Vilis Lācis. Cilvēki maskās. – Rīga: Liesma, 1984.

GRĀMATU GADSIMTS-1935

Romānu „Cilvēki maskās” Vilis Lācis sarakstīja laikā, kad jau bija gūti pirmie lielie panākumi ar „Zvejnieka dēlu”, un viņš varēja atļauties aiziet no strādnieka darba ostā, lai ienākumus gūtu no rakstniecības. Pārmaiņas Lāča dzīvē nebija tikai vienkārša peļņas avota samainīšana, tās no rakstnieka pieprasīja arī zināmu personības metamarfozi – vienkāršā strādnieku vide tika aizstāta ar smalku, izglītotu publiku. Jāsaka, ka atmiņas par Lāci parāda, ka viņš klusībā, iespējams, vienmēr pēc tā ir alcis: viņam patika būt fiziski pievilcīgam, sportiskam, labi ģērbtam un arī intelektuāli līdzināties to ģimeņu atvasēm, kurām bija iespēja gūt pilnvērtīgu izglītību. Visticamāk, ka viņš klusībā lepojās ar savu self made man paštēlu, tomēr arī apzinājās savus izglītības robus. Romāns „Cilvēki maskās” stāsta par cilvēku, kurš ir apbrīnojami līdzīgs pašam Vilim Lācim šajā dzīves posmā.

Arnis Ankravs ir jauns, daudzsološs rakstnieks, kurš veiksmīgi tiek publicēts un viņa lugas izrāda galvaspilsētas teātrī. Tikai nedaudz dīvains gan – jo slēpjas no sabiedrības, nevēlas izrādīties glaimojošai publikai un grozīties cilvēkos. Viņš uzskata, ka tā ir gluma spēle un piedalīšanās nozīmētu pazemošanos. Arnis nejauši iepazīstas ar Zanzu Baltzaru, mazu lomu aktrisi, kurai notēlo vienkāršu strādnieku ar grūtu galvu. Zanza tēlojumam notic, bet nolemj nolaisties no saviem teātra augstumiem, slepenībā gan mokoties par tādu mezaliansi. Oficiālajā grāmatas pieteikumā rakstīts: “Lācis romānā tēlo divu jaunu cilvēku sarežģīto ceļu pretī mīlestībai buržuāziskās sabiedrības apstākļos.” Mīlestība te ir, kā nu bez tās, tomēr šķiet, ka šī tēma rakstniekam nav bijusi svarīgākā. Galvenais varonis Arnis jeb rakstnieks Raits ir nonācis dilemmas priekšā: viņa augošā popularitāte pieprasa iesaistīšanos sabiedrības elites pasākumos, bet viņam tas riebjas. Arī mīlestība pret Zanzu viņam nav arguments, lai atklātu savu patieso identitāti ne viņai, ne publikai: „Cilvēks, dzīvais cilvēks tur [sabiedrībā] nenozīmē neko – tikai viņa čaumala ir svarīga. Varbūt es tāpat varētu nēsāt smokingu, veikli klanīties un caur to iegūt šādas tādas priekšrocības, kā, piemēram, tiesību būt tavam draugam.

Manā uztverē visās tās mīlas peripētijas (jo Zanza un arī nākamā Arņa pasija Lūcija ir precētas) nav izveidotas diez ko veikli, kas īstenībā man bija pārsteigums – kaut kā nelikās, ka attiecību attēlojums Lācim sagādātu grūtības. Pēc attiecību saraušanas ar Zanzu Arnis nolemj aiziet projām no Rīgas: „Vērojot sabiedrību, kurā tagad vajadzētu dzīvot, viņu pārņēma šausmas: ja viņš šeit paliks, tad agri vai vēlu piesavināsies apkārtnes ieradumus un dzīves veidu – kļūs līdzīgs viņiem. (..) Jāaiziet tālu prom, ārā no šā visa, un jāatrod veselie cilvēki, kas vēl dzīvoja īstu dzīvi, pieejami katram īstam priekam, atsaucīgi citu sāpēm.” Šeit arī sākas no mana viedokļa romāna labakā daļa – Arnis klejo pa Latvijas laukiem, strādā vienkāršu darbu, līdz apmetas jūrās krastā, kādā pamestā zemnīcā, kurā nodzīvo gandrīz divus gadus. Tāds savdabīgs vientuļā vilka attēlojums ar nepārprotamu Džeka Londona ietekmi: kā izveido dzīvesvietu, meklē pārtiku, nodrošinās pret aukstumu. Protams, te ir arī jūras un zivju ķeršanas attēlojums, bet romāna intrigas uzturēšanai pēc kāda laika uzrodas arī kāda garlaikota vasarniece, kuru ļoti valdzina neatkarīgais vientuļnieks.

Kā jau var paredzēt iepriekš, rakstnieks Arnis pēc noteikta laika secina, ka tādi paši cilvēki jau vien visur dzīvo un „spēle”notiek visur. Savu lielo romānu viņš ir uzrakstījis, drusku sāk ilgoties pēc sabiedrības un var jau posties mājup. Romāna atrisinājums ir melodramatisks; attiecību intriga, kas tika savērpta labāko lubeņu tradīciju garā, tiek veiksmīgi atrisināta.

Neteikšu, ka “Cilvēki maskās” ir izcils romāns, jo šķiet, ka rakstnieks gribējis iztapt gan ķēkšām, gan intelektuāļiem, gan dēku romānu cienītājiem – tas ir par daudz. Es arī tā īsti nepiekrītu Lāča galvenajai tēzei, ka dzīve ir spēle, kura visi izliekas, un pie tās viņš atgriežas visa romāna garumā. Tomēr lasīt bija interesanti –  neparasta fabula, raits stāstījums, saistoši, lai arī no mūsdienu viedokļa māksloti un eksaltēti varoņi, kā arī sižeta pavērsieni tādi neticami.  Toties stils nevainojams, mūsdienu rakstniekiem ir no kā mācīties.

Advertisements