Sākumlapa

Regīna Ezera “Baraviku laika dullums” (1978)

4 komentāri

Regīna Ezera. Baraviku laika dullums. – Rīga: Liesma, 1978.

Pilnā sparā rit laiks, kad kādam nikni adresēts teiciens “Ej tač’ tu bekot!” netiek uztverts kā kašķīgs uzšņāciens, bet gan kā laimīga ceļa vēlējums. Un apvainotais kā aplaimotais naski saģērbjas silti un ērti, pagrābj lielāko grozu un asāko duncīti, lai dotos meža dziļumos un iekristu neprātīgās beku medībās. Ak, rudens… seno vācēju kultūras atblāzmas gadalaiks. Nezinu gan, cik kaislīga sēņotāja bija Regīna Ezera, bet doties ilgās un garās pastaigās kopā ar suni viņai patika.

Stāstu krājums  “Baraviku laika dullums” ir iznācis gadu pēc Ezeras slavenākā romāna “Zemdegas”, bet nekur tālu no Daugavas krastiem tas nav ticis – tepat vien jau ir nesen iepazītā Mūrgale, Auruciems, Raudava un pat kafejnīca “Sidraba vītols”. Darbojošās personas gan ir citas un atliek tikai minēt, vai rakstniece nav varējuši šķirties no iepazītas darbības vides vai arī stāsti ir romāna neietikušo varoņu dzīves notikumi. Stāstus kopā saista rajona autobusa šoferītis Sproģis, kurš brauc savā “ļvovietī” pa rajona ceļiem un neceļiem, jauns un foršs čalis, gar kuru acis mielo novada smukākās meičas:

Ja vien cilvēks pēc dabas nav sirdīgs īgņa un mūžīgs gremža, tad dullu līksmi var uzdzīt arī divdesmit divi gadi (rūgstot nervos un dzīslās kā jauns alus un tā vien grasoties izspert spundi!), teicama kuņģa darbība, laba iekšējā sekrēcija, vingrinātu muskuļu spriegums, tuvas brīvestības noskaņas un sievietes satraucošais tuvums.

Rachel Clearfield. Golden Birches

Par ko ir Ezeras stāsti? Par vienkāršiem cilvēkiem, parastiem notikumiem, kurus visbiežāk rakstnieki neatzīst par ievērības cienīgiem. Ezeras stāsti ir par neko un reizē par visu – kāda meitene ciešāk ieskatās jaukā šoferīša acīs, kāds puika autobusā ved čūsku, kāda ir aizmigusi uz aizmugures sēdekļa… dzīve rit savu nemierīgo, nerimstošo gaitu, bet cilvēku dzīves pieskaras viena otrai maigi un šķietami nejauši kā rudens lapas pieglaužas zemei. Kaut kas varēja būt… bet nebija – vēstule pienāk jau mirušam cilvēkam, izsapņotais tēls ir tikai māns, nesatikšanās ir daudz reālāka par iedomāto. Dažu reizi šoferis Sproģis nospēlē likteņa eņģeļa lomu, bet arī tad viņš nav līdz galam pārliecināts par savas rīcības pareizību. Dīvainā kārtā viņa vadītais autobuss lasītāju ved atpakaļ laikā – cauri vasarai un pavasarim, līdz pat sniegotam februārim, lai parādītu, ka aiz šķietamās dzīves vienkāršības slēpjas ilgas, neveiksme, cerība un izdošanās un to visu iespējams izstāstīt krāšņi un valodīgi, kā tikai Ezerai pa spēkam.

Likās, ka mežā kāds staigātu. Drusku iztrūkusies, viņa apstājās un ielūkojās tumsā, mēmi vaicādama: kas tur tāds? kas neguļ? kas čīkstina un brīkšķina? dzīvnieks vai cilvēks? Pamazām skaņa šalcoši pieņēmās, it kā, riepām švīkstot, tāpat bez ceļa starp kokiem tuvotos automašīna. Un negaidot oktobra nakts neparasto tvanīgumu vienā rāvienā kā ūdens šalts aizskaloja dzedra gaisa blāzma. Un uzreiz kļuva vēsi, un vienā kostīmiņā Skaidrīte salīgi nodrebēja no spējā aukstuma.

“Ā, rudens!” viņa kā pa sapņiem nodomāja. “Tur būs staigājis tikai rudens, fakts!”

Ezera savdabīgi apvieno dzīvespriecīgus un brīžiem padullus tekstus, kuros ievītas 20. gs. 70-to gadu otrās puses dzīves reālijas, ar netveramu, maskētu smeldzi. Mazs notikums tiek noslīpēts ar juveliera cienīgu izveicību un negaidīti uzdzirkstī kāda nolemtība, liktenīgs pavērsiens vai vienkārši nejaušs nomaldījies saules stars. Saredzēt ikdienībā neparasto ir liela dāvana.

Daina Avotiņa “Kad lausks cērt” (2011)

2 komentāri

Daina Avotiņa. Kad lausks cērt. – Rīga: Zvaigzne, 2011.

