Čārlzs Dikenss. Stāsts par divām pilsētām: romāns trīs grāmatās / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Liesma, 1993. (Charles Dickenss. A Tale of Two Cities (1859))

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Atsaucoties Ms Marii izsludinātajai akcijai “Maijs – Dikensa mēnesis“, arī es nolēmu izlasīt kaut ko no vecā klasiķa. Agrāk Dikensa biezie sējumi mani izaicināja, tomēr nu jau mani tas apjoms nedaudz baida, tādēļ lūkojos pēc kaut kā plānāka. “Stāsts par divām pilsētām” izrādījās piemērots, bez tam tajā darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, par kuru man sagribējās atsvaidzināt zināšanas un palasīt ne vienu vien grāmatu.

Man ar Asmo izrādījās vienāda Dikensa grāmatas izvēle, un viņš, būdams čaklāks, ne tikai ir paspējis to izlasīt jau pirms mēneša, bet piedevām to vēl izdarīt angliski (Asmo par grāmatu). Es, protams, lasīju tulkojumu, ko nenākas nožēlot, jo tas ir labs. Lasīju diezgan ilgi, pa starpu izlasot vēl pāris citu grāmatu, kas būtībā nav man raksturīgi, jo Dikenss… ir Dikenss. Pieņemu, ka grāmatas pirmais publicēšanas variants – reizi nedēļā pusgada garumā – man būtu bijis ideāls un pat spētu saglabāt intrigu romāna garumā, kā jau kārtīgam seriālam pienākas. Tradicionālais lasīšanas variants man tomēr brīžiem lika garlaikoties, lai arī Dikensa valoda un izteiksmes līdzekļi ir nevainojami.

Varbūt neierasti, bet garlaicīgi man likās nevis apraksti, bet liela daļa varoņu, jo tie ir tik viengabalaini, plakani un iepriekšparedzami, ka brīžiem palika ar viņiem skumji. Galvenie varoņi – ārsts Manets, viņa meita Lūsija un znots Dārnejs ir caurcaurēm labi cilvēki, kurus laikmeta grieži ierauj nežēlīgā maltuvē, un abi vīrieši paspēj pasēdēt cietumā, kamēr zilacainā blondīne žēlabaini lauza rokas un laižas ģībonī. Sirdsšķīsti ir arī ģimenes palīgi – bankas pārvaldnieks Lorijs un guvernante Prosa, savukārt ne tik labie cilvēki (Sidnijs Kārtons un Krančers), iepazīstot šo ģimeni, mainās uz augšu un nolemj nesavtīgi dāvāt savu palīdzību. Nav jau arī grāmata bez ļaundariem, bet tie savdabīgi simbolizē veselu parādību kompleksu: Dārneja tēvocis – izkurtējušo un alkatīgo franču aristokrātiju, krodziniece Defarža kundze – atriebes apmāto franču tautu.

Tomēr iepriekšminētie mīnusi zaudē spēku, ja ņem vērā, cik labi tie ir aprakstīti: lai arī tēls ir plakans, tas ir ļoti spilgts un ilgstoši paliek atmiņā. Tieši to pašu var teikt par notikumiem, ainavām, dabas parādībām un visu citu, ko apraksta Dikensa spalva. Bez tam brīžiem cauri nopietnam tekstam izspraucas apburošas zobgalības, kā arī varoņu raksturojumos nav pazaudēta veselīga ironija: Ja Telsona Londonas kantoris pieņēma darbā kādu jaunu cilvēku, tie nobāza viņu kaut kur tālāk no acīm, līdz viņš kļuva vecs. Viņu turēja kādā tumšā kaktā gluži kā sieru, līdz viņš pilnībā ieguva Telsona bankas specifisko smaku un zilgano pelējumu.

Illustration by H.Browne via charlesdickenspage.com

Dikenss ir uzrakstījis tikai divus vēsturiskos romānus. “Stāsts par divām pilsētām” ir viens to tiem, kuram materiālus viņš smēlies Tomasa Kārlaila (Carlyle) hrestomātiskajā darbā The French Revolution: A History (1837). Jāatzīmē, ka Franču revolūcijas notikumus no Dikensa laika šķir tikai nieka 70 gadi un Dikenss revolūciju, protams,  ir vērtējis no mūsdienām atšķirīga skatu punkta. Kā romānists viņš daudz lielāku vērtību piešķir sižetam un varoņiem, bet stipri maz viņu interesē sociāli politiskais fons un notikušā iemesli. Lai arī viņš uzskatāmi portretē franču zemākās šķiras drausmīgos dzīves apstākļus un šķirisko nevienlīdzību, tikpat biezās krāsās viņš tēlo arī revolucionāru nežēlību un brutalitāti. Būtībā Dikenss nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, un drīzāk veido viedokli, ka bagātajiem vienkārši vajadzētu būt jaukākiem un dāsnākiem pret nabadziņiem. Romāna sākumā gan Dikenss parāda tikpat nepievilcīgu Anglijas zemāko šķiru dzīvi, it kā velkot paralēles ar Franciju, kas varētu nozīmēt, ka viņš brīdina Anglijas aristokrātiju par iespējamām alkatības un netaisnības sekām. Kā atzīmēts: lai arī Dikenss simpatizē nabagiem, viņš tomēr identificējas ar bagātiem, un romāns ir rakstīts tiem, kam ir gan laiks, gan prasme lasīt.

Interesanti, cik Francijā daudzas lietas ir saistītas ar modi. Piemēram, revolūciju iniciējošais spēks – sankiloti, Parīzes trūcīgie iedzīvotāji, burtiski tulkojot, ‘tie, kas bez īsām biksēm’, jo īsbikses valkāja tikai aristokrāti. Dikensa romāna bieži parādās arī viens no revolūcijas un joprojām arī Francijas simboliem – frīģiešu mice, kuru franči sāka krāsot sarkanu (bonnet rouge) un piesprauda kokardi revolūcijas krāsās. Savukārt sankilotu valkātās īsās žaketes – karmaņolas deva nosaukumu ļoti populārai revolucionārai dziesmai “Karmaņola”, kuras izpildījums tiek aprakstīta vienā no spilgtākajām romāna ainām:

Tur bija ne mazāk kā pieci simti cilvēku, un tie visi griezās trakulīgā dejā kā pieci tūkstoši dēmonu. Vienīgā mūzika bija viņu pašu dziedāšana. Viņi dejoja populāras revolūcijas dejas pavadījumā, tik neganti uzsvērdami takti, ka šie ritma akcenti izklausījās gluži pēc vienbalsīgas zobu griešanas. Visi lēkāja lielā juceklī, kā pagadījās – vīrieši ar sievietēm, sievietes ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem. Pa gabalu tas viss atgādināja rupju sarkanu cepuru un rupju vilnas skrandu virpuli, bet drīz viņi piepildīja visu ielu un, apstājušies uz vietas, sāka dejot apkārt Lūsijai; šķita, ka visu pūli kā rēgs savā varā pārņēmusi kaut kāda mežonīga, neprātīga dejas histērija.

 

Īsumā – klasika ir izlasīta, jūtos apmierināta un ķeksīti ievilkusi. Jauks ievads Franču revolūcijā.

Advertisements