Keita Mosa. Kapenes / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Kate Mosse. Sepulchre. 2007.)

Viens no maniem mīļākajiem izklaidējošās literatūras žanriem ir vēsturiskais detektīvs ar vieglu mistikas piesitienu. Diemžēl bieži šāda stila romāni ātri banalizējas vai arī pieļauj muļķīgas kļūdas, kas stipri traucē stāsta loģikai. Keitas Mosas Langvedokas triloģijas pirmā grāmata “Labirints” kvalitātes ziņā nebija vienmērīga: autore izmantoja paralēlo stāstījumu ar divām galvenajām varonēm no dažādiem gadsimtiem – 13. gs. Alaīsu un 21. gs. Alisi, lai pastāstītu par asiņainiem un mistiskiem notikumiem, kas apvij senā Grāla noslēpumu. Ja vēsturiskā daļa man šķita ļoti saistoša un atmiņā palikuši gan senie katari, gan oksitāņu valoda, tad mūsdienu stāsts atgādināja paviršu Holivudas kino. Tādēļ, ķeroties pie nākamās triloģijas grāmatas “Kapenes”, es cerēju vismaz uz labu vēsturisko sadaļu.

Tāpat kā “Labirintā”, arī romānā „Kapenes” autore ir izvēlējusies paralēlā vēstījuma formu: šoreiz mūsdienas pārstāv amerikāniete Meredita, bet 19. gs. beigas – francūziete Leonija Vernjē. Romāns sākas ar Vernjē ģimenes dzīves atainojumu Parīzē – tēvs ir miris, māmiņai ir sakars ar ģenerāli, pieaugušais dēls Anatols ir iepīts tumšās lietās, bet jauniņā Leonija vēl tikai iejūtas pieaugušo cilvēku dzīvē. Pēc tantes ielūguma brālis un māsa aizbrauc ciemos uz seno Paegļu muižu, kas atrodas Francijas dienvidrietumos, kādreizējā Langvedokas apgabalā, kuram ir sena un mistikas apvīta vēsture. Leģenda vēsta, ka Paegļu muižas teritorijā ir viduslaiku vestgotu apbedījumi, kuru kapu piedevas joprojām interesē dārgumu meklētājus. Tomēr īstais vilinājums ir Kapenes, par kurām apkārtnes ļaudis mēļo nelabas lietas, stāsta pat, ka Vernjē tantes vīrs ir nomiris pēc tam, kad mēģinājis Kapenēs izsaukt garus. Tam visam klāt vēl ir piepīta dīvaina Taro kāršu kava, kura pazudusi pēc onkuļa nāves. Jaunā Leonija aizraujas ar visām šīm mistiskajām lietām, bet tikmēr Paegļu muižai uzglūn reāls ļaundaris no Anatola pagātnes.

Paralēlais stāstījums norisinās 2007. gadā, kad amerikāniete Meredita ierodas Francijā, lai vāktu materiālus grāmatai par komponistu Klodu Debisī un pie viena meklētu savas dzimtas saknes, par kurām viņa zina ļoti maz. Protams, ka viņa nonāk Paegļu muiža, kura tobrīd jau ir pārvērsta par viesnīcu, un, protams, izrādās Vernjē dzimtas pēctece. Un viņai ir tas gods cēli pielikt punktu stāstam, kurš aprāvās 1897. gada Helovīnos.

Principā stāstam ir bijis gana labs potenciāls – vecas kapenes, garu izsaukšana un Taro kārtis ir vilinošs uzstādījums. Tomēr, pēc manām domām, rakstniece ar šo kokteili galā netiek, jo viņa to iemanās ārkārtīgi atšķaidīt ar visdažādākajām blakustēmām. Sākot jau ar to, ka šoreiz mani galīgi nepārliecināja ideja par diviem paralēlajiem vēstījumiem no dažādiem gadsimtiem, tas bija pārāk izstiepti un samāksloti. Es pat teiktu, ka mūsdienu daļa bija izteikti garlaicīga: nodaļu garš vēstījums par Mereditas pastaigu pa Parīzes vietām, kur dzīvojis Debisī, tikai lai pateiktu, ka viss ir mainījies; ticību neraisošs un garš Taro zīlēšanas seanss; absolūti iepriekš paredzama Mereditas mīlas līnija un cīņa ar neizteiksmīgu ļaundari. Abām meitenēm rādās visādas vīzijas, skaņas, pat melodijas – Leonijas gadījumā tas iznāk dabiskāk, kamēr Mereditai tas jau ir pārspīlēti: kad es trešo reizi lasīju, ka Mereditai uz skausta saceļas matiņi, es jau sāku viņu iztēloties kā dzeloņcūku. Un īstenībā arī Leonijas sadaļa man nelikās pietiekami izsvērta, mistika likās pilnīgi piepīta klāt tikai intrigas radīšanai. Varbūt te bija kāds gotiska romāna mēģinājums, jo ir visi pamatelementi: šķīsta jaunava, dēmonisks ļaundaris, vīzijas, sena muiža, noslēpumains pareģojums, meži šalc un vēji vaimanā utt. Tomēr nu jau esmu pietiekami izglītojusies, lai teiktu, ka no gotikas te bija tikai ārējās pazīmēs, bet ne iekšējo šermuļu.  Būtībā žēl, ka tā, jo rakstniecei ir ļoti simpātiska valoda, īpaši apkārtnes apraksti, kā viņa stāsta par seno cietoksni, pilsētu, Paegļu muižu. Tikai – ja to visu varētu īsāk, lūdzu, ĪSĀK , kāpēc viņai aiz muguras nav stāvējis kāds ar šķērēm… Piemēram, Debisī biogrāfija tajā visā ir pavisam lieka, ja ne visa Mereditas līnija.

Lai arī palieku ar vilšanos, tomēr skaidri zinu, ka ši bija tā grāmata, kuru es vienalga agri vai vēlu izlasītu. Tomēr intereses lasīt triloģijas trešo daļu „Citadele”, kurai jāiznāk 2012. gada oktobrī, man nav. Toties ir interese skatīties britu „Labirinta” ekranizāciju, kurai šogad jāparādās uz TV ekrāniem.

Vēl viena atsauksme par grāmatu Lasītājas piezīmēs.

Advertisements