Vasarā lasītā intervija ar dzejnieci un rakstnieci Dainu Avotiņu (1926) mani pamudināja uz domu, ka pēdējās desmitgades latviešu literatūrā nav jāmeklē tikai jaunāku rakstnieku pienesums, bet jāatceras arī par tiem, kuru klātbūtne latviešu literatūrā mērāma gadu desmitos. Pagājušogad, pēc garākas pauzes Dainai Avotiņai iznāca divi romāni – “Kad lausks cērt” un “Vīramāte”.

Romāns “Kad lausks cērt” ir ģimenes sāga un stāsta par Rimežu dzimtu, kuri dzīvo Vecates pagastā, pie Burtnieku ezera sāniem un jau krietnu laiku saimnieko savās dzimtajās mājās. Viens no senčiem savulaik brīnumainā kārtā izpircies no klaušu zemnieka nebrīves, un viņa mantinieki ir bijuši gana čakli un veiksmīgi, lai iegūtās mājas un zemi ne tikai noturētu, bet arī vairotu to bagātību. Romāna pirmā trešdaļa ir veltīta Rimežu dzimtas vēsturei un strauji pārbrauc pāri 19. gadsimtam un 20. gadsimta pirmajai desmitgadei. Ātrais temps nepilnās 200 lappusēs ļauj tikai ieskicēt ģimenes un mājas notikumus, tādēļ es to novērtētu kā jauku, pastorālu pasaku, jo tāda dramatiska dziļuma stāsts tomēr nesasniedz. “Rimežos” dzīve rit rāmi un nomērīti, liekām domām laika nepietiek.

Viņuprāt, saskanīgai divu cilvēku kopdzīvei nepietiek ar mīlestību vien, kurai šajā kopdzīvē noteikti jāieņem svarīga vieta, tomēr laimīgam mūžam vajag arī sātu maizes rieku uz galda un drošu jumtu virs galvas, bet jaunībā par to retais iedomā, tāpēc par to rūpe jātur vecākiem.

Jānis un Līze Rimeži ir strādīgi un auglīgi – Līzei piedzimst 16 bērni, pieauguši top divpadsmit, no kuriem sešas meitas tiek veiksmīgi izprecinātas, četri dēli palaisti augstās skolās, viens dēls ieprecināts par iegātni, bet vēl viens viens – māju mantinieks. Ja godīgi – to bērnu ir traki daudz un neticas, ka viss iet tik gludi – vismaz kāda meita varēja vecmeitās palikt vai dēls no gludās takas noiet (tak zināms, ka nav ģimenes bez mellās avs). Un kur viņi to naudu dabūja, lai bērnus skolotu un meitām pūru dotu – tik bagātas zemnieka mājas tomēr nevarēja būt, lai arī gana lielas. Man, protams, patika visas lauku dzīves ainiņas un mazie dzīves notikumi, tomēr realitāte varētu nebūt tik rožaina.

Romāna otrā daļa strauji samazina aptverto laika posmu – darbība risinās no 1918. gada ziemas līdz 1919. gada vasarai. Tas ir viens no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē, jo Latvijas teritorijā ir gan vācu armija, gan padomju armija, gan arī nākamā Latvijas valsts armija. Vecates pagasts Ziemeļvidzemē atrodas tam visam pa vidu – no vienas puses ir Ziemeļlatvijas brigāde ar igauņu atbalstu, bet no otras – Padomju armijas latviešu strēlnieku vienības. Visi ir savējie, bet zemnieciskais taisnīgums saka, ka “sava maize jāpelna ar savu darbu, tikai tad tā ir sāta un svētīga.”

Ar zobenu zemi kopt nevar, un no lodes maize neaug.

Kā sapratu, autore otrās daļas materiālu ir smēlusies savas vecāsmātes dienasgrāmatā, kura apraksta 1919. gada pavasara dramatiskos notikumos, kad jaunā padomju vara savā neizglītotībā soda visus aizdomīgos. Autore ir godprātīgi centusies attēlot duālo situāciju, kurā nonāk parastais zemnieks, kad informācijas trūkumā cilvēki neiedziļinās uzspiestajās ideoloģijās, bet vienkārši cenšas paglābt sevi un savus tuviniekus no posta un nāves. Tas ir ļoti nepateicīgs laikaposms romānam, grūti ir attēlot visu notiekošo, pretrunīgo jezgu, tādēļ pieņemu, ka vēsturi nezinošam cilvēkam vispār nebūs skaidrs, kas tie par igauņiem Mazsalacā un kādēļ bijušajam Rimežu kalpam, kurš kļuvis par milici, negaidīti pagastā tiek dota tika liela teikšana. Bet vispār labi, ka varēju iegūt jaunas zināšanas par “sarkano teroru”.

Viena jautājums man tomēr palika – ja Vecates pagasts atrodas Burtnieku ezera kreisajā pusē, Mazsalaca – ezera nosacītā augšpusē, bet Valmiera – apakšā, kādēļ uz Valmieru ir jābrauc caur Mazsalacu? Ceļi taču bija, karadarbība arī tam nevarēja traucēt; ja kaut kas tam bija šķērslis, tad to vajadzēja norādīt, jo tas man lika sajusties kā topogrāfiskam idiotam.

Kopumā grāmata noteikti patiks mierīgu vēsturisko romānu cienītājiem un, visticamāk, ir gana izzinošs materiāls Vidzemes iedzimtajiem.

