Duglass Adams. Galaktikas ceļvedis stopētājiem / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika).(Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. 1979.)

Duglass Adams. Restorāns Visuma galā / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika). (Douglas Adams.  The Restaurant at the End of the Universe. 1980.)

Grāmatas mūsos izraisa ļoti dažādas emocijas – tās var sajūsmināt, sadusmot, liek raudāt vai smieties, bet man gandrīz nav tādu grāmatu, kuras atstātu vienaldzīgu – lielākoties tomēr paliek atmiņā kāds teikums, rindkopa vai spilgts tēls. Diemžēl par Adamsa grāmatu es varu teikt, ka manī tā neizraisīja neko – kā pīlei ūdens. Un faktiski lielākais manu pārdomu iemesls ir nevis pati grāmata, bet gan kāpēc tā man neiepatikās, jo vispār es biju gatava būt par to sajūsmā – man patīk fantastika, esmu gatava drosmīgiem gājieniem, novērtēju britu melno humoru. Bet grāmata bija un palika pati par sevi un nekādi negribēja ar mani runāties. Es godīgi izlasīju pirmo grāmatu un nolēmu pamēģināt vēl nākamo (ja nu gadījumā es kaut ko esmu palaidusi garām), bet tas pats vien bija, tādēļ nolēmu atlikušās divas nelasīt – nevar taču sevi piespiest kaut ko mīlēt.

Sižets īsumā – pieredzējušais Galaktikas stopētājs Fords Perfekts jau gadiem netiek projām no planētas Zeme, jo tai garām ārkārtīgi reti kursē kāds kosmosa kuģis. Tas tomēr nav traucējis Galaktikai nospraust topošo Visuma lielceļu tieši Zemes orbītā, kas nozīmē, ka Zeme ir jāiznīcina. Fords paspēj izglābties, sev līdzi pagrābjot kādu garlaicīgu angli Artūru Dentu. Un tad nu viņi tur turpina lēkāt pa kosmosa kuģiem laikā un telpā, līdz nonāk uz divgalvja un trīsroča Zafoda kuģa, kas izrādās Galaktikas prezidents, kuram pakaļ dzenas visa Galaktikas policija. Vienvārdsakot, ar katru brīdi viņi visi iestieg aizvien dziļākos mēslos un ir nepieciešami aizvien lielāki brīnumi, lai no tā visa viņi izkļūtu dzīvi.

Laikam jau pēc visas tās sajūsmas, kas ietver šo grāmatu un visus ar to saistītos produktus, es biju gaidījusi kaut ko komplicētāku, izsmalcinātāku – lai arī ideja par Zemi kā peļu pasūtītu domas laboratoriju ir gana izsmalcināta, un robota Mārvina ciešanas, Nīčes cienīgas, bija komplicētas. Tā nav, ka es nespēju novērtēt Adamsa izdomu, humoru un nebēdnīgo attieksmi, tomēr – ar atsevišķiem izņēmumiem man bija garlaicīgi. Vienu gan es priekš sevis noskaidroju –  izrādās man nepatīk, ja kino vai daiļliteratūrā par kosmosu tiek attēloti iedomātie citplanētieši. Jo parasti tas ir kaut kas tik sadomāts, ka es nekādi nespēju to uztvert adekvāti. Tas būtībā ir dīvaini, jo visādi pūķi un hobiti un vampīri man aiziet ļoti labi. Iespējams, ka man vienkārši žanrs comic science fiction nepatīk kā tāds, intereses pēc varētu palasīt vēl kaut ko.

Protams, es nenožēloju, ka esmu izlasījusi vismaz pirmās divas grāmatas, jo Adamss ir tik citēts pēdējo 30 gadu kultūrā, ka vismaz mistiskā dvieļa vai cipara ’42’ vai saukļa ‘Bez panikas!’ pieminēšana man vairs neliks kaunīgi sarauties. Tomēr – šoreiz man jācitē grāmatas galvenais varonis Artūrs Dents:

– Vai es šodien kaut ko izdarīju nepareizi, – viņš prasīja, – vai arī pasaule vienmēr ir bijusi šāda, bet es esmu bijis pārāk iedziļinājies sevī, lai to pamanītu?

 

Advertisements