Sākumlapa

Trešā pietura – 2012

1 komentārs

Florence Spiteri. Livre et griottes

Jau noziedējušas kastaņu sveces un pasaulē aizklīdušas pieneņu pūkas, nodzisuši Jāņu ugunskuri un jācer, ka pagātnē arī – vēsās lietavas. Toties reibinoši smaržo jasmīni, atraisās liepu medainā smarža un sācies brīnumainais zemeņu festivāls. Vasara notiek 🙂

Maijā un jūnijā turpinājās vietējas nozīmes trādirīdis ar kultūras ministri priekšgalā, kurš manā skatījumā nedz nesa, nedz arī nesīs kaut ko konstruktīvu, tikai uzvandīja uz augšu duļķes, bez kurām mēs visi ļoti labi varējām arī iztikt. Es gan tradicionāli pieturos pie revolucionāriem uzskatiem, tomēr jebkurai revolūcijai ir jābūt savam konstruktīvam manifestam, šajā gadījumā viss konstruktīvais ir nogrimis aiz kašķa. Var jau novelt visu vainu uz Kultūras ministriju un teikt, ka tai ir jāatbild par kultūrpolitikas veidošanu valstī, bet būtībā Andris Akmentiņš savā rakstā “Kā izvairīties no plekstēšanas?” ir atbildējis: “ja mēs [rakstnieki] drīzumā nozares iekšienē (nevis publiskā plekstēšanā) nevienosimies par to, ko gribam panākt, var gadīties, ka savai dzīvei atvēlēto laiku esam izlietojuši, lai drusku pamīņātos ugunskurā, sildot kājas latviešu valodas dziestošajos pelnos”. Rakstnieki brīnās, ka Kultūras Dienas portālā komentētāji viņus lielākoties neatbalsta, tomēr – būsim godīgi – ne jau tikai lasītāju un izdevēju pusē jāmeklē nesaprašanās cēloņi.

Par mēneša zvaigzni varētu nodēvēt Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas divas intervijas presē. 31. maija “Dienā” publicētais “Kilbloka: latviešu rakstnieki bestsellerus neprot uzrakstīt” sacēla vētru rakstnieku ūdensglāzē, un Kilbloka dabūja atkārtoti skaidroties, neraugoties uz to, ka lielākā daļa raksta ir veltīta mācību grāmatu problēmām. Nākamais raksts “Neatkarīgajā” 18. jūnijā “Notiek plēšanās ap pamestiem kauliem” paplašina Kilblokas teikto par šobrīd grāmatniecībā notiekošo. Daudz kas šajās intervijās ir vērtīgs, vismaz sakarīgi sarindotas problēmas un atklāti sāpīgākie punkti. Tomēr neaizmirsīsim, ka Kilbloka pārstāv Latvijas lielāko apgādu, kuram grāmatu izdošana ir bizness, un viņai ir jādomā kā uzņēmējai, nevis latviešu valodas galvenajam balstam. Es arī Muzeju nakts iepirkšanās atlaidēs drusciņ saīgu, ka grāmatnīcas plauktos neatradu relatīvi jaunākās grāmatas, ne arī dažu ilggadīgu dižpārdokli, tomēr – tas ir bizness, un ne jau man noteikt, kam liekamas atlaides. Kilbloka pati atzīmē, ka: “Mūsu [grāmatu izdevēju] rindas jau tāpat ir paretinātas, ir beiguši pastāvēt izdevēji, kas nodarbojās ar labas, nopietnas literatūras izdošanu.” Vai būtu jāpārmet Kilblokai, ka viņa izmanto ārzemju bestsellerus, lai pelnītu? Nedomāju gan, tomēr vienlīdz labu kvalitāti visiem tulkotājiem darbiem gan man gribētos pieprasīt. Šobrīd tas diemžēl ir atkarīgs no tulkotāja un redaktora individuālās sirdsapziņas un prasmes.

Vienai Kilblokas teiktajai domai es varu piekrist bez ierunām: “Mēs gribam, lai lasa arī pieaugušie. Lai lasa, ko vēlas lasīt. Pret lasīšanu nedrīkst izturēties ar nicinājumu. Nedrīkst cilvēkus, kas nelasa to, ko lasu vai rakstu es, saukt par truliem. Katram cilvēkam ir sava grāmata, un katrai grāmatai ir savs lasītājs.”

Tātad, ko es izlasīju maijā un jūnijā – bija doma lasīt uzmundrinošas, gaišas grāmatas, kas būtībā tika piepildīta. Nākamā domā bija pievienoties Dikensa maija lasītājiem, kas arī tika izpildīts, lai arī ne tik ātri, cik bija plānots. Jūnija sākums pagāja Franču revolūcijas gaisotnē (5 grāmatas), tas nu gan nebija paredzēts nekādi, laikam jau man nāksies samierināties ar saviem tematiskajiem izlēcieniem, tāds nu man tas lasītājas liktenis.

Maijā man gadījās līdz šim ilgākā emuāra rakstīšanas krīze, kad nupat jau likās, ka manas izteiksmes spējas ir beigušās. Ar dievpalīgu to pārvarēju un izdarīt secinājumus vēl ir pāragri, bet liekas, ka pavasara gaiss mani ietekmē ļoti vieglprātīgi un zūd vēlme pēc nopietnākas literatūras. Lasīt vēl varētu, bet pārdomāt un rakstīt par to galīgi nevelk. Laikam jau piederēšu pie tiem, kas, iestājoties siltākam laikam, pāriet uz vieglprātīgākas noskaņas literatūru. Un kāpēc gan ne? Kad es sarakstīju uz lapas visu, ko es gribētu vasarā lasīt, man sanāca tāds eklektisks mikslis no detektīviem, fantasy pieaugušiem un bērniem un daži romantiskie romāni. Redzēsim, kā man viss tas savienosies, bet pagaidām es piesaku emuāra vasaras brīvlaiku.

The Lucky One (via Flickr by FotoRita)

Dodos pelnītā atpūtā, atslēga zem kājslauķa. Atā!