Pasaulē ienācis rudens…

Komentēt

Dārzs it kā novaid . . .

Tā vijolei stīga trūkst.

Dunot krīt ābols.

Pasaulē ienācis rudens.

Esi jel mierīga, sirds! . . .

/Arvīds Grigulis/

.

Dagnija Zigmonte “Adieņi” (1993)

7 komentāri

Dagnija Zigmonte. Adieņi: pirmā grāmata. – Rīga: Liesma, 1993.

Rudens šķiet piemērots brīdis, lai atkal pievērstos ģimenes sāgām un lēniem, plašiem romāniem. Dagnija Zigmonte (1931-1997) ir viena no ilglaicīgākajām un arī ražīgākajām latviešu autorēm – viņai iznākušas aptuveni 40 grāmatas, tomēr nevaru teikt, ka būtu daudz no viņas sarakstītā lasījusi. Triloģija “Adieņi” ir viens no viņas pēdējiem sacerējumiem.

Romāna darbība sākas pēc Pirmā pasaules kara, pēc notikumiem laiku var datēt no 20-to gadu beigām līdz 30-to gadu vidum. Romāna centrā ir Adieņu ģimene – darbīgie un strādīgie Jānis un Minna Adieņi un viņu bērni Edvīns un Konstance. Abi vecāki nāk no laukiem, izbaudījuši visus kalpa bērnu dzīves sūrumus un nolēmuši dzīvē tikt uz zaļa zara: Jānis ir čakls, bet apdomīgs, savukārt Minnas enerģijas un plānu pietiek abiem. Sākumā viņiem pieder zārku darbnīca, bet Minna uzstāj uz mājas celtniecību un darbības paplašināšanu. Nu Adieņiem Pārdaugavā ir pašu celts īres nams (tikai seši dzīvoklīši gan) un Jānim sava galdnieku darbnīca turpat netālu. Bērni gan abiem tādi vējaini, bet ko nu vēl var gribēt no divdesmitgadniekiem – Edvīns ar gariem nagiem palīdz tēvam darbnīcā, savukārt Konsīte spēlē klavieres, iet uz kino un gaida preciniekus. Dzīve ir rimta un sakārtota, vismaz Adieņu māte tā domā.

А.Комаров. Осенние прогулки (2000)

Romāna ritms ir mānīgi mierīgs – autore rāmi un mājīgi izstāsta mums par ģimeni un tās dienas gaitām, par visiem radiem un to ķibelēm. Sākumā tas šķiet drusku par lēnīgu un tā kā vecmodīgi, bet pamazām romāns ievelk un tīri jauki šķiet tie mazie dzīves sīkumi – varbūt par citu valsti lasīt man nebūtu tik interesanti, bet visas nianses – gan par tā laika Rīgu, gan cilvēku paradumiem – šķietami pietuvina un piešķir lielu ticamībās pakāpi notikumiem. Visi tie Rīgas veikalu nosaukumi, Konstances skatītās kinofilmas, kafejnīcu un ēdienu veikalu apmeklējumi, tramvaja zvaniņš un Centrāltirgus nēģi… nemaz nerunājot par to, ka Zigmonte lieliski atklāj Pārdaugavas provinciālo skaistumu, pretstatot to Rīgas centra rosībai. Romāna varoņi ir īsteni Āgenskalna iedzimtie, kuri savā dzīves vietā ir labi iejutušies.

Katram vajag savu vietu dzīvē, vairāk vai mazāk strikti norobežotu, lai būtu, kur saknes laist. Bez saknēm tikai izliekas viegli. Katrā cilvēkā ir kaut kas no koka, pat ja viņš to neapzinās. Kokam vajadzīgs, lai saule viņu apspīd no noteiktas puses, tad viņš zina, kā savus zarus audzēt un tos ar lapām pārklāt. (..)
Bet bez saknēm.. jā, to saprot katrs cilvēks, kā ir kokam bez saknēm. Kokam bez saknēm nekā nav. Arī dzīvošanas.

Sākotnējais rāmais plūdums sevī atklāj zemūdens straumes un akačus, kā jau tas parasti atklājas tuvāk iepazītu cilvēku dzīvē. Gan Edvīns, gan Konstance romāna gaitā apprecas, viņu izredzētie ienes jaunas vēsmas ģimenē, ir lietas, ar kurām valdonīgajai Adieņu madāmai jāsamierinās, bet citās viņa nepiekāpjas ne drusciņ. Jā, var teikt, ka romāna centrālais tēls ir Minna Adiene –  viņa nosaka ģimenes toni un pieņem stratēģiskus lēmumus, tomēr par vienu ģimenes vīriešu avantūru, kura norisinās uz 30-gadu krīzes fona, viņa netiek informēta, un tas šai ģimenei var dārgi maksāt.

Vispār – kas tie par laikiem, visi tikai sūdzas un sūdzas par tiem, laiki slikti, bet mums tanīs jādzīvo, mums jādzīvo tieši šinīs laikos, šajā gadā, šajā mēnesī un dienā, kad mūs apspīd atdziestošā rudens saule, kurai apnicis mūs sildīt, tagad tā vaigu pagriezusi diezin kādām svešām zemēm, mūs vairs par cilvēkiem neturēdama!

