Камилла Лэкберг. Ледяная принцесса / переводчик А. Степанов. – Эксмо; Домино, 2010. – (Misterium).

Nemaz nezinu, vai būšu spējīga šo grāmatu kaut cik objektīvi novērtēt – jo man negaidot uzbruka tāds detektīvu bads, ka tas bija steidzami jāremdē. Lekberga mani gaidīja jau no pavasara, bet satikāmies jūnijā, lai turpmākās diennakts gaitā vairs nešķirtos.

Uzreiz atrunāšu, ka Lekbergas “Ledus princese” ir izdota arī latviski (2011. gadā), tomēr šis tulkojums ir veikts no angļu valodas, un es netaisos lasīt kaut kādu tulkojuma tulkojumu. Zviedru valoda nav nekāds tumbu-jumbu cilts dialekts, lai nebūtu iespējams Latvijā atrast normālu tulku, un varat uzskatīt šo par maigu protestu akciju no manas puses.

Lai arī “Ledus princese” aizsāk romānu sēriju par izmeklētāju Patriku Hedstrēmu, tomēr tā galvenā varone ir rakstniece Ērika Falka. Pēc savu vecāku negaidītas un traģiskas nāves viņa uz laiku ir atgriezusies savā dzimtajā piejūras pilsētiņā Fjellbakā. Te viņa kārto vecāku māju un skumst, ka to, visticamāk, nāksies pārdot, jo viņas rakstnieces karjera Stokholmā nav tik ienesīga, lai varētu izpirkt māsas mantojuma daļu, uz kuru uzstāj māsasvīrs. Pilsēta viņā raisa daudzas nostaļģiskas atmiņas, arī par bērnības draugiem. Vienu no tiem – kādreizējo labāko draudzeni Aleksandru viņa atrod apsarmojušu un iesalušu vannā ar pārgrieztām vēnām. Sākotnēji tā tiek uzskatīta par pašnāvību, bet tālākā izmeklēšana rada par to pamatotas šaubas.

Fjelbaka ir kūrortpilsētiņa, kura ziemās aizmieg, bet Ērika jūt, ka aiz tās ārējā rāmuma slēpjas visas tās pašas nelaimes, kas lielā pilsētā. “Naids, skaudība, alkatība, atriebība – tas viss vārījās vienā katlā, cieši piespiests ar vāciņu, kuru rotāja uzraksts “Ko teiks ļaudis?” Viss slimīgais, sīkais un ļaunais tika paveikts klusumā, neredzami, slēpjoties aiz piedienības plīvura.” Lekberga stāsta ļoti plaši, te ir daudzi personāži, par kuru dzīvēm un paradumiem tiek izstāstīts un var tikai minēt, vai tas tiešām ir jāzina, vai arī tas ir tikai rakstnieces māņu gājiens. Lai atrisinātu noziegumu, ir jāatkāpjas vismaz 20 gadu pagātnē, bet daudzi par to runāt nevēlas vai atmiņas nav pārāk skaidras.

Izmeklētājs Hedstrēms un rakstniece Ērika ir bērnības paziņas, pie kam Patriks pret viņu joprojām lolo siltas jūtas (kas romānā nodrošina mīlas līniju). Ērikai palūgts uzrakstīt par Aleksandru piemiņas rakstu vietējai avīzei, un viņa sāk runāties ar draudzenes tuviniekiem, jo pati viņa Aleksandru nav satikusi gadus piecpadsmit. Draudzenes portrets atklājas dīvains, neviendabīgs, neizprotams: vai Aleksa kaut ko slēpa? vai Aleksas tuvinieki stāsta visu? Gadu gaitā te ir uzslāņojušās viena nepateikta, slēpta lieta virs otrās un trešās un sakusušas kopā, lai Aleksandras dzīvi nāktos šķetināt pa diedziņam.

Lekbergas detektīvs ir ļoti līdzsvarots – tajā ir izsvērta sadzīviskā, pilsētu un vietējo ļaužu aprakstošā daļa, Ērikas ģimenes peripētijas un vēlākā mīlas līnija, bet, protams, dominante ir nozieguma risināšana. Bieži ir tā, ka pārāk plaši sazarots personāžu loks ir traucējošs, tomēr šajā gadījumā man tas likās iederīgi un interesi raisoši. Lekberga arī nebaidās būt sievišķīga un apraksta, piemēram, galvenās varonēs raizes par izskatu pirms randiņa, kas dažiem lasītājiem ir licies neiederīgi. Dīvaini ir tas, ka vīriešu rakstīti detektīvi tradicionāli apcer, piemēram, izmeklētāja paģirainos rītus vai sporta treniņus vai ķibeles ar sievietēm, bet es nekad neesmu lasījusi pārmetumus, ka tie ir pārāk vīrišķīgi. Tas nu tā, vispārīgas pārdomas.

Kopumā detektīvs man patika, drausmīgi gribējās zināt, kas ir slepkava, bet rakstniecei izdevās noturēt intrigu līdz galam. Pavisam izmeklētāja Hedstrēma sērijā ir iznākušas jau astoņas grāmatas, kas nozīmē, ka man priekšā vēl septiņas iespējas izbaudīt klasisku skandināvu detektīvu.

Advertisements