Tūve Jānsone. Bīstamā vasara / no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Tove Jansson. Farlig midsommar (1954)).

Ap šo laiku Muminielejā trollīša Mumina tētim vienmēr bija norūdzis ābolu vīns. Jāņu ugunskuru parasti dedzināja pie jūras, un visi meža un ielejas ļekainīši tad nāca to skatīties. Attālāk krastmalā un jūrā uz salām dega arī citi ugunskuri, bet Muminu ģimenes ugunskurs allaž bija vislielākais. Kad liesmas bija pacēlušās visaugstāk, trollītis Mumins mēdza siltajā jūras ūdenī peldēt bangas galotnē, gulēt un lūkoties ūdenī.

Ja nu ir tāda vēlēšanās drēgno Jāņu dienu pārlaist siltumā un ar grāmatu rokās, tad kāpēc gan lai tas nenotiktu kopā ar seniem draugiem – trollīšiem. Manās rokās nonāca Muminu sērijas ceturtā grāmata, kas veltīta ekstremāliem notikumiem Muminu ielejā. Muminu ģimene taču arī katru gadu gatavojas svinēt Jāņus, tomēr šogad viņu plānus izjauc tālumā ducinošs vulkāns, kura izvirdums izraisa milzu vilni, kas pārpludina Muminu ieleju. Ūdens līmenis ceļas lēnām, bet nemitīgi, līdz visi Muminu mājas iemītnieki saprot, ka nupat ir jālaižas lapās. Tikai – kur glābties?

.

– Vai šī ir zemes bojāeja? – mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

– Vismaz, – Bumbulītes meita atteica, – pacenties būt paklausīga, ja vien pagūsi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

– Debesīs? – mazā Mija pārjautāja. – Vai mums jātiek iekšā debesīs?

– Un kā no turienes var tikt ārā?

Muminu ģimeni un viņu draugus izglābj dīvainas mājas parādīšanās, kas vēlāk izrādās pilna ar savādiem priekšmetiem. Ģimene ērti iekārtojas jaunajā mītnē, bet viņi nezina, ka priekša vēl daudzi citi piedzīvojumi – traģiskas šķiršanās, smieklīgas sagadīšanās un lieliska atkalsatikšanās. Šajā grāmatā satiekam gan vecos, jau zināmos draugus – trollīti Muminu ar vecākiem un Snorkes jaunkundzi, Susuriņu, Bumbulītes meitu ar mazo Miju, gan arī jaunus personāžus – zinātkāro Bailuli, nervozo Misu, kurai viss ir skumjš un sarežģīts, bēdīgo Svilpasti un veco, kašķīgo teātra žurku Emmu. Tieši Emma ir tā, kura pavēsta savas mājas nelūgtajiem ciemiņiem, ka viņi ir nokļuvuši uz peldoša teātra – un tad nu, protams, – top izrāde!

Savukārt, nomaldījies trollītis Mumins ar Snorkes jaunkundzi satiek nelaimīgo Svilpasti, kura jau kuro gadu Jāņu vakarā ielūdz ciemiņus, no kuriem nav nekāda prieka. Šogad būs citādāk! Snorkes jaunkundze zina kādu dikti nejauku Jāņu burvestību. Pilnīgā klusumā vajag saplūkt deviņas puķes un tad…

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečukstēja Svilpastes pastieptajā ausī:

– Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jāaiziet līdz akai un jāieskatās tajā. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāprecas!

– Un kā viņu lai dabū ārā no turienes? – Svilpaste satraukta jautāja.

Tūves Jānsones radītā Muminu pasaule ir labsirdīga un mīļa, pilna ar dīvainiem radījumiem, kas uzvedās nu gluži kā cilvēki, bet ikviens no viņiem, pat pats dīvainākais, izraisa neviltotas simpātijas. Grāmatās nav ne miņas no didaktikas, bet tās neviļus rosina domāt bērnus (un arī pieaugušos) par lielām un nozīmīgām lietām.  Mēs taču varam pārdzīvot gandrīz visu, ja tikai esam viens otram, vai ne?

P.S. Par to, kāpēc balto zalkšu sēklas jāsēj tieši Jāņu naktī, izlasiet paši.

Advertisements