Negribētu gan teikt, ka tas ir romāns jauniešiem, visticamāk tas vislabāk patiks cilvēkiem, kuriem ir vismaz kādas vecāku stāstītas bērnības atmiņas par to laiku. Kā arī Zigmontes stils var šķist nedaudz par sentimentālu, varbūt sīkumainu, var manīt, ka autorei sagādā patiku izstāstīt dzīves epizodes, kuras liekas mazsvarīgas, bet labi raksturo tā laika noskaņu. Tomēr romānam ir labs mugurkauls, visas mazās detaļas iegulst sev paredzētājās vietās un neizjauc kopību. Arī tēlainība – “Un nu viņa izbrauca Daugavmalā un vēl noķēra sauli; tā pašlaik, augstu sacēlusi zīda svārkus, brida iekšā tumšā rudens mākonī.” – kopīgajā plūdumā nešķiet pārāk poētiska, bet patīkami iekļaujas noskaņojumā.

Sākotnēji nolēmu Zigmonti tikai pamēģināt, bet šobrīd esmu noskaņota lasīt arī nākamās triloģijas grāmatas. Ļoti jau nu rudenim atbilstošas. Un gribas taču zināt, kas tai Konstancei piedzims, vai Adieņiem izdosies izkļūt no finanšu krīzes un vispār – karš atkal tuvojas…

Arī tā notiek, tā notiks ar Adieņiem, tā notiks ar daudziem viņiem līdzīgiem, un mums atliek tikai jautāt, vai būs vēl spēka šo zemi ne tikai uzplēst un apart, un apsēt no jauna, bet arī savākt sūros augļus un nolikt tos jaunuzceltajā klētī, jo iepriekšējo sen pa baļķiem vien nodedzinājuši sveši ļaudis mūsu mūrētos pavardos.

 

Karloss Marija Domingess “Papīra nams”

2 komentāri

Karloss Marija Domigess. Papīra nams / no spāņu valodas tulk. Guna Pigita. – Rīga: Atēna, 2007.

Kāda literatūras profesore, ejot pāri ielai, lasa Dikinsones dzejoļu grāmatu. Viņu notriec auto, un ar to sākas Domingesa garstāsts, kurā galvenajā lomā nav cienījamā nelaiķe, bet gan Džozefa Konrāda grāmata “The Shadow Line” – izjucis, vecs sējums, kura vāki un iekšlapas ir netīras, aplipušas ar cementa putekļiem. Grāmata ir atsūtīta profesorei pa pastu, un viņas pēctecis nolemj noskaidrot tās izcelsmi. Viņš dodas uz savu dzimto Argentīnu, lai uzklausītu vairākus diezgan neticamus vēstījumus – pilsētas leģendas? pamācošas teikas? Grāmatu kolekcionārs Karloss Brauers savu vaļasprieku ir novedis līdz apmātībai, un visiem grāmatmīļiem šis stāsts ir par brīdinājumu un biedinājumu. “To build up a library is to create a life.” – vai sagraujot bibliotēku tiek iznīcināts kaut kas dzīvs?

Stāsts par cilvēkiem, kuriem grāmatas ir kā personības pagarinājums, īstiem literatūras cienītājiem. Vieni ir kolekcionāri, kas nodarbojas ar retu izdevumu krāšanu, kurus, iespējams, atver, lai tikai apbrīnotu. Otri ir lieli lasītāji, kuri tāpat gatavi maksāt lielu naudu par grāmatu, bet viņus aizrauj tās satura izpēte un saprašana. Abu tipu cilvēkiem mājas ir pārkrautas ar grāmatām, tām sen vairs nav vietas plauktos, tās ir pārņēmušas visas telpas un nonākušas pat vannas istabā. Un nespēja šķirties no grāmatām un nepirkt jaunas ir lielāka par veselo saprātu. Ak, es sajutos tik radniecīga tai brīdī… tiešām, ir grāmatas, kuras es nekādi nevaru izmest, lai gan, visticamāk, tās nepārlasīšu. Īpaši tas attiecas uz bērnu grāmatām, jo sen jau ir cita mode, cita ideoloģija un tagad ir daudz skaistākas un vērtīgākas, bet kaut kādas emocijas mani attur nodot tās makulatūrā vai pat ugunskura liesmām.

Bieži no grāmatām ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā tās iegādāties. Sējumi iemanto nepieciešamību un aizmirstību, it kā būtu mūsu dzīves neatgriezeniski pagājušo brīžu liecinieki. Kamēr tie ir šeit, mums šķiet, ka šos brīžus nezaudējam.

It is often much harder to get rid of books than to acquire them. They stick to us in that pact of need and oblivion we make with them, witnesses to a moment in our lives we will never see again. While they are still there, it is part of us.

Часто избавиться от книги труднее, чем ее приобрести. Книги лепятся к нам на основе соглашения о необходимости и забвении, словно были свидетелями эпизода нашей жизни, в который нам нет возврата. Но пока есть книги, нам кажется, что эти мгновения еще здесь.

