Vilis Lācis (1904-1966), Latvijas PSR Tautas rakstnieks. Mākslinieks Jānis Reinbergs (Avots, 1987)

Varētu sākt ar godīgu atzīšanos, ka uzrakstīt par grāmatām, kuras es izlasīju par Vili Lāci (1904-1966), man bija grūtāk nekā par citiem izaicinājuma „Brīnišķie latvju nelaiķi” varoņiem. Es gribēju lasīt par rakstnieku un cilvēku, bet visur priekšā bija tā nebeidzamā polemika par Vili Lāci – valstsvīru un iespējamo tautas nodevēju. Tai pašā laikā latviešu lasītāji nekad nav pārtraukuši lasīt ne „Vanadziņu”, ne „Zvejnieka dēlu”, ne „Veco jūrnieku ligzdu”, pat ne tad, kad to izlaboja par „Zītaru dzimtu”. Arī par pēckara gadu neapšaubāmi politizētajiem sociālā reālisma romāniem „Vētra” un „Uz jauno krastu” esmu dzirdējusi labas atsauksmes, un es pati tīri labprāt šad tad atceros kādu izcilu melodramatisku epizodi. Tāds iespaids, ka rakstnieks Vilis Lācis dzīvo savu, kritikas maz skartu dzīvi, bet padomju valstsvīrs Lācis ik pa laikam nonāk pretrunu krustugunīs.

.

Ingrīda Sokolova. Par un ap Vili Lāci. – Rīga: Antēra, 2008.

Ingrīda Sokolova pieder pie Lāča aizstāvju frontes, viņu pat varētu nosaukt par viņa galveno biogrāfi, jo viņa par rakstnieku ir sarakstījusi divas disertācijas, vairākas grāmatas, tulkojusi viņa darbus un rakstījusi ievadvārdus Kopotajiem rakstiem. Pirmo reizi viņa ar Lāci tikās Otrā pasaules kara laikā, Krievijas slimnīcā, kurā viņa gulēja pēc ievainojuma. Lācis tobrīd bija LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, un bija atbraucis ciemos pie frontiniekiem. Nākamā tikšanās bija 20. gs. 50-to gadu sākumā, kad Sokolova vēlējās par Lāci rakstīt disertāciju. Turpmākos 15 gadus viņi uzturēja ciešas saiknes, un Sokolova par viņu saglabājusi tās labākās atmiņas.

Man Sokolovas grāmata bija interesanta, bet jāatzīmē, ka es jau pirms tam vispārīgos vilcienos zināju Lāča biogrāfiju. Bez priekšzināšanām tas viss varētu šķist diezgan saraustīti vai pat nesaprotami, jo fakti ļoti bieži netiek izklāstīti hronoloģiski un stāsts lēkā no viena notikuma uz otru. Varbūt lietderīgāk būtu bijis Sokolovas manuskriptu uzticēt kādam godprātīgam teksta apstrādātājam, kas spētu Lāča aizstāvēšanas monologu pārvērst loģiskākā tekstā. Jebkurā gadījumā Sokolovas atmiņas būs vērtīgs avots nākamajiem Lāča pētniekiem.

Mersede Salnāja. Vilis Lācis. Kādas sievietes stāsts. – Rīga: Madris, 2004.

Neesmu pārliecināta, ka tikpat vērtīgs avots būs arī citas Lāča laikabiedres – Mersedes Salnājas atmiņu stāsts. Viņa pieskaitāma pie Lāča pretiniekiem, gribētos pat teikt – zākātājiem. Grāmata gan ir nostrādāta labāk par Sokolovas, jūtams redaktora darbs un klāt pievienotas arī bildītes, tomēr tekstam kā ēna klājas pāri autores pagātnes sarūgtinājums, kas brīžiem pāraug klajā žultī. Salnāja raksta par 60 gadus seniem notikumiem, bet vērtē tos joprojām no sava toreizējā divdesmitgadnieces skatu punkta: kā Lācis ir pa kluso dzēris, kā mīlējis svešu sievu, kā noskatījis savu otro sievu. Pieņemu, ka Lāča dzīves pētniekiem atmiņas palīdzēs restaurēt Lāča dzīvi kara laikā, tomēr lasot tās nepamet „dzeltenās” preses sajūta. Tik liela laika distance tomēr ļauj adekvāti izvērtēt notikumus, salikt tos pa plauktiņiem jau ar nobrieduša cilvēka prātu. Šajā gadījumā aizvainojums, iespējams, personisks, ir bijis pārāk liels.

