Līna Birziņa. Lielā franču buržuāziskā revolūcija (1789-1794). – Rīga: Avots, 1989.

Lai liktu punktu savam ceļojumam Lielās franču revolūcijas vēsturē, vēl tikai pastāstīšu par grāmatu, kura man palīdzēja atsvaidzināt zināšanas par šo aizraujošo, bet diezgan sarežģīto Francijas vēstures posmu. Mans nodoms noteikti nebija lasīt biezas monogrāfijas, tomēr kaut kādam priekšstatam ir jābūt – citādi jau nav tā saprašanas prieka. Ja atmet svešvalodās izlasāmo gan grāmatās, gan internetā, tad latviski mums paliek tikai neliela grāmata, kura ir izdota par godu revolūcijas 200. gadadienai.  Autore ir tiesību vēsturniece Līna Birziņa, kura īsi un koncentrēti pārstāstījusi galvenos revolūcijas notikumus un faktus, kā arī nedaudz ieskicējusi revolūcijas varoņu biogrāfijas.

Nav jēgas pārstāstīt vēsturi, tikai sev piezīmēšu, ka 18.gs. beigās Francijā dzīvoja 25 miljoni cilvēku, no kuriem muižniecībai (pirmā kārta) piederēja 140 tūkstoši, bet garīdzniecībai (otrā kārta) – 130 tūkstoši, visi pārējie Francijas iedzīvotāji bija t.s. trešā kārta jeb buržuāzija, pilsētu strādnieki un ļoti daudz zemnieku. Politiskās tiesības un visi amati valstī piederēja pirmām divām kārtām, kuras nemaksāja nekādus nodokļus. Savukārt zemnieki, lai arī viņu personiskā atkarība jau bija beigusies, atradās ekonomiskā atkarībā no muižnieka vai baznīcas. Valsts atradās bankrota priekšā, vienkāršo tautu bija saniknojusi nodokļu nasta, vairāki bada gadi, masu epidēmijas, bet izglītotā buržuāzija jau bija iepazinusies ar apgaismotāju idejām (apgaismotāji gan baidījās, ka izglītība radīs nabadzīgajos neapmierinātību ar savu vietu dzīvē, un viņiem izrādījās taisnība). 1789. gada maijā karalis bija spiests sasaukt Ģenerālštatus, kas arī parāva maisam galu vaļā… un pārējais jau ir gara vēsture.

Grāmata ir izdota 1989.gadā, kas nozīmē, ka nav bijis iespējams pilnībā izvairīties no Marksa un Ļeņina citātiem, tomēr pati autore atzīmē, ka viņa ir centusies atbrīvoties no iepriekšējiem padomju autoru stereotipiem, īpaši tiem, kas attaisno jakobīņu teroru un pat atzīst to par galveno cīņas līdzekli. Jāteic, ka par revolūciju nav viegli uzrakstīt īsi, tādēļ vietumis gadās pa kādai neskaidrībai, pārlecot no viena notikuma uz otru. Kopumā grāmata ir īss un saturīgs uzziņu līdzeklis par konkrēto vēstures posmu.

***

Ja nu kādreiz ir kāda vēlme lasīt kaut ko vēl par Franču revolūciju, tad šeit ir divi saraksti, kuros es smēlos iedvesmu: Великие французские революции un The French Revolution. Tālākai nākotnei sev aiz auss aizliku – Marge Piercy City of Darkness, City of Light” un Hilary MantelA Place of Greater Safety“, kā arī Antonia Fraser biogrāfiju “Marie Antoinette: The Journey“. Pētot sarakstus, atradu robus savā izglītībā, jo nezināju slaveno stāstu par karalienes pazaudēto kaklarotu, kas aprakstīts Dimā romānā “Karalienes kaklarota” (par to ļoti sīki pastāsta Cveigs Marijas Antuanetes biogrāfijā), interesanti liekas arī tādi slaveni dēku romāni kā “The Scarlet Pimpernel” un Sabatini “Scaramouche“.

No agrāk latviski lasītā par doto tēmu ievērības cienīgs man liekas Doritas Villumsenas romāns “Marija” par Marijas Tiso dzīvi (viņa ir izgatavojusi nāves maskas daudziem slaveniem giljotīnas upuriem).

Pabeigšu savu revolucionāro epopeju ar dziesmu (kā gan citādi 🙂 ) «Ça ira!» – viena no populārākajām revolūcijas dziesmām, radusies 1790. gada vasarā un kādu brīdi bija revolucionāru neoficiālā himna. Dafne di Morjē romānā “Stikla pūtēji” raksta:”Ar šo dziesmu bija aizrāvusies visa Parīze, un tagad ikviens visā valstī dungoja vai svilpoja to, lai gan sākotnēji tā bija sarakstīta kā zvanu spēle un to vajadzēja atskaņot zvaniem. Augstā debess, tā pielipa ikvienam, kas to dzirdēja. Es to klausījos no rīta līdz vakaram stikla fabrikā no mācekļiem pagalmā, pat no Verdelē kundzes virtuvē, lai gan viņai meldija nepavisam neskanēja pareizi.”

Vive la Révolution! Vive La République!

Advertisements