Es ieliku viena citāta trīs tulkojuma variantus, lai varētu salīdzināt. Latviskajā tekstā man kaut kā pietrūka – vispirms jau tās tradicionālās Dienvidamerikas noskaņas, teksts likās kā mēģinājums. Kad sāku domāt par pāris teksta neloģismiem, es sameklēju tulkojumu krieviski un te nu bija manis meklētā smeldzīgā melanholija, rudenīgā rezignācija un vieglā nolemtība. Negribētos īsti vainot pie tā tulkotāju, jo latviskais teksts ir tāds nedaudz samocīts, it kā vairākkārt pārtaisīts, un varbūt tobrīd ir pazaudēta daža teikuma jēga. Piemēram, ļoti skaistā vieta par lasītāja paradumu sekot noteiktām tēmām, kas ar laiku viņam ļauj izveidot savas pasaules, radīt mentālos ceļojumu maršrutus, kura trases saglabājas viņa prātā. Latviešu un krievu tulkojumos ir vietas, kuras atšķiras gana stipri – piemēram, nodarbe aizrauj vai tiek kaislīgi mīlēta. Kolekcionāram Braueram ir paradums grāmatās rakstīt piezīmes uz lappušu malām un pasvītrot tekstu, latviskajā variantā viņš saka: “Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma”, krieviski: «С каждой книгой я занимаюсь любовью, и если нет пометок, нет оргазма», tad, kā lai to saprot, tas bija amore vai sexo?

Lasīšana kā satikšanās ar laiku, kā iespēja mainīt savu dzīvi, kā bauda. Tikai visas baudas ir bīstamas, jo tās var kļūt pārmērīgas un tad tās ārstē ar skarbām metodēm. “Grāmatas maina cilvēku likteni“, mēs esam brīdināti.

Netulkojamie vārdi

5 komentāri

Austriešu rakstniece Marija von Ebnere-Ešenbaha esot teikusi: ” Valodas gars visuzskatāmāk izpaužas tās netulkojamos vārdos.” Man trakoti patīk atklāt visādus jaunvārdus (ko, iespējams, var nojaust pēc emuāra nosaukuma), un pēc tam ar tiem nēsāties kā vistai ar svaigi dētu olu, lai sajūsmā ar tiem uzmāktos pilnīgi nevainīgiem, pret šādām izpriecām imūniem cilvēkiem. Nē, nu nav jau tik traki, piemēram, pie vārda ‘prokrastinācija’ es jau esmu apkārtējos pieradinājusi.

Viens no maniem jaukākajiem atklājumiem blogosfērā ir vietne http://other-wordly.tumblr.com, kura autore nekrāj tradicionālās bildītes, bet kartiņas ar interesantiem, visbiežāk grūti tulkojamiem vārdiem.  Un ir tik patīkami atklāt, ka manām izjūtām, kuras man pašai priekš sevis ir bijis grūti noformulēt, izrādās, ir vārds. Piemēram, man vienmēr ir bijis neērti, ja cits cilvēks uzvedas stulbi, kaut vai tā pati Bridžita Džonsa – kā lasīt to grāmatu, ja tā meitene sevi visu laiku pataisa par idioti. Re, es neesmu vientuļa savās izjūtās, tam ir nosaukums:

Nezinu, kā to izrunā, bet vienalga patīkami, jo tas nozīmē, ka vēl kādam ir līdzīgas izjūtas.

Bez tam izrādās, ka man ir sezonālā vernoreksija (romantic mood inspired by spring) un piemīt nelāgs paradums tsundoku (buying books and not reading them), bet dažbrīd uznāk nepārvarama vēlēšanās pēc strikhedonijas (the pleasure of being able to say “to hell with it”).

Ir lieliski atsvaidzināt vācu valodu un atcerēties par tādiem lieliskiem vārdiem kā Zuzwang (a situation where every possible move or decision is a bad one) vai arī pārlaicīgo Sehnsucht (the inconsolable longing in the human heart for we know not what). Šādi vārdi ir labi ar savu ietilpību, lakonismu – piemēram, tacenda (things better left unsaid), ar tādu vārdu nemaz nevajag gari skaidroties, pasaki: tacenda! un visiem viss skaidrs. Pēdējā laikā tīksminos ap angļu vārdu latibule (a hiding place; a place for safety and comfort), tas skan gandrīz tikpat jauki kā latviešu ‘ulubele’.

Kāda citā vietā es atradu sarakstu ar 10 vārdiem, kas apzīmē attiecības, bet nav tulkojami. Interesanti ir gan vārdi, gan arī tas, kā to ir komentējuši attiecīgās tautības cilvēki. Piemēram, norvēģu vārds ‘Forelsket‘ tiek skaidrots kā vārds, kas raksturo pirmās iemīlēšanās eiforiju, bet atrodas norvēģis, kurš saka: nē, tas ir par visām mīlām, ne tikai pirmo. Tas norāda, cik ļoti jāuzmanās ar vārdu skaidrojumiem, jo ir tieksme pieņemt vēlamo  par esošo; tiešām, būtu taču skaisti, ja būtu īpašs vārds pirmajai mīlestībai. Sarakstā ir daudz pietiekami sarežģītu vārdu, bet  Cafuné gan varētu kādreiz kādam izdarīt.

Noslēgumā gribētu jums visiem dāvināt korejiešu vārdu:

Un palieku pārdomās par to, kādi latviešu valodas vārdi būtu grūti tulkojami citās valodās.

