Stefans Cveigs. Marija Antuanete: vidusmēra sievietes portrets / no vācu val. tulk. Inga Dalbiņa. – Rīga:  Zvaigzne, 2010. (Stefan Zweig. Marie Antoinette (1932)).

1755. gada 1.novembrī gandrīz 9 ballu stipra zemestrīce nopostīja Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, bet nākamajā dienā Austrijas ķeizarienei Marijai Terēzijai grūtās dzemdībās piedzima piecpadsmitais, pēdējais bērns – princese Maria Antonia Josepha Johanna, kuras krustvecāki bija nelaimīgās Portugāles karaļu pāris. Marija Antuanete šajā pasaulē ienāca ar notikumu, kas prasīja daudzu tūkstošu dzīvības, un arī aizgāja, slacīta ar asinīm un vardarbību.

Stefana Cveiga biezā biogrāfija “Marija Antuanete” atspoguļo karalienes dzīvi no ienākšanas Francijas galmā līdz nāvei uz ešafota. Manas cerības, ka Cveigs spēs parādīt ne tikai Marijas Antuanetes dzīvi, bet arī vismaz ieskicēt laikmetu, pilnībā attaisnojās – lasītāja priekšā, lai arī rādīta caur karalienes dzīvi, ir visa notikumu panorāma. Sākotnēji Cveigs pret mazo austrieti ir atturīgs – viņš viņu sauc par ikdienišķu, vienkāršu, lielam liktenim nepiemērotu, bet grāmatas pirmās lappuses ievērojami atšķiras no pēdējām – beigās Cveigs karalieni apbrīno un, iespējams, pats ir pakļāvies viņas slavenajām spējām ietekmēt un pakļaut sev cilvēkus.  Ja ne Marijas Antuanetes nebeidzamo neveiksmju sērija… ir tāda sajūta, ka šai cīnītājai dzīvē pietrūka tikai viena veiksmes brīža.

Marija Antuanete ļoti ilgu laiku vēsturē ir traktēta kā samaitāta un netikumīga būtne, kura novedusi no ceļa “labo” franču karali. Ar Francijas troņmantinieku Luiju XVI viņa tiek apprecināta četrpadsmit gadu vecumā (1770. gadā), un ar šīm laulībām ir paredzēts vainagot Habsburgu un Burbonu dinastiju savienību. Antuanete ir dzīvespriecīga, rotaļīga būtne, kuru nesaista mācības, bet smukas kleitas un izpriecas – mūsdienās tīnei to neviens nepārmestu. Laulībās ar Luiju no viņas tiek prasīts mantinieks, bet septiņus garus gadus Luijs nevar saņemties mazai operācijai un tikt galā ar savu fimozi. Tā kā tā laika galmā sīki un smalki tiek apspriesti visi fizioloģiskie procesi un neviens no tā nekautrējas, Luija nespēja ir zināma ne tikai galmā, bet arī tautā, un 7 gadus abiem mantiniekiem ir jāpacieš zobgalības. Daļa no pētniekiem, arī Cveigs, Marijas Antuanetes vētraino dzīvesveidu pēc kāpšanas tronī (1774. gadā) izskaidro ar vilšanos laulības gultā, tomēr jāatzīmē, ka cita rakstura sieviete savu frustrāciju kompensētu baznīcā, kas Marijai Antuanetei nenāca ne prātā. Beigās, protams, viss atrisinās un karaļu pāris rada četrus bērnus, bet konkrētajā gadījumā gribas teikt – tas bija lieki, jo liktenis saudzēja tikai vecāko meitu.

Marija Antuanete: pa kreisi – J.-B.A. Gautier d’Agoty (1775) ; pa labi – Joseph Ducreux (1769)

Sākotnēji Marija Antuanete bauda tautas mīlestību – “it kā tā pienāktos viņai pēc tiesas un taisnības, pat nenojaušot, ka tiesības uzliek arī pienākumus (..)”, bet laika gaitā šai “Austrijas vilkumātītei” ir jāatbild pat par tām kļūdām un neveiksmēm, par kurām viņa neko nezināja. Cveigs viņu vairāk traktē kā sava laika upuri, jo nekas un neviens viņu netraucē tērēt naudu saviem tērpiem, frizūrām, visa veida izklaidēm un azartspēlēm, bet viņas redzesloks ir diezgan ierobežots gan garīgi, gan fiziski – jo Cveigs atzīmē, ka divdesmit valdīšanas gadu laikā karaliene ir uzturējusies sešu greznu piļu piecstūrī, nevienu vienīgu reizi neizejot ārpus šaurā aristokrātiskā loka. Viņa gan vienā brīdi aizraujas ar Ruso pausto ideju “atpakaļ pie dabas”, bet tā ir tikai rotaļa.