Katrīna Pankola “Krokodilu dzeltenās acis” (2012)

6 komentāri

Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis / no franču val. tulk Dina Kārkliņa.  – Rīga: Kontinents, 2012. – (Jaunā franču līnija). (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles (2012))

Šoreiz es rakstīšu īsi – tipiska izdevniecības “Kontinents” grāmata, kas nozīmē, ka ir noteikta auditorija, kam tā patiks, bet es diemžēl tajā neietilpstu. Mani ļoti maldināja jaunais dizains, kas patīkami atšķiras no iepriekšējām klišejiskām fotomeitenēm, kā arī sērijas pieteikums – “jaunā franču līnija”. (Interesanti, ka krieviem arī ir sērija ar tieši tādu pašu nosaukumu un arī noformējumu, tā būtu kāda autortiesību pakete?)

Pankola ir no tām rakstniecēm, kurām ļoti patīk rakstīt, bet galīgi nepatīk svītrot. Tas nozīmē, ka teksta ir daudz un pilnīgi mierīgi varētu izmest pāris personāžus, kuru pārāk izvērstās dzīves līnijas ir lieks balasts. Bez tam Pankolai nav labi ar atmiņu vai arī viņa cer, ka tāda liksta piemīt lasītājiem, jo vispirms viņa izveido personāžu, diezgan konkrētu tēlu, bet notikumu gaitā izrādās, ka raksturam vajadzīgas korekcijas – tad nu viņa arī koriģē, nemaz nesatraucoties par redzamām pretrunām.

Galvenā varone Žozefīne ir sieviete-cietēja alias ‘paklājiņš’, kura ir izvēlējusies būt upuris, jo māte ir ļauna, māsa ir iedomīga vīzdegune, vīrs ir nepateicīgs gnīda, meita izlaista kaza. Ja kāds cilvēks šai romānā ir labs, tad viņš noteikti CIEŠ no kāda cita iedomātas vai reālas varas. Žozefīne ir viduslaiku vēstures speciāliste, bet ģimenē valda uzskats, ka tā ir tāda muļķa laišana, neko daudz jau nemaksā. Un viņa, protams, šim viedoklim nepretojas, vēl vairāk – manā uztverē viņa arī pati rīkojas un  domā kā viduslaiku būtne. Viduslaikos sievietes par cilvēkiem neuzskatīja, tās bija priekšmets, ar kuru palīdzību nostiprināja dinastijas, apvienoja īpašumus, ieguva dzemdējamo mašīnu un mājsaimniecības ierīci. Sieviete bija pasīva, jo likums to praktiski neaizstāvēja, un tādai tai vajadzēja arī būt mīlas attiecībās. Žozefīne diezgan burtiski seko savam viduslaiku standartam un, lai arī Pankola cenšas atbilstoši sentimentāla romāna standartam uzaudzēt savai varonei muskuļus, es līdz pat romāna beigām nenoticu viņas izaugsmei, izšķirošos soļus sper citi cilvēki, viņa tikai reaģē.

Es tiešām domāju, ka varbūt esmu pārāk barga pret nabaga Žozefīni, bet, kā lai izturas pret varoni, kura, uzzinot, ka viņas aizgājušais vīrs ir slepus paņēmis milzu aizdevumu uz abu vārda un nu viņai tas būs jāatmaksā, iziet uz balkona, lai zvaigznēm lūgtu… nē, ne jau spēku, lai tiktu ar to galā vai vismaz piezvanīt vīram un sakliegt, bet gan: “Dodiet man vīrieti, kurš mīlētu mani, un kuru varētu mīlēt arī es. Ja viņš skums, es viņu sasmīdināšu, ja viņš apjuks, es viņu uzmundrināšu, ja viņam būs jādodas kaujā, es cīnīšos viņam līdzās.” Sieviete, tu pati esi tā, kuru vajag smīdināt, uzmundrināt un mudināt cīņai!

Vienīgais, kas man ļāva izlasīt romānu līdz beigām ir niecīgie viduslaiku vēstures iestarpinājumi, kas man atjaunoja interesi par attiecīgo periodu. Bet franču literatūras gan man kādam laikam pietiks.

Pludmales lasāmviela (tikai kurš gan gribēs staipīt līdz tik smagu grāmatu?) un vakara pasaciņa lielām meitenēm. Es gan tiešām ceru, ka Žozefīnē radniecīgu dvēseli neviena neatradīs.

Tūve Jānsone “Bīstamā vasara” (2009)

2 komentāri

Tūve Jānsone. Bīstamā vasara / no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Tove Jansson. Farlig midsommar (1954)).

Ap šo laiku Muminielejā trollīša Mumina tētim vienmēr bija norūdzis ābolu vīns. Jāņu ugunskuru parasti dedzināja pie jūras, un visi meža un ielejas ļekainīši tad nāca to skatīties. Attālāk krastmalā un jūrā uz salām dega arī citi ugunskuri, bet Muminu ģimenes ugunskurs allaž bija vislielākais. Kad liesmas bija pacēlušās visaugstāk, trollītis Mumins mēdza siltajā jūras ūdenī peldēt bangas galotnē, gulēt un lūkoties ūdenī.

Ja nu ir tāda vēlēšanās drēgno Jāņu dienu pārlaist siltumā un ar grāmatu rokās, tad kāpēc gan lai tas nenotiktu kopā ar seniem draugiem – trollīšiem. Manās rokās nonāca Muminu sērijas ceturtā grāmata, kas veltīta ekstremāliem notikumiem Muminu ielejā. Muminu ģimene taču arī katru gadu gatavojas svinēt Jāņus, tomēr šogad viņu plānus izjauc tālumā ducinošs vulkāns, kura izvirdums izraisa milzu vilni, kas pārpludina Muminu ieleju. Ūdens līmenis ceļas lēnām, bet nemitīgi, līdz visi Muminu mājas iemītnieki saprot, ka nupat ir jālaižas lapās. Tikai – kur glābties?

.