Daniels Penaks “Kā romāns” (1999)

6 komentāri

Daniels Penaks. Kā romāns / no franču valodas tulkojusi Kristīne Lauriņa. – Rīga: Omia Mea, 1999.  (Daniel Pennac. Comme un roman. 1992.)

Ja tā padomā, nevienam jau nekad nav laika lasīt. Ne bērniem, ne pusaudžiem, ne pieaugušajiem. Dzīve ir mūžīgs šķērslis lasīšanai.

Skolotājs Daniels Penaks savu slaveno eseju par lasīšanu rakstījis, lai domātu par bērnu (ne)lasīšanas problēmām. Maziem bērniem visiem patīk vakara pasaciņa (vismaz es nezinu tādus, kam nepatiktu), tā sirsnīgā intimitāte, kas rodas starp lasītāju, klausītāju un grāmatas uzburtajiem tēliem. Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka lielākā daļa bērnu “uzsēžas” vienai grāmatai, un tad nu parasti visa ģimene to agri vai vēlu ir iemācījusies no galvas. Lasošus vecākus vienmēr priecē, ja viņu atvase ir griboša uztvert grāmatu stāstus un ar milzu gatavību ierāda burtus un lasītmāku. Kad bērni sāk iet skolā, pie vadības stūres nonāk “pedagoģija” un kādā brīdī lasošais bērns ir pārvērties pusaudzī, kas lasa ar piespiešanos un nepatiku. Liela daļa Penaka esejas ir veltītas šim mulsinošajam brīdim – kad notiek šī nepatīkamā pārvērtība un kā to novērst.

Penaks uzskata, ka bērnībā lasīšana ir prieks, izklaide, saskarsme ar fantāzijas pasauli, bet, nonākot skolas solā, no bērna agri vai vēlu pieprasa teksta sapratni, analīzi, atstāstījumu, līdz literatūra kļūst par piespiedu pasākumu, noteiktu lappušu skaitu, kas jāizlasa. Visi daudzina, ka “ir jālasa”, “tev tas ir derīgi”, bet kādā brīdī pieaugušie ir nogalinājuši vienkāršo lasīšanas prieku un īstenībā viņi vēlas vienu – “lai bērni būtu sekmīgi mācībās, tas arī viss!” Lai bērni izpildītu programmas prasības un galvenais – lasītu to, ko uzskata par vajadzīgu skolu programma un par izlasīto atskaitītos ar trafaretiem tekstiem. “Visu skološanās laiku skolēniem liek kritizēt un komentēt, un šī uzdevuma iespējamie paveidi viņu tā biedē, ka lielākā daļa vairs vispār nelasa.” Pusaudžu gados tam vēl pievienojas dumpinieciskais spīts, un liela daļa tiešām labu grāmatu, kuras ir iekļautas obligātās literatūras sarakstā, tā arī paliek neatšķirtas.

Norman Rockwell. Boy Reading Adventure Story (1923)

Penaka ierosinājums – atkal lasīt priekšā. Viņš klasē lasa pusaudžiem Zīskinda “Parfīmu” un iegūst nedalītu uzmanību (es domāju gan, tas ir diezgan juteklisks romāns). Manai literatūras skolotājai līdzīgā situācijā nepaveicās, jo viņa bija izdomājusi mums lasīt priekšā Bellas Kaufmanes “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”, pirms tam pasakot, ka tas būs ļoti smieklīgi. Neviens nesmējās, jo mums BIJA JĀSMEJĀS, līdz ar to visa klase tika nosaukta dažādos nejaukos vārdos. Tādēļ no personiskās pieredzes varu teikt, ka ļoti liela loma ir skolotāja personībai un vēlmei ar literatūru sagādāt prieku, nevis uzspiest savu (vai vajadzīgo) vērtējumu.

Iespējams, ka literatūras skolotājs atrodas vienā no neapskaužamākajām pozīcijām starp skolotājiem, jo viņam ir kaut kādā veidā jāiemanās gan iemācīt literatūru vērtēt, analizēt (tomēr, jā), gan arī nepazaudēt skolēna saikni ar lasīto vārdu, spēju vienkārši izbaudīt labu stāstu. Un tad vēl arī tās programmas prasībās, kas būtībā ir literatūras teorija un vēsture. Lai arī Penaka eseja ir ļoti ieteicama visiem, kas interesējas par lasīšanu kā tādu, tomēr, iespējams, literatūras skolotājiem tā varētu atgādināt iemeslu, kādēļ viņi vispār izvēlējās šo specialitāti – nu ne jau tādēļ, lai “ceptos” par Ausekļa dzimšanas gadu – “Skolotājs šeit ir tikai saprecinātājs“. Ir taisnība, ka ir jālasa, bet skolotāja talants ir to nepārvērt par dogmu.

Man ārkārtīgi patika Penaka doma, ka vajag noņemt to svētuma oreolu, kas neviļus tiek izveidots grāmatai un lasītājam, kā arī līdztekus tam rakstniekiem un bibliotēkām. Lasīšana vispirms ir iespēja satikties ar aizraujošu stāstu un pastarpināti arī ar rakstnieku, kurš varbūt sen jau ir miris, bet man joprojām ir iespēja ar viņu sarunāties, strīdēties, dzīvot viņa pasaulē. Lasīšanas brīdī es neesmu savā laikā, jo  – “Grāmatu laiks, tāpat kā mīlestības laiks, pagarina mūžu.”