100 gadu kopā ar Vili Lāci: konferences materiāli, 2004. gada 25. maijs / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Zinātne, 2005.

Ja divas iepriekšējā grāmatas bija kā balss un atbalss viena otrai, tad līdzsvaram es vēl tomēr vēlējos palasīt kaut ko zinātniski izsvērtāku. Šajā krājumā apkopoti referāti, kas nolasīti 2004. gadā konferencē par godu Lāča simtgadei. Interesanti, ļoti dažādi viedokļi, atzīmēts, ka arī pašas konferences gaitā vienaldzīgo nav bijis. Tomēr diez vai strīdi ir bijuši par Lāča daiļradi, te vairāk referātu ir veltīti viņa valdības birokrāta karjerai. Kā vienu no izsvērtākajiem es gribētu atzīmēt vēsturnieces Bleieres nolasīto, kurā viņa uzdod būtībā pamatjautājumu: cik liela īstenībā bija Lāča kā Ministru Padomes priekšsēdētāja reālā vara? Viņa atzīmē, ka „oficiālajai, konstitūcijā noteiktajai varas hierarhijai bija maz kopīga ar praksē pastāvošo” un analizē tā laika varas struktūru. Rakstu krājums man patika, jo centās vispusīgi analizēt Lāča personību: šeit ir gan vēsturnieku, gan literatūras kritiķu, gan laikabiedru viedokļi.

Lāča laikabiedri ir atzīmējuši, ka viņš bija atturīgs cilvēks, lieki nerunāja un par sevi daudz nestāstīja, līdz ar to viņa personība nav viegli atklājama. Tāda tā ir palikusi arī man: esmu iepazinusi viņa biogrāfiju, daudzus viedokļus par viņu, bet joprojām ir sajūta, ka kāda nozīmīga detaļa ir paslīdējusi garām. Varbūt labāk lasīt viņa grāmatas? Sokolova raksta, ka apmēram 30 gadu laikā Vilis Lācis ir uzrakstījis 20 romānus, 57 stāstus, 7 oriģināllugas, ap 50 rakstu, daudzas runas.

Viļa Lāča dzīve pati ir romāna cienīga – mazizglītots ostas strādnieks kļūst par slavenu rakstnieku, kura romāna turpinājumus tauta nespēj vien sagaidīt, bet pēc tam paceļas augstākajos varas ešalonos – kāda spēcīga drāma! Literatūrzinātnieks Raimonds Briedis atzīmē, ka palikuši daudzi neatbildēti jautājumi, kas prasa tālākus pētījumus arhīvos, iespējamo dokumentāro liecību meklējumos: „Vili Lāci ir nepieciešams ierakstīt sava laika kontekstā, atjaunojot saiknes ar notikumiem, kas iespaidojuši rakstnieku viņa paša izdomātājā romāna sākumā.” Jācer, ka kāds literatūrzinātnieks būs gana uzņēmīgs un drosmīgs, lai uzrakstītu Viļa Lāča dzīves romānu.

Vēl par Vili Lāci:

Raimonds Briedis. Vilis Lācis (1904-1940-1966) // Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos. – Zinātne, 2001.

Maija Krekle. Un kas no tā visa palicis pāri: Vilis Lācis – Marija Bute, Velta Kalpiņa // Mīlestības skartie. – LA izdevniecība, 2010.

Līga Blaua. Kas jūs bijāt, Vili Lāci? // Ieva. – 2009, 11.nov. – Nr.45

Advertisements