– Vai šī ir zemes bojāeja? – mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

– Vismaz, – Bumbulītes meita atteica, – pacenties būt paklausīga, ja vien pagūsi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

– Debesīs? – mazā Mija pārjautāja. – Vai mums jātiek iekšā debesīs?

– Un kā no turienes var tikt ārā?

Muminu ģimeni un viņu draugus izglābj dīvainas mājas parādīšanās, kas vēlāk izrādās pilna ar savādiem priekšmetiem. Ģimene ērti iekārtojas jaunajā mītnē, bet viņi nezina, ka priekša vēl daudzi citi piedzīvojumi – traģiskas šķiršanās, smieklīgas sagadīšanās un lieliska atkalsatikšanās. Šajā grāmatā satiekam gan vecos, jau zināmos draugus – trollīti Muminu ar vecākiem un Snorkes jaunkundzi, Susuriņu, Bumbulītes meitu ar mazo Miju, gan arī jaunus personāžus – zinātkāro Bailuli, nervozo Misu, kurai viss ir skumjš un sarežģīts, bēdīgo Svilpasti un veco, kašķīgo teātra žurku Emmu. Tieši Emma ir tā, kura pavēsta savas mājas nelūgtajiem ciemiņiem, ka viņi ir nokļuvuši uz peldoša teātra – un tad nu, protams, – top izrāde!

Savukārt, nomaldījies trollītis Mumins ar Snorkes jaunkundzi satiek nelaimīgo Svilpasti, kura jau kuro gadu Jāņu vakarā ielūdz ciemiņus, no kuriem nav nekāda prieka. Šogad būs citādāk! Snorkes jaunkundze zina kādu dikti nejauku Jāņu burvestību. Pilnīgā klusumā vajag saplūkt deviņas puķes un tad…

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečukstēja Svilpastes pastieptajā ausī:

– Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jāaiziet līdz akai un jāieskatās tajā. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāprecas!

– Un kā viņu lai dabū ārā no turienes? – Svilpaste satraukta jautāja.

Tūves Jānsones radītā Muminu pasaule ir labsirdīga un mīļa, pilna ar dīvainiem radījumiem, kas uzvedās nu gluži kā cilvēki, bet ikviens no viņiem, pat pats dīvainākais, izraisa neviltotas simpātijas. Grāmatās nav ne miņas no didaktikas, bet tās neviļus rosina domāt bērnus (un arī pieaugušos) par lielām un nozīmīgām lietām.  Mēs taču varam pārdzīvot gandrīz visu, ja tikai esam viens otram, vai ne?

P.S. Par to, kāpēc balto zalkšu sēklas jāsēj tieši Jāņu naktī, izlasiet paši.

Līna Birziņa “Lielā franču buržuāziskā revolūcija” (1989)

3 komentāri

Līna Birziņa. Lielā franču buržuāziskā revolūcija (1789-1794). – Rīga: Avots, 1989.

Lai liktu punktu savam ceļojumam Lielās franču revolūcijas vēsturē, vēl tikai pastāstīšu par grāmatu, kura man palīdzēja atsvaidzināt zināšanas par šo aizraujošo, bet diezgan sarežģīto Francijas vēstures posmu. Mans nodoms noteikti nebija lasīt biezas monogrāfijas, tomēr kaut kādam priekšstatam ir jābūt – citādi jau nav tā saprašanas prieka. Ja atmet svešvalodās izlasāmo gan grāmatās, gan internetā, tad latviski mums paliek tikai neliela grāmata, kura ir izdota par godu revolūcijas 200. gadadienai.  Autore ir tiesību vēsturniece Līna Birziņa, kura īsi un koncentrēti pārstāstījusi galvenos revolūcijas notikumus un faktus, kā arī nedaudz ieskicējusi revolūcijas varoņu biogrāfijas.

Nav jēgas pārstāstīt vēsturi, tikai sev piezīmēšu, ka 18.gs. beigās Francijā dzīvoja 25 miljoni cilvēku, no kuriem muižniecībai (pirmā kārta) piederēja 140 tūkstoši, bet garīdzniecībai (otrā kārta) – 130 tūkstoši, visi pārējie Francijas iedzīvotāji bija t.s. trešā kārta jeb buržuāzija, pilsētu strādnieki un ļoti daudz zemnieku. Politiskās tiesības un visi amati valstī piederēja pirmām divām kārtām, kuras nemaksāja nekādus nodokļus. Savukārt zemnieki, lai arī viņu personiskā atkarība jau bija beigusies, atradās ekonomiskā atkarībā no muižnieka vai baznīcas. Valsts atradās bankrota priekšā, vienkāršo tautu bija saniknojusi nodokļu nasta, vairāki bada gadi, masu epidēmijas, bet izglītotā buržuāzija jau bija iepazinusies ar apgaismotāju idejām (apgaismotāji gan baidījās, ka izglītība radīs nabadzīgajos neapmierinātību ar savu vietu dzīvē, un viņiem izrādījās taisnība). 1789. gada maijā karalis bija spiests sasaukt Ģenerālštatus, kas arī parāva maisam galu vaļā… un pārējais jau ir gara vēsture.

Grāmata ir izdota 1989.gadā, kas nozīmē, ka nav bijis iespējams pilnībā izvairīties no Marksa un Ļeņina citātiem, tomēr pati autore atzīmē, ka viņa ir centusies atbrīvoties no iepriekšējiem padomju autoru stereotipiem, īpaši tiem, kas attaisno jakobīņu teroru un pat atzīst to par galveno cīņas līdzekli. Jāteic, ka par revolūciju nav viegli uzrakstīt īsi, tādēļ vietumis gadās pa kādai neskaidrībai, pārlecot no viena notikuma uz otru. Kopumā grāmata ir īss un saturīgs uzziņu līdzeklis par konkrēto vēstures posmu.

***

Ja nu kādreiz ir kāda vēlme lasīt kaut ko vēl par Franču revolūciju, tad šeit ir divi saraksti, kuros es smēlos iedvesmu: Великие французские революции un The French Revolution. Tālākai nākotnei sev aiz auss aizliku – Marge Piercy City of Darkness, City of Light” un Hilary MantelA Place of Greater Safety“, kā arī Antonia Fraser biogrāfiju “Marie Antoinette: The Journey“. Pētot sarakstus, atradu robus savā izglītībā, jo nezināju slaveno stāstu par karalienes pazaudēto kaklarotu, kas aprakstīts Dimā romānā “Karalienes kaklarota” (par to ļoti sīki pastāsta Cveigs Marijas Antuanetes biogrāfijā), interesanti liekas arī tādi slaveni dēku romāni kā “The Scarlet Pimpernel” un Sabatini “Scaramouche“.

No agrāk latviski lasītā par doto tēmu ievērības cienīgs man liekas Doritas Villumsenas romāns “Marija” par Marijas Tiso dzīvi (viņa ir izgatavojusi nāves maskas daudziem slaveniem giljotīnas upuriem).

Pabeigšu savu revolucionāro epopeju ar dziesmu (kā gan citādi 🙂 ) «Ça ira!» – viena no populārākajām revolūcijas dziesmām, radusies 1790. gada vasarā un kādu brīdi bija revolucionāru neoficiālā himna. Dafne di Morjē romānā “Stikla pūtēji” raksta:”Ar šo dziesmu bija aizrāvusies visa Parīze, un tagad ikviens visā valstī dungoja vai svilpoja to, lai gan sākotnēji tā bija sarakstīta kā zvanu spēle un to vajadzēja atskaņot zvaniem. Augstā debess, tā pielipa ikvienam, kas to dzirdēja. Es to klausījos no rīta līdz vakaram stikla fabrikā no mācekļiem pagalmā, pat no Verdelē kundzes virtuvē, lai gan viņai meldija nepavisam neskanēja pareizi.”

Vive la Révolution! Vive La République!

Dafne di Morjē “Stikla pūtēji” (2010)

Komentēt

Dafne di Morjē. Stikla pūtēji / no angļu val. tulk. Ieva Kalnciema. – Rīga: Zvaigzne, 2010.  (Daphne du Maurier. The Glass-Blowers (1963))

Jūnijā turpinu nodarboties ar Franču revolūciju, bet citviet blogosfērā jūnijs pasludināts par Dafnes di Morjē mēnesi (http://historicaltapestry.blogspot.com). Nejauši – bet sanācis pievienoties.

Romāns “Stikla pūtēji” ir ģimenes sāga, kas aizsākas 18.gs viducī un stāsta lasītājam par notikumiem kādā stikla pūtēju dzimtā gandrīz gadsimta garumā. Lielākais akcents likts uz 18. gs. beigām, kad Francijas vēsture tiek svaidīta trakā rodeļu braucienā un neviena francūža ģimene nepaliek nomaļus.

1747. gadā Madlēna Labē apprecas ar Maturēnu Bisonu – izcilu stikla meistaru, kas nozīmē arī to, ka viņa ienāk sev pilnīgi jaunā, ārpasaulei slēgtā vidē, kurai ir savi likumi un paražas, pat īpaša valoda. Madlēna kļūst gan par labu ģimenes māti pieciem bērniem, gan arī iemācās kopā ar vīru pārvaldīt stikla pūtēju rūpalu. Vecāku veiksme ļauj noslēgt līgumu par Lapjēras stikla fabrikas pārvaldīšanu, kas ietver arī atļauju dzīvot īpašuma pilī, līdz ar to ģimene izbauda savam statusam netradicionālu dzīves vietu. Ģimenē tobrīd jau ir trīs dēli, pilī piedzimst divas meitas. Romāna galvenā varone ir vecākā meita Sofija, kura mums arī pavēsta visas dzimtas vēsturi.

Sākotnēji man bija grūti saprast, kas kuram radinieks, tādēļ sāku zīmēt ciltskoku, bet varēja jau paši ģimenes sāgu rakstnieki saprast, ka nav tik viegli ielāgot visus tos Žanus Pjērus un Pjērus Fransuā. Di Morjē jau bija viegli – viņa raksta par savas dzimtas franču saknēm, par to, kā viņas sencis nokļuvis Londonā un viņa, angliete būdama, tikusi pie sava franču uzvārda. Pie vainas ir ģimenes vecākais dēls Robērs, kura vieglprātīgā un avantūristiskā daba savērpj notikumus, kas viņa tēvu pāragri noved kapā, bet konkrētā vēsturiskā situācija liek glābties Londonā.

Franču revolūcija šajā grāmatā tiek skatīta no amatnieka skatu punkta – Bisoni nav zemnieki vai vienkārši strādnieki, viņi pieder pie inteliģentiem amatniekiem, kuri strādājot spējuši sevi pietiekami labi nodrošināt. Interesanti parādīts, kā vienas ģimenes pieci bērni uztver revolūcijas notikumus un nolemj, kas no tā visa katram būtu pieņemams. Robērs sliecas pie rojālistiem, Mišels un Edmē – pie radikāļiem, Pjērs visā meklē humānāko pusi, savukārt Sofija ieņem neitrālu pozīciju, vienlaikus saprotot, ka pārmaiņām pretoties nav jēgas. Grāmatas vājākā puse manā skatījumā bija autores diezgan krampjainā vēlēšanās izstāstīt visus revolūcijas notikumus, uz kura fona norisinās ģimenes dzīve. Tas noveda pie tā, ka brīžiem ģimene kļuva par fonu revolūcijai. Es cienu vēsturisko precizitāti, tomēr šajā gadījumā daļa tēlu ir palikuši tikai ieskicēti vienā plaknē.

Savukārt, atzīstami es vērtēju autores centienus attēlot tā laiku atmosfēru ārpus Parīzes – kā tad īsti notiek revolucionāro ideju izplatība no notikuma epicentra uz perifēriju – sākotnēji tik pozitīvi uztvertās pārmaiņas pārveido cilvēkus ļoti dažādi – “Ikvienā no mums tika pamodināts kaut kas tāds, par kura esamību mēs nemaz nebijām zinājuši; kāds sapnis, vēlme vai šaubas, ko iedzīvināja tās pašas baumas, nu iesakņojās un uzplauka. Pēc tam mēs neviens vairs nebijām tādi kā agrāk”. Autore labi parāda, ka arī čaklo un ideālistisko Bisonu ģimeni skar varaskāre un mantkāre, cik tālu var nonākt ar fanātiskām idejām. Viens no vislabāk attēlotajiem vēsturiskajiem notikumiem ir Vandē dumpis, kad satrakota antirevolucionāra dumpinieku armija dodas no valsts rietumiem uz Parīzi, pa ceļam izejot cauri arī Bisonu ģimenes pilsētai Lemānai. Slimi, badaini, izmisuši cilvēki laupa un slepkavo paši savas tautas brāļus.

Diemžēl es guvu tikai virspusēju ieskatu stikla pūšanas mākslā (tas gan nebija romāna mērķis), vairāk var uzzināt par to, kā tiek organizēts tā laika stikla fabrikas darbs. Protams, arī virspusēji atkārtot Francijas vēsturi līdz pat Napoleona kronēšanai par imperatoru. Iepriekšminēto iemeslu dēļ es neteiktu, ka grāmata būs ārkārtīgi interesanta mīlas romānu cienītājiem, kā arī es neieteiktu to lasīt kā pašu pirmo no Dafnes di Morjē romāniem. Tai pašā laikā – rakstnieces talanta cienītājiem tā ir gana interesanta atkaltikšanās ar autori.

Stefans Cveigs “Marija Antuanete” (2010)

1 komentārs

Stefans Cveigs. Marija Antuanete: vidusmēra sievietes portrets / no vācu val. tulk. Inga Dalbiņa. – Rīga:  Zvaigzne, 2010. (Stefan Zweig. Marie Antoinette (1932)).

1755. gada 1.novembrī gandrīz 9 ballu stipra zemestrīce nopostīja Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, bet nākamajā dienā Austrijas ķeizarienei Marijai Terēzijai grūtās dzemdībās piedzima piecpadsmitais, pēdējais bērns – princese Maria Antonia Josepha Johanna, kuras krustvecāki bija nelaimīgās Portugāles karaļu pāris. Marija Antuanete šajā pasaulē ienāca ar notikumu, kas prasīja daudzu tūkstošu dzīvības, un arī aizgāja, slacīta ar asinīm un vardarbību.

Stefana Cveiga biezā biogrāfija “Marija Antuanete” atspoguļo karalienes dzīvi no ienākšanas Francijas galmā līdz nāvei uz ešafota. Manas cerības, ka Cveigs spēs parādīt ne tikai Marijas Antuanetes dzīvi, bet arī vismaz ieskicēt laikmetu, pilnībā attaisnojās – lasītāja priekšā, lai arī rādīta caur karalienes dzīvi, ir visa notikumu panorāma. Sākotnēji Cveigs pret mazo austrieti ir atturīgs – viņš viņu sauc par ikdienišķu, vienkāršu, lielam liktenim nepiemērotu, bet grāmatas pirmās lappuses ievērojami atšķiras no pēdējām – beigās Cveigs karalieni apbrīno un, iespējams, pats ir pakļāvies viņas slavenajām spējām ietekmēt un pakļaut sev cilvēkus.  Ja ne Marijas Antuanetes nebeidzamo neveiksmju sērija… ir tāda sajūta, ka šai cīnītājai dzīvē pietrūka tikai viena veiksmes brīža.

Marija Antuanete ļoti ilgu laiku vēsturē ir traktēta kā samaitāta un netikumīga būtne, kura novedusi no ceļa “labo” franču karali. Ar Francijas troņmantinieku Luiju XVI viņa tiek apprecināta četrpadsmit gadu vecumā (1770. gadā), un ar šīm laulībām ir paredzēts vainagot Habsburgu un Burbonu dinastiju savienību. Antuanete ir dzīvespriecīga, rotaļīga būtne, kuru nesaista mācības, bet smukas kleitas un izpriecas – mūsdienās tīnei to neviens nepārmestu. Laulībās ar Luiju no viņas tiek prasīts mantinieks, bet septiņus garus gadus Luijs nevar saņemties mazai operācijai un tikt galā ar savu fimozi. Tā kā tā laika galmā sīki un smalki tiek apspriesti visi fizioloģiskie procesi un neviens no tā nekautrējas, Luija nespēja ir zināma ne tikai galmā, bet arī tautā, un 7 gadus abiem mantiniekiem ir jāpacieš zobgalības. Daļa no pētniekiem, arī Cveigs, Marijas Antuanetes vētraino dzīvesveidu pēc kāpšanas tronī (1774. gadā) izskaidro ar vilšanos laulības gultā, tomēr jāatzīmē, ka cita rakstura sieviete savu frustrāciju kompensētu baznīcā, kas Marijai Antuanetei nenāca ne prātā. Beigās, protams, viss atrisinās un karaļu pāris rada četrus bērnus, bet konkrētajā gadījumā gribas teikt – tas bija lieki, jo liktenis saudzēja tikai vecāko meitu.

Marija Antuanete: pa kreisi – J.-B.A. Gautier d’Agoty (1775) ; pa labi – Joseph Ducreux (1769)

Sākotnēji Marija Antuanete bauda tautas mīlestību – “it kā tā pienāktos viņai pēc tiesas un taisnības, pat nenojaušot, ka tiesības uzliek arī pienākumus (..)”, bet laika gaitā šai “Austrijas vilkumātītei” ir jāatbild pat par tām kļūdām un neveiksmēm, par kurām viņa neko nezināja. Cveigs viņu vairāk traktē kā sava laika upuri, jo nekas un neviens viņu netraucē tērēt naudu saviem tērpiem, frizūrām, visa veida izklaidēm un azartspēlēm, bet viņas redzesloks ir diezgan ierobežots gan garīgi, gan fiziski – jo Cveigs atzīmē, ka divdesmit valdīšanas gadu laikā karaliene ir uzturējusies sešu greznu piļu piecstūrī, nevienu vienīgu reizi neizejot ārpus šaurā aristokrātiskā loka. Viņa gan vienā brīdi aizraujas ar Ruso pausto ideju “atpakaļ pie dabas”, bet tā ir tikai rotaļa.