Penaka eseja rosina domāt par ļoti aktuālu tēmu. Galvenais, lai būtu jautājumi, atbildes – tās atradīsies.

Oda vārdiem

Komentēt

Vārdi. Kādreiz mēs sakām: tie ir tikai vārdi. Kādreiz mēs lūdzam: pasaki kaut ko, tikai neklusē. Vārdi var plūst kā čalojošs strautiņš, kas noslēpj visus negludos oļus un staignās bedres, ietinot stāstnieku patīkamu skaņu virknē; vārdi var noslēpties krūtīs un klusēt tur kā spītīga dzeguze, kura iecirtusies nekūkos vairāk ne reizi un nemaz neprasiet. Ar vārdiem mēs lūdzamies iedomu svētbildes priekšā un vārdos šņācam kā pārgatavojušās tējkannas uz saviem nelabvēļiem. Vārdiem ir spēks – ne velti teic: izlietu ūdeni nesasmelsi, izteiktu vārdu neatsauksi. Cik bieži kost mēlē, nožēlojot pateikto, un cik bieži ritināt laiku atpakaļ, lai iespraustu toreiz to īsto, to vienīgo pareizo VĀRDU.

Cilvēkiem patīk vārdi, viņi spēlējas vārdu pavēlniekos un savij tos teikumos, rindkopās, lappusēs, līdz iznāk stāsts, kuru uzklausa citi cilvēki. Un dažreiz vārdi ir tik stipri, ka gribas tos paturēt tuvu sev, pavisam tuvu – uz miesas.

Kādai meitenei uz auguma ir uzziedējušas zvaigznes, kas nāk no Antuāna Sent-Ekziperī:

“In one of the stars I shall be living. In one of them I shall be laughing. And so it will be as if all the stars were laughing, when you look at the sky at night . . . You–only you–will have stars that can laugh!”

– “The Little Prince” by Saint-Exupéry

 

Kādā miesā ir iezīmēts Gendalfa (The Return of the King by J.R.R. Tolkien) teiktais:

Bet ir cilvēki, kuri vēlas pastiept jums savas delnas un parādīt sākumu stāstam, viņi vēlas būt cilvēki-grāmatas – “It was the best of times, it was the worst of times, it was the age of wisdom, it was the age of foolishness…” (Charles Dickens. A Tale of Two Cities):

Ne vienmēr rakstīšanai var izmantot papīru, bet ne jau vienmēr vajag arī izmantot paša vai cita miesu. Viktorijas un Alberta muzejs glabā unikālu auduma gabalu – Elizabete Pārkere, jauna meitene, dzimusi 1813. gadā, izšuj savu dzīvesstāstu. Sarkans uz balta viņa izraksta burtus, kuros vēsta par savu bērnību desmit bērnu ģimenē, mācībām draudzes skolā, darba gaitām no 13 gadu vecuma, kurās neklājas viegli. Viņa lūdz Dievam žēlastību un pestīšanu, lai piedod viņas grēkus un glābj viņas dvēseli…  Viņas nemierīgās lūgšanas Dievs uzklausīja, un vēlāk Elizabete kļuva par skolotāju savā dzimtajā ciemā un nomira cienījamā 76 gadu vecumā tā Kunga 1889. gadā.

 

Varbūt dažreiz šķiet, ka vārdi ir dzīvas radības, kuras spēj kā sliekas irdināt augsni un mums kļūst vieglāk elpot, varbūt kādreiz vārdiem pieaug spārni un tie aizrauj mūs sev līdz augstu, augstu gaisā, galvu reibinošā plašumā, lai parādītu mūsu niecību visas lielās pasaules priekšā, bet varbūt ir brīži, kad vārdi savijas kā striķi, kā varenas zemūdens čūskas un spēj izmest cilpu un atvest kādu no tālienes mājās…

.

Vārdi. Cik daudz ar tiem var izdarīt – gan labu, gan ļaunu, bet izvēle ir paša ziņā – laba vai ļauna.

 

Juris Cibuļs “Brīnumainā valodu pasaule” (2004)

5 komentāri

Juris Cibuļs. Brīnumainā valodu pasaule. – Rīga: Raudava, 2004.

Sen jau gribēju palasīt kaut ko izzinošu par valodām, meklēju vienu, bet bibliotēkas plauktā acīs iekrita cita grāmata. Par Juri Cibuļu es biju lasījusi kā par aizrautīgu ābeču kolekcionāru un te nu ieraudzīju arī viņa sarakstītu populārzinātnisku ieskatu pasaules valodu daudzveidībā. Grāmata ir sarakstīta pietiekami vienkārši, lai to saprastu pamatskolnieks, bet ir gana interesanta jebkuram, kam ienācis prātā izzināt šo aizraujošo pētījumu objektu.

