Geimens Nīls. Nekadiene / no angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika). (Neil Gaiman. Neverwhere. 1996.)

Londonas Olimpiskās spēles ir krietni mazinājušas brīvo laiku, kad pievērsties blogošanai: varenas kaislības un pārdzīvojumi, lieliska izklaide un patriotisma uzplūdi skatītājiem. Tomēr, neviļus pieskaņojoties Londonas gaisotnei, es esmu izlasījusi lielisku grāmatu, kuras darbībā notiek kādā Lielbritānijas galvaspilsētas daļā, par kuras eksistenci un dīvaino publiku, kas to apdzīvo, zina ārkārtīgi maz ļaužu.

Geimena “Nekadienes” galvenais varonis Ričards Meihjū ir vienkāršs skotu puisis, kurš nu jau kādu laiku dzīvo Londonā, strādā parastu ofisa darbu un satiekas ar nepārprotami snobisku meiču Džesiku. Viņš ir labsirdīgs memļa, kurš peld pa straumei, pielāgojoties apkārtējiem. Ričarda dzīves mierīgo ritmu, kurš pilnīgi noteikti ripo pa iebrauktām sliedēm, pārtrauc ārkārtas notikums – uz ietves pakritusi, asiņojoša meitene atsakās braukt uz slimnīcu un Ričards viņu aiznes pie sevis uz mājām. Nākamajā dienā meitene demonstrē dīvainas spējas dematerializēties, runāt ar žurkām un baložiem un visādi citādi izskatās un uzvedās neparasti. Tā nu Ričards uzzina par tādu Londonas vietu kā Nekadienekurā citreiz pat ļoti gribot nevar nokļūt, bet citreiz gadās tajā noslīdēt pa šķirbām – un tad nu atpakaļceļa nav, jo vienlaikus abām pasaulēm piederēt nevar. Nekadiene ir fantastiska pazemes pasaule, kuras iedzīvotāji pārvietojas pa tuneļiem, notekcaurulēm, brauc ar metro, kurš piestāj stacijās, kuras neeksistē augšējā Londonā. Biedējoša vieta, kurā allaž jāatceras atskatīties pār plecu, bet nevajag pārāk satraukties par tīrību un kārtību. Dzīvot Nekadienē ir bīstami, bet ārkārtīgi interesanti, lai arī Ričarda gadījumā varētu teikt izdzīvot – meitene pati pret savu gribu viņu ir iesaistījusi riskantā piedzīvojumā un viņam kā īstam grieķu varonim ir jāiziet cauri pārbaudījumu sērijai.

“Nekadiene” ir viena no tām grāmatām, kuru lasi un domā – un kur es biju agrāk un kāpēc tā tik ātri beidzās? Ideāla literārā izklaide, kas vienlaikus tomēr nav bezsaturīga un līdzīgi pasakām atstāj vietu pārdomām par personāžu rīcību un morāli. Ja tomēr jāmeklē mīnusi, tad viens no tiem ir grāmatas līdzība scenārijam, jo es no pirmajām lapām sāku domāt, ka to būtu ļoti viegli ekranizēt. Ha, izrādījās, ka tas arī ir par romānu pārveidots scenārijs, jo vispirms bija seriāls un tad tikai grāmata. Neesmu pārliecināta, ka skatīšos ekranizāciju, jo man galvā jau ir pašai savs kino – stoiciskā Medniece, kretīniskais ļaundaru duets Krups un Vandemārs, lielais viltnieks marķīzs de Karabass, divsejainais eņģelis Izlingtons, jumtu cilvēks – putnu dresētājs vecais Beilijs un mūki un Lamija un žurkas un visi tie daudzie dīvainie cilvēki un necilvēki, kuri mitinās Nekadienes plašajā pasaulē. Tā ir traka, traka, traka pasaulē, kura Ričardam dod iespēju pāriet tumsas tiltu, uzvarēt augstuma bailes un purva briesmoni, bet galvenais – cauri troksnim un kņadai sadzirdēt sevī to īsto balsi un saprast, ka nekad un neviens viņu vairs nevarēs nogrūst zemē un uzkāpt virsū.

Bet es kā tāda apburta žurka esmu sekojusi Geimena maģiskās stabules skaņai, lai viņš mani ievilini savās dullajās fantāzijās un es noticu visam tam Londonas pazemes neprātam. OK, dodiet man to nazi, ar kuru ieskrāpēt sienā durvis – es gribu atpakaļ!

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) krāšņa fantāzijas pasaule – tumša, baismīga un dīvaina;

2) ar angļu humoru Geimenam viss ir kārtībā – nekas nav pārāk nopietni, bet vienlaikus viss ir ļoti nopietni;

3) ļaunākie dēmoni dzīvo mūsos pašos un katru reizi, kad saņemamies kādu no tiem nogalināt, mēs kļūstam brīvāki, drošāki un laimīgāki.

Advertisements