Ja vajadzētu raksturot Marijas Antuanetes dzīves pēdējos gadus ar vienu vārdu, tas būtu – nodevība. Zināmiem spēkiem ir bijis izdevīgi viņu nomelnot tautas acīs visiem iespējamiem līdzekļiem, savukārt pašai viņai nav pieticis prāta šos nomelnojumus atspēkot vai vispār pievērst tiem uzmanību. Tai paša laikā viņa ir sadusmojusi arī aristokrātiju, kas noved pie naida vienlaikus no divām frontēm, kaut gan tām ir pilnīgi pretējas idejas. Nodevību viņa sagaida arī no saviem brāļiem, kuri viens pēc otra kļūst par Austrijas ķeizariem, un arī no citiem Eiropas karaļnamiem, kas savu asinsradinieci pametuši likteņa varā. Luija abi brāļi – Marijas kādreizējais tusiņu biedrs grāfs d’Artuā un Orleānas grāfs, vēlākais Luijs XVIII, aizbēguši emigrācijā, vairāk domā par savām iespējām ieņemt troni un īstenībā radu liktenis viņiem nerūp.

1973. gada rudenī visi karaliskās ģimenes mēģinājumi bēgt ir izgāzušies, karalis jau ir sodīts ar nāvi, un Marija Antuanete arī stājas zvērināto priekšā. Leģitīmu, dokumentos balstītu pierādījumu viņas sodīšanai par valsts nodevību tiesai nav, tādēļ tiek safabricēta apsūdzība par viņas mēģinājumiem netikli pavest savu dēlu. Diezgan pretīga revolūcijas vēstures lappuse, bet vēl pretīgāka ir vēlākā varas attieksme pret mazgadīgo Luiju, nekronēto Francijas karali – nogalināt viņu dūšas pietrūka, var teikt, ka viņu noveda līdz nāvei.

Pirms iešanas uz ešafotu Marija Antuanete ierakstīja lūgšanu grāmatā: “Mans dievs, apžēlojies par mani! Man vairs nav asaru, ko raudāt par jums, mani nelaimīgie bērni; ardievu, ardievu!” (J. L. Stanfield / National Geographic Stock)

Stefana Cveiga grāmata ir īsts baudījums visiem, kam patīk vēsturiskie apcerējumi, jo šeit ir pamatīgi izstudēts vēsturiskais materiāls (Cveigs piezīmēs arī pastāsta par daudzu avotu neuzticamību). Protams, ka grāmata nevar aizstāt vēsturisku monogrāfiju, bet par Marijas Antuanetes cilvēciskiem aspektiem tā pastāsta ļoti daudz. Es neko nezināju par viņas dzīves lielāko un, iespējams, vienīgo mīlu – zviedru aristokrātu Hansu Akseli fon Ferzenu, kurš vienīgais līdz pēdējam pūlējās glābt karaļa ģimeni. Viņu abi sakars ticis ilgi slēpts un tikai 19.gs.otrajā pusē Ferzena mantinieki uziet ķīpu ar rūpīgi glabātām Marijas Antuanetes mīlestības vēstulēm, kuras atklāj pilnīgu citu sievieti, un, iespējams, arī maina līdz šim sabiedrībā rūpīgi veidoto cietsirdīgās koķetes tēlu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vēsturiski izsvērts, aizraujošs  biogrāfisks apcerējums;

2) par karaļiem nekļūst, par tādiem piedzimst, bet daudziem tā nav privilēģija, bet lāsts;

3) grezna dzīve un briesmīgs iznākums – vai viena mīlestība var aizstāt visu apkārtējo naidu?

Anatols Franss “Dieviem slāpst” (1958)

3 komentāri

Anatols Franss. Dieviem slāpst / no franču val. tulk. Uldis Ābele. – [Mineapolisa]: Tilts, 1958.   (Anatole France. Dieux ont soif (1912))

Mana nākamā grāmata par Franču revolūciju (1789-1794) ir Anatola Fransa 1912. gadā sarakstītā “Dieviem slāpst”. Grāmatā darbība sākas 1793.gada pavasarī, kad daudzi svarīgi notikumi jau ir pagātnē – Bastīlija ir ieņemta, Satversmes sapulce notikusi un jaunā Konstitūcija izstrādāta, turpinās karš ar Austriju, ir proklamēta Republika, bet Ludviķa XVI galvu jau noripinājusi giljotīna. Fransa grāmata sākas ar revolūcijas trešo posmu – jakobīņu diktatūru un atspoguļo tā laikā asiņaino teroru, kas ir viena no nejaukākajām revolūcijas lappusēm.

Grāmatas galvenais varonis ir jauns gleznotājs Evarists Gamelens, kurš ir iesaistījies Parīzes komūnas darbā  un kvēli atbalsta Marata un Robespjēra darbību. Evarists ir nabadzīgs patriots, kura jūsma, atšķirībā no lielas iedzīvotāju daļas, vēl nav rimusi, neskatoties uz rindām pēc pārtikas un vispārējās nabadzības. Viņš atrod laiku iemīlēties reprodukciju tirgoņa meitā Elodijā, kura ir pietiekami viltīga, lai puisim ļautu domāt, ka tiek pavesta. Evarista piemīlīgais vaigs kādu ietekmīgu pilsoni pamudina viņu ieteikt par Revolucionārā tribunāla zvērināto piesēdētāju, te Evarists var īsteni izpaust savu kvēlo patriotismu. Cietumi ir pārpildīti – “Armijas zaudējumiem, provinču nemieriem, sazvērestībām, komplotiem, nodevības mēģinājumiem – Konvents stādīja pretim teroru. Dieviem slāpa.”

Fransa romāna pirmā puse ir salīdzinoši mierīgs ievads, kurā tiek ieskicēta vide, jaunā gleznotāja raksturs, viņam tuvie cilvēki, un palēnam lasītājs nonāk līdz Evarista darbībai tribunālā. Viņa nesatricināmais ideālisms un revolucionārie, teroru attaisnojošie principi grimst aizvien dziļākā asiņu peļķē: “Soda un atmaksas ideja Gamelena galvā ieguva reliģisku, mistisku raksturu. Viņam likās, ka ikvienā sodā pašā iemīt sava dziļāka tikumiska nozīme, sava īpaša vērtība. Viņam šķita, ka pastāv zināms pienākums sodīt noziedzīgos un ka mēs tiem nodarītu netaisnību, ja laupītu viņiem sodu…” Evarists lēnām kļūst slims no apkārtējā vājprāta, arvien vairāk pūļu viņam jāpieliek, lai sevi pārliecinātu, ka viss viņa darītais ir pareizs. Viņš iet pie savas mīļākās Elodijas, kura to uzskata par varoni, un tikai viņas gultā viņš spēj aizmigt.

Anatols Franss meistarīgi attēlo vienu no sociālās psiholoģijas fenomeniem – kā indivīds pakļaujas grupai, cik vienkārši un ātri tas notiek:

Execution of Marie Antoinette of France on 16th October 1793

“[Zvērinātie] bija it kā pārvērtušies par vienu pašu radījumu ar vienu vienīgu galvu, kurlu un briesmīgu, ar vienu, vienīgu dvēseli… un likās, nāvi radīt bija mistiskā nezvēra dabiska funkcija.” Pūļa atzinība (sēdes ir atklātas) veicina viņos apziņu, ka viņu paveiktais ir taisnīgs un sabiedrībai vajadzīgs darbs. Evarists, svēti ticot savai dievišķai misijai, teic: “Es esmu nepielūdzams, lai rītu visi franču pilsoņi varētu krist cits citam ap kaklu, prieka asaras raudādami.” 1794.gada 10.jūnijā ieviestais “preriala likums”, kas stipri vienkāršo notiesāšanu, izraisa īstu asiņu straumi – līdz tam Parīzē trīspadsmit mēnešos tika piespriesti 1220 nāvessodu, no 10.jūnija līdz Robespjēra krišanai 49 dienu laikā – 1376. Kopumā tiek lēsts, ka jakobīņu terora laikā ar nāvi tika sodīti ap 40 000 cilvēku.

9.termidora apvērsums, kas gāza Robespjēra valdību, pavērsās pret pašiem jakobīņiem un viņu atbalstītājiem – Evarists nonāk uz tā paša ešafota, kur viņš nosūtījis tūkstošiem revolūcijas ienaidnieku. Pūļa simpātijas ir tik mainīgas, un dieviem joprojām slāpst… Franču revolūcija ir viens no fascinējošākiem pasaules vēsture notikumiem – kā tauta gāza tūkstošgadīgu karaļa varu, bet neviens no revolūcijas varoņiem nenodzīvoja ilgāk par pašu revolūciju.

Lai arī esmu apmierināta, ka izlasīju Fransa grāmatu, tomēr diez vai es to pārlasīšu – uz beigām vajadzēja saņemties, lai tiktu tām šausmām cauri. Fransam nav stindzinošu, asiņainu aprakstu, tomēr nomācošs morālais iespaids tiek panākts – ja nu man piedāvātu ceļojumu vēsturē, tad 18. gs. beigu Parīzē es nekad nevēlētos nonākt, pārāk viegli toreiz bija nonākt revolūcijas ienaidnieku rindās.

Čārlzs Dikenss “Stāsts par divām pilsētām”

Komentēt

Čārlzs Dikenss. Stāsts par divām pilsētām: romāns trīs grāmatās / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Liesma, 1993. (Charles Dickenss. A Tale of Two Cities (1859))

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Atsaucoties Ms Marii izsludinātajai akcijai “Maijs – Dikensa mēnesis“, arī es nolēmu izlasīt kaut ko no vecā klasiķa. Agrāk Dikensa biezie sējumi mani izaicināja, tomēr nu jau mani tas apjoms nedaudz baida, tādēļ lūkojos pēc kaut kā plānāka. “Stāsts par divām pilsētām” izrādījās piemērots, bez tam tajā darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, par kuru man sagribējās atsvaidzināt zināšanas un palasīt ne vienu vien grāmatu.

Man ar Asmo izrādījās vienāda Dikensa grāmatas izvēle, un viņš, būdams čaklāks, ne tikai ir paspējis to izlasīt jau pirms mēneša, bet piedevām to vēl izdarīt angliski (Asmo par grāmatu). Es, protams, lasīju tulkojumu, ko nenākas nožēlot, jo tas ir labs. Lasīju diezgan ilgi, pa starpu izlasot vēl pāris citu grāmatu, kas būtībā nav man raksturīgi, jo Dikenss… ir Dikenss. Pieņemu, ka grāmatas pirmais publicēšanas variants – reizi nedēļā pusgada garumā – man būtu bijis ideāls un pat spētu saglabāt intrigu romāna garumā, kā jau kārtīgam seriālam pienākas. Tradicionālais lasīšanas variants man tomēr brīžiem lika garlaikoties, lai arī Dikensa valoda un izteiksmes līdzekļi ir nevainojami.

Varbūt neierasti, bet garlaicīgi man likās nevis apraksti, bet liela daļa varoņu, jo tie ir tik viengabalaini, plakani un iepriekšparedzami, ka brīžiem palika ar viņiem skumji. Galvenie varoņi – ārsts Manets, viņa meita Lūsija un znots Dārnejs ir caurcaurēm labi cilvēki, kurus laikmeta grieži ierauj nežēlīgā maltuvē, un abi vīrieši paspēj pasēdēt cietumā, kamēr zilacainā blondīne žēlabaini lauza rokas un laižas ģībonī. Sirdsšķīsti ir arī ģimenes palīgi – bankas pārvaldnieks Lorijs un guvernante Prosa, savukārt ne tik labie cilvēki (Sidnijs Kārtons un Krančers), iepazīstot šo ģimeni, mainās uz augšu un nolemj nesavtīgi dāvāt savu palīdzību. Nav jau arī grāmata bez ļaundariem, bet tie savdabīgi simbolizē veselu parādību kompleksu: Dārneja tēvocis – izkurtējušo un alkatīgo franču aristokrātiju, krodziniece Defarža kundze – atriebes apmāto franču tautu.