Grāmatas sākumā autors saka, ka “valoda ir vienīgais, ko ir derīgi apgūt pat slikti” (tas gan, liekas, ir Kato Lombas teiciens), kā arī uzskata, ka par valodas pilnvērtīgu apguvēju uzskata vienīgi to, kurš apguvis visas četras valodas iemaņas – runāšanu, rakstīšanu, lasīšanu un runas saprašanu. Nezinu, vai tam var piekrist, jo atceros stāstu par kādu igauni (?), kurš padomju gados no grāmatām iemācījās lasīt un rakstīja vēstules angliski, bet runāt neprata, jo viņam nebija nekādu audio mācību līdzekļu. Nevar jau teikt, ka viņš valodu neprata, jo tā viņam spēja kalpot vajadzīgajam mērķim.

Autors mūs iepazīstina ar dažādiem valodas statistikas datiem, kas brīžiem tiešām ir pārsteidzoši un negaidīti – diezgan bieži es domās iesaucos: o, cik interesanti!; te ir informācija par mākslīgajām valodām, valodas rašanās teorijas, valodu klasifikācijas veidi utt. utml. Man vissaistošākais likās tas moments, kad valodu sāk saistīt ar katras tautas domāšanu, dzīvesstilu, identitāti – sākot jau no tik saprotama fakta, ka nīderlandiešiem ir ļoti daudz kanāla apzīmējumu, araukāņi Čīlē precīzi izšķir bada dažādas pakāpes, Tasmānijas aborigēniem ir vārdi, ar kuriem apzīmē ikvienu eikalipta varietāti, taču nav vārda ‘koks’, savukārt eskimosiem nav vārda ‘sniegs’, bet ir 40 citi vārdi, lai to nosauktu. Neierastāks ir fakts, ka vienā valodā var pastāvēt dažādi sociāla statusa līmeņi, piemēram tamilu valodā braminu un nebraminu runā atšķiras gan vārdu krājums, gan gramatika. Pavisam dīvaini šķiet, ka Austrālijas aborigēni ar saviem tabu radiniekiem sarunājas citā valodā, nekā ar pārējiem, tās ir t.s. “vīramātes” vai “sievasmātes” valodas.

Salīdzinoši daudz vietas ir veltīts vārdu fonētiskai izrunai un gramatikai. Autors uzsver, ka nav valodas ar vieglu gramatiku, katrai ir kāds “āķītis”. Es esmu domājusi, ka derētu mācīties kādu retāk sastopamu valodu, un visneiespējamākās man šķiet t.s. toņu valodas – vārda nozīme mainās, ja izmaina skaņas augstuma līmeni , vispopulārākā no tādām ir ķīniešu (mandarīnu) valoda, kurā ir četri toņi (bet kam valodā (Ķīnā) esot 15!). Bet mūsu pašu kaimiņu igauņu valoda ir fantastiska – lietvārdam nav dzimtes, bet ir 14 locījumi, savukārt nākotnes laika nav vispār; joprojām esmu sajūsmā par igauņu vārdu ‘öö‘ (nozīmē ‘nakts’). Un ko lai saka par tādu skaistu čehu valodas teikumu kā: strč prst skrz krk (izbāz pirkstu cauri rīklei). Eksotiskākās, protams, ir tās valodas, kurās ir svilpojošas skaņas (abhāziem) vai pat t.s. klikšķu valodas (Dienvidāfrikā). Izruna varētu būt otrs grūtākais nosacījums valodas apguvē, it īpaši, ja dzimtajā valodā tu nemaz nezini tādus mēles un mutes muskuļus, kurus nu nākas vingrināt.

Grāmatā var uzzināt vēl daudz un dažādu faktu: par alfabētu, dažādām vārdu šķirām, gramatiskām izteiksmēm un arī neverbālo saskarsmi starp tautām. Bet noslēdzošā autora atziņa vedina uz tolerantu attieksmi pret visām pasaules valodām, secinot, ka nav lielu vai mazu valodu, bet “ikvienai tautai valoda noteiktā laikaposmā ir attīstīta pilnībā”. Katra valoda ir unikāla, lai cik tā šķistu atšķirīga vai pat dīvaina, salīdzinot ar dzimto valodu. Ikvienas tautas valodas neatkārtojamībā slēpjas tās gars, un tā ir tautas kultūras spogulis.

 

Ceturtā pietura-2012

Komentēt

8. septembri UNESCO ir pasludinājis par Starptautisko lasītprasmes dienu. Ja lasi šo rakstu, tad pilnīgi droši neesi viens no 775 miljoniem pieaugušo, kuri neprot lasīt.  Ja tam pieskaita vēl 60 miljonus bērnus, kuri neiet skolā, tad kopējais skaits ir liels, pārāk liels 21. gadsimtam. Visaugstākais analfabētu skaits ir Āfrikas kontinentā, kur lasīt dažviet prot tikai trešdaļa valsts iedzīvotāju. Apsveicu mūs visus ar lielisku lasītprasmi!

Fulvio de Marinis. Still Life (2007)

Lai arī šobrīd valda vaimanas, ka vasara ir pagājusi tik ātri un tā jau vispār nebija nekāda vasara, savu mīļāko gadalaiku es sagaidu ar prieku – septembris ir jauks mēnesis, kurā ir lielas iespējas sākt darīt visādas jaunas un interesantas lietas. Piemēram, mani ļoti iepriecināja ziņa, ka Latvijas Televīzija septembrī uzsāk raidījumu un pārraižu ciklu Teātris.zip un sezonas laikā sestdienