzrunāja tik ļoti, ka vēlos padalīties kaut vai pati ar sevi.

Natālija Sokolovska ir krievu rakstniece, kura Krievijā nav milzu populāra, lai arī literārās aprindās pazīstama – dzejniece un gruzīnu poēzijas atdzejotāja, ilggadīga literārā redaktore, vairāku prozas grāmatu autore. Viņas līdz šim vienīgais romāns “Литературная рабыня” 2008. gadā ieguva Gogoļa prēmiju un tika iekļauts Nacionālās prēmijas “Большая книга” garajā sarakstā.

Es gaidīju, ka romāns vēstīs par izdevniecības un literārās darbības aizkulisēm, un būtībā manas cerības attaisnojās – tikai mazākā apjomā. Romāns ir veidots kā atmiņu plūsma par autores dzīvi, sākot no studiju gadiem, bet tā struktūrā ir iekļauti arī trīs pilnīgi patstāvīgi vēstījumi, kurus varētu nosaukt par īsstāstiem. Sākotnēji man pat likās, ka stāstījums ir autobiogrāfisks, jo tas atstāja ārkārtīgi patiesu iespaidu, tomēr drīzāk tas ir veidots pēc rakstnieces dzīves motīviem. Pirmā lielā atkāpe ir par varones dzīvi Gruzijā (kurā Sokolovska tiešām ir pavadījusi 10 gadus) un jāatzīstas, ka es pirmo reizi daiļliteratūrā lasīju par 1989.gada aprīļa un 1991./1992.gada ziemas notikumiem Gruzijā. Gruzija ir rakstnieces mīlestības zeme, un viņa par to raksta ar lielu sirsnību. Izjūkot PSRS, viņa ir spiesta braukt mājās uz Pēteburgu un sāk strādāt izdevniecībā. Te nu lasītājs uzzina par visādām grāmatu izdošanas biznesa peripētijām, ar kurām saskaras galvenā varone – naiva un labticīga būtne. Darba attiecības ar izdevniecības direktoru tiek raksturotas ar anekdotes palīdzību: “Reiz gruzīnam jautāja, vai viņš mīl tomātus. Gruzīns padomāja un atbildēja: “Ēst mīlu, bet vispār – nē.” Lūk, tā arī direktors – ne jau Dašu viņš mīl, bet gan ēst viņu mīl: viņas smadzenes, dvēseli, radošās spējas.

Viens pēc otra tiek izstāstīti arī stāsti par divām autorēm, ar kurām viņa strādā: fantastisks, uz sentimenta robežas balansējošs vēstījums par Aidanu, dzīves ceļos krietni papluinītu azerbaidžānieti, kuras patiesais stāsts kļūst par bestselleru, savukārt otrs – par nu jau nodrošinātu Spānijas krievieti, kura izdomājusi kļūt par rakstnieci un tādam nolūkam meklē “literāro nēģeri”.

Ja uz sižetu paskatās no malas, tas varētu šķist diezgan nevienmērīgs, bet autorei izdodas stāstījumu noturēt vienā līmenī, veiksmīgi sasaistot kopā personīgo un darba dzīvi. Te ir arī daudz jaukas pašironijas, kalambūri, daža atkāpe par vispārīgām tēmām. No krievu autoriem Sokolovska man visvairāk atgādina I.Grekovu, kura arī spēja par skumjām un grūtībām rakstīt viegli, bez nomācoša, spiedīga smaguma. Tas ir par dzīvi – vienkārši un gudri.

Pirmkārt, man grāmata patika, jo kaut kas tajā priekš manis bija ļoti personisks. Tā kādreiz gadās, ka autora uzrakstītais dziļi un sāpīgi atsaucas lasītāja dvēselē. Otrkārt, grāmatai ir ārkārtīgi laba, izteiksmīga un interesanta krievu valoda; tādas grāmatas ir kā leksikas paraugs. Treškārt, tā ir grāmata, kuru var viennozīmīgi definēt kā “sieviešu prozu” tās vislabākajā izpausmē – tās ir sajūtas un emocijas, kuras nespēs aprakstīt neviens vīrietis, tomēr tajā nav plikas jūtināšanās un asaru spiešanas. Kā saka viens no Gruzijā satiktajiem personāžiem: “Nevajag tik daudz domāt. Vajag vienkārši mīlēt. Kā būs, tā būs.”

Domāju, ka grāmata varētu patikt tiem, kam ir interese par pēdējo gadu krievu daiļliteratūru, grāmatu izdošanas biznesa aizkulisēm un labu, saistošu stāstu. Vairāk jau sievietes uzrunājošu, tomēr tā noteikti nav masu literatūra ar iepriekš paredzamu sižetu un struktūru.

Advertisements