Ja vajadzētu raksturot Marijas Antuanetes dzīves pēdējos gadus ar vienu vārdu, tas būtu – nodevība. Zināmiem spēkiem ir bijis izdevīgi viņu nomelnot tautas acīs visiem iespējamiem līdzekļiem, savukārt pašai viņai nav pieticis prāta šos nomelnojumus atspēkot vai vispār pievērst tiem uzmanību. Tai paša laikā viņa ir sadusmojusi arī aristokrātiju, kas noved pie naida vienlaikus no divām frontēm, kaut gan tām ir pilnīgi pretējas idejas. Nodevību viņa sagaida arī no saviem brāļiem, kuri viens pēc otra kļūst par Austrijas ķeizariem, un arī no citiem Eiropas karaļnamiem, kas savu asinsradinieci pametuši likteņa varā. Luija abi brāļi – Marijas kādreizējais tusiņu biedrs grāfs d’Artuā un Orleānas grāfs, vēlākais Luijs XVIII, aizbēguši emigrācijā, vairāk domā par savām iespējām ieņemt troni un īstenībā radu liktenis viņiem nerūp.

1973. gada rudenī visi karaliskās ģimenes mēģinājumi bēgt ir izgāzušies, karalis jau ir sodīts ar nāvi, un Marija Antuanete arī stājas zvērināto priekšā. Leģitīmu, dokumentos balstītu pierādījumu viņas sodīšanai par valsts nodevību tiesai nav, tādēļ tiek safabricēta apsūdzība par viņas mēģinājumiem netikli pavest savu dēlu. Diezgan pretīga revolūcijas vēstures lappuse, bet vēl pretīgāka ir vēlākā varas attieksme pret mazgadīgo Luiju, nekronēto Francijas karali – nogalināt viņu dūšas pietrūka, var teikt, ka viņu noveda līdz nāvei.

Pirms iešanas uz ešafotu Marija Antuanete ierakstīja lūgšanu grāmatā: “Mans dievs, apžēlojies par mani! Man vairs nav asaru, ko raudāt par jums, mani nelaimīgie bērni; ardievu, ardievu!” (J. L. Stanfield / National Geographic Stock)

Stefana Cveiga grāmata ir īsts baudījums visiem, kam patīk vēsturiskie apcerējumi, jo šeit ir pamatīgi izstudēts vēsturiskais materiāls (Cveigs piezīmēs arī pastāsta par daudzu avotu neuzticamību). Protams, ka grāmata nevar aizstāt vēsturisku monogrāfiju, bet par Marijas Antuanetes cilvēciskiem aspektiem tā pastāsta ļoti daudz. Es neko nezināju par viņas dzīves lielāko un, iespējams, vienīgo mīlu – zviedru aristokrātu Hansu Akseli fon Ferzenu, kurš vienīgais līdz pēdējam pūlējās glābt karaļa ģimeni. Viņu abi sakars ticis ilgi slēpts un tikai 19.gs.otrajā pusē Ferzena mantinieki uziet ķīpu ar rūpīgi glabātām Marijas Antuanetes mīlestības vēstulēm, kuras atklāj pilnīgu citu sievieti, un, iespējams, arī maina līdz šim sabiedrībā rūpīgi veidoto cietsirdīgās koķetes tēlu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vēsturiski izsvērts, aizraujošs  biogrāfisks apcerējums;

2) par karaļiem nekļūst, par tādiem piedzimst, bet daudziem tā nav privilēģija, bet lāsts;

3) grezna dzīve un briesmīgs iznākums – vai viena mīlestība var aizstāt visu apkārtējo naidu?

Advertisements