Anatols Franss. Dieviem slāpst / no franču val. tulk. Uldis Ābele. – [Mineapolisa]: Tilts, 1958.   (Anatole France. Dieux ont soif (1912))

Mana nākamā grāmata par Franču revolūciju (1789-1794) ir Anatola Fransa 1912. gadā sarakstītā “Dieviem slāpst”. Grāmatā darbība sākas 1793.gada pavasarī, kad daudzi svarīgi notikumi jau ir pagātnē – Bastīlija ir ieņemta, Satversmes sapulce notikusi un jaunā Konstitūcija izstrādāta, turpinās karš ar Austriju, ir proklamēta Republika, bet Ludviķa XVI galvu jau noripinājusi giljotīna. Fransa grāmata sākas ar revolūcijas trešo posmu – jakobīņu diktatūru un atspoguļo tā laikā asiņaino teroru, kas ir viena no nejaukākajām revolūcijas lappusēm.

Grāmatas galvenais varonis ir jauns gleznotājs Evarists Gamelens, kurš ir iesaistījies Parīzes komūnas darbā  un kvēli atbalsta Marata un Robespjēra darbību. Evarists ir nabadzīgs patriots, kura jūsma, atšķirībā no lielas iedzīvotāju daļas, vēl nav rimusi, neskatoties uz rindām pēc pārtikas un vispārējās nabadzības. Viņš atrod laiku iemīlēties reprodukciju tirgoņa meitā Elodijā, kura ir pietiekami viltīga, lai puisim ļautu domāt, ka tiek pavesta. Evarista piemīlīgais vaigs kādu ietekmīgu pilsoni pamudina viņu ieteikt par Revolucionārā tribunāla zvērināto piesēdētāju, te Evarists var īsteni izpaust savu kvēlo patriotismu. Cietumi ir pārpildīti – “Armijas zaudējumiem, provinču nemieriem, sazvērestībām, komplotiem, nodevības mēģinājumiem – Konvents stādīja pretim teroru. Dieviem slāpa.”

Fransa romāna pirmā puse ir salīdzinoši mierīgs ievads, kurā tiek ieskicēta vide, jaunā gleznotāja raksturs, viņam tuvie cilvēki, un palēnam lasītājs nonāk līdz Evarista darbībai tribunālā. Viņa nesatricināmais ideālisms un revolucionārie, teroru attaisnojošie principi grimst aizvien dziļākā asiņu peļķē: “Soda un atmaksas ideja Gamelena galvā ieguva reliģisku, mistisku raksturu. Viņam likās, ka ikvienā sodā pašā iemīt sava dziļāka tikumiska nozīme, sava īpaša vērtība. Viņam šķita, ka pastāv zināms pienākums sodīt noziedzīgos un ka mēs tiem nodarītu netaisnību, ja laupītu viņiem sodu…” Evarists lēnām kļūst slims no apkārtējā vājprāta, arvien vairāk pūļu viņam jāpieliek, lai sevi pārliecinātu, ka viss viņa darītais ir pareizs. Viņš iet pie savas mīļākās Elodijas, kura to uzskata par varoni, un tikai viņas gultā viņš spēj aizmigt.

Anatols Franss meistarīgi attēlo vienu no sociālās psiholoģijas fenomeniem – kā indivīds pakļaujas grupai, cik vienkārši un ātri tas notiek:

Execution of Marie Antoinette of France on 16th October 1793

“[Zvērinātie] bija it kā pārvērtušies par vienu pašu radījumu ar vienu vienīgu galvu, kurlu un briesmīgu, ar vienu, vienīgu dvēseli… un likās, nāvi radīt bija mistiskā nezvēra dabiska funkcija.” Pūļa atzinība (sēdes ir atklātas) veicina viņos apziņu, ka viņu paveiktais ir taisnīgs un sabiedrībai vajadzīgs darbs. Evarists, svēti ticot savai dievišķai misijai, teic: “Es esmu nepielūdzams, lai rītu visi franču pilsoņi varētu krist cits citam ap kaklu, prieka asaras raudādami.” 1794.gada 10.jūnijā ieviestais “preriala likums”, kas stipri vienkāršo notiesāšanu, izraisa īstu asiņu straumi – līdz tam Parīzē trīspadsmit mēnešos tika piespriesti 1220 nāvessodu, no 10.jūnija līdz Robespjēra krišanai 49 dienu laikā – 1376. Kopumā tiek lēsts, ka jakobīņu terora laikā ar nāvi tika sodīti ap 40 000 cilvēku.

9.termidora apvērsums, kas gāza Robespjēra valdību, pavērsās pret pašiem jakobīņiem un viņu atbalstītājiem – Evarists nonāk uz tā paša ešafota, kur viņš nosūtījis tūkstošiem revolūcijas ienaidnieku. Pūļa simpātijas ir tik mainīgas, un dieviem joprojām slāpst… Franču revolūcija ir viens no fascinējošākiem pasaules vēsture notikumiem – kā tauta gāza tūkstošgadīgu karaļa varu, bet neviens no revolūcijas varoņiem nenodzīvoja ilgāk par pašu revolūciju.

Lai arī esmu apmierināta, ka izlasīju Fransa grāmatu, tomēr diez vai es to pārlasīšu – uz beigām vajadzēja saņemties, lai tiktu tām šausmām cauri. Fransam nav stindzinošu, asiņainu aprakstu, tomēr nomācošs morālais iespaids tiek panākts – ja nu man piedāvātu ceļojumu vēsturē, tad 18. gs. beigu Parīzē es nekad nevēlētos nonākt, pārāk viegli toreiz bija nonākt revolūcijas ienaidnieku rindās.

Advertisements