Katrīna Pankola. Krokodilu dzeltenās acis / no franču val. tulk Dina Kārkliņa.  – Rīga: Kontinents, 2012. – (Jaunā franču līnija). (Katherine Pancol. Les Yeux jaunes des crocodiles (2012))

Šoreiz es rakstīšu īsi – tipiska izdevniecības “Kontinents” grāmata, kas nozīmē, ka ir noteikta auditorija, kam tā patiks, bet es diemžēl tajā neietilpstu. Mani ļoti maldināja jaunais dizains, kas patīkami atšķiras no iepriekšējām klišejiskām fotomeitenēm, kā arī sērijas pieteikums – “jaunā franču līnija”. (Interesanti, ka krieviem arī ir sērija ar tieši tādu pašu nosaukumu un arī noformējumu, tā būtu kāda autortiesību pakete?)

Pankola ir no tām rakstniecēm, kurām ļoti patīk rakstīt, bet galīgi nepatīk svītrot. Tas nozīmē, ka teksta ir daudz un pilnīgi mierīgi varētu izmest pāris personāžus, kuru pārāk izvērstās dzīves līnijas ir lieks balasts. Bez tam Pankolai nav labi ar atmiņu vai arī viņa cer, ka tāda liksta piemīt lasītājiem, jo vispirms viņa izveido personāžu, diezgan konkrētu tēlu, bet notikumu gaitā izrādās, ka raksturam vajadzīgas korekcijas – tad nu viņa arī koriģē, nemaz nesatraucoties par redzamām pretrunām.

Galvenā varone Žozefīne ir sieviete-cietēja alias ‘paklājiņš’, kura ir izvēlējusies būt upuris, jo māte ir ļauna, māsa ir iedomīga vīzdegune, vīrs ir nepateicīgs gnīda, meita izlaista kaza. Ja kāds cilvēks šai romānā ir labs, tad viņš noteikti CIEŠ no kāda cita iedomātas vai reālas varas. Žozefīne ir viduslaiku vēstures speciāliste, bet ģimenē valda uzskats, ka tā ir tāda muļķa laišana, neko daudz jau nemaksā. Un viņa, protams, šim viedoklim nepretojas, vēl vairāk – manā uztverē viņa arī pati rīkojas un  domā kā viduslaiku būtne. Viduslaikos sievietes par cilvēkiem neuzskatīja, tās bija priekšmets, ar kuru palīdzību nostiprināja dinastijas, apvienoja īpašumus, ieguva dzemdējamo mašīnu un mājsaimniecības ierīci. Sieviete bija pasīva, jo likums to praktiski neaizstāvēja, un tādai tai vajadzēja arī būt mīlas attiecībās. Žozefīne diezgan burtiski seko savam viduslaiku standartam un, lai arī Pankola cenšas atbilstoši sentimentāla romāna standartam uzaudzēt savai varonei muskuļus, es līdz pat romāna beigām nenoticu viņas izaugsmei, izšķirošos soļus sper citi cilvēki, viņa tikai reaģē.

Es tiešām domāju, ka varbūt esmu pārāk barga pret nabaga Žozefīni, bet, kā lai izturas pret varoni, kura, uzzinot, ka viņas aizgājušais vīrs ir slepus paņēmis milzu aizdevumu uz abu vārda un nu viņai tas būs jāatmaksā, iziet uz balkona, lai zvaigznēm lūgtu… nē, ne jau spēku, lai tiktu ar to galā vai vismaz piezvanīt vīram un sakliegt, bet gan: “Dodiet man vīrieti, kurš mīlētu mani, un kuru varētu mīlēt arī es. Ja viņš skums, es viņu sasmīdināšu, ja viņš apjuks, es viņu uzmundrināšu, ja viņam būs jādodas kaujā, es cīnīšos viņam līdzās.” Sieviete, tu pati esi tā, kuru vajag smīdināt, uzmundrināt un mudināt cīņai!

Vienīgais, kas man ļāva izlasīt romānu līdz beigām ir niecīgie viduslaiku vēstures iestarpinājumi, kas man atjaunoja interesi par attiecīgo periodu. Bet franču literatūras gan man kādam laikam pietiks.

Pludmales lasāmviela (tikai kurš gan gribēs staipīt līdz tik smagu grāmatu?) un vakara pasaciņa lielām meitenēm. Es gan tiešām ceru, ka Žozefīnē radniecīgu dvēseli neviena neatradīs.