Tomēr iepriekšminētie mīnusi zaudē spēku, ja ņem vērā, cik labi tie ir aprakstīti: lai arī tēls ir plakans, tas ir ļoti spilgts un ilgstoši paliek atmiņā. Tieši to pašu var teikt par notikumiem, ainavām, dabas parādībām un visu citu, ko apraksta Dikensa spalva. Bez tam brīžiem cauri nopietnam tekstam izspraucas apburošas zobgalības, kā arī varoņu raksturojumos nav pazaudēta veselīga ironija: Ja Telsona Londonas kantoris pieņēma darbā kādu jaunu cilvēku, tie nobāza viņu kaut kur tālāk no acīm, līdz viņš kļuva vecs. Viņu turēja kādā tumšā kaktā gluži kā sieru, līdz viņš pilnībā ieguva Telsona bankas specifisko smaku un zilgano pelējumu.

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Dikenss ir uzrakstījis tikai divus vēsturiskos romānus. “Stāsts par divām pilsētām” ir viens to tiem, kuram materiālus viņš smēlies Tomasa Kārlaila (Carlyle) hrestomātiskajā darbā The French Revolution: A History (1837). Jāatzīmē, ka Franču revolūcijas notikumus no Dikensa laika šķir tikai nieka 70 gadi un Dikenss revolūciju, protams,  ir vērtējis no mūsdienām atšķirīga skatu punkta. Kā romānists viņš daudz lielāku vērtību piešķir sižetam un varoņiem, bet stipri maz viņu interesē sociāli politiskais fons un notikušā iemesli. Lai arī viņš uzskatāmi portretē franču zemākās šķiras drausmīgos dzīves apstākļus un šķirisko nevienlīdzību, tikpat biezās krāsās viņš tēlo arī revolucionāru nežēlību un brutalitāti. Būtībā Dikenss nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, un drīzāk veido viedokli, ka bagātajiem vienkārši vajadzētu būt jaukākiem un dāsnākiem pret nabadziņiem. Romāna sākumā gan Dikenss parāda tikpat nepievilcīgu Anglijas zemāko šķiru dzīvi, it kā velkot paralēles ar Franciju, kas varētu nozīmēt, ka viņš brīdina Anglijas aristokrātiju par iespējamām alkatības un netaisnības sekām. Kā atzīmēts: lai arī Dikenss simpatizē nabagiem, viņš tomēr identificējas ar bagātiem, un romāns ir rakstīts tiem, kam ir gan laiks, gan prasme lasīt.

Interesanti, cik Francijā daudzas lietas ir saistītas ar modi. Piemēram, revolūciju iniciējošais spēks – sankiloti, Parīzes trūcīgie iedzīvotāji, burtiski tulkojot, ‘tie, kas bez īsām biksēm’, jo īsbikses valkāja tikai aristokrāti. Dikensa romāna bieži parādās arī viens no revolūcijas un joprojām arī Francijas simboliem – frīģiešu mice, kuru franči sāka krāsot sarkanu (bonnet rouge) un piesprauda kokardi revolūcijas krāsās. Savukārt sankilotu valkātās īsās žaketes – karmaņolas deva nosaukumu ļoti populārai revolucionārai dziesmai “Karmaņola”, kuras izpildījums tiek aprakstīta vienā no spilgtākajām romāna ainām:

Tur bija ne mazāk kā pieci simti cilvēku, un tie visi griezās trakulīgā dejā kā pieci tūkstoši dēmonu. Vienīgā mūzika bija viņu pašu dziedāšana. Viņi dejoja populāras revolūcijas dejas pavadījumā, tik neganti uzsvērdami takti, ka šie ritma akcenti izklausījās gluži pēc vienbalsīgas zobu griešanas. Visi lēkāja lielā juceklī, kā pagadījās – vīrieši ar sievietēm, sievietes ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem. Pa gabalu tas viss atgādināja rupju sarkanu cepuru un rupju vilnas skrandu virpuli, bet drīz viņi piepildīja visu ielu un, apstājušies uz vietas, sāka dejot apkārt Lūsijai; šķita, ka visu pūli kā rēgs savā varā pārņēmusi kaut kāda mežonīga, neprātīga dejas histērija.

 

Īsumā – klasika ir izlasīta, jūtos apmierināta un ķeksīti ievilkusi. Jauks ievads Franču revolūcijā.

Jūnija meitene

Komentēt

J.F. de Almeida Junior. Girl with a Book

“Bērns vienatnē ar grāmatu kaut kur dvēseles slepenajos stūrīšos rada pats savas ainas, kas pārspēj itin visu citu. Cilvēkam šādas ainas ir nepieciešamas. Tajā dienā, kad bērnu fantāzija tās vairs nespēs radīt, cilvēce kļūs nabadzīga. Viss lielais, kas noticis pasaulē, vispirms ir noticis kāda cilvēka fantāzijā un tas, kāda izskatīsies nākotnes pasaule, lielākoties ir atkarīgs no tā, cik liels iztēles spēks piemīt tiem, kas tieši pašlaik mācās lasīt. Tāpēc bērniem ir nepieciešamas grāmatas.”

“Kad Astridai Lindgrēnei jautā, vai grāmatām ir nākotne, viņa atbild ar pretjautājumu: “Bet kāpēc gan nejautājat: vai maizei ir nākotne? Un rozei, un bērna dziesmai, un maija lietum – kā ir ar tiem: vai tiem ir nākotne?”

No Mudītes Treimanes grāmatas ” Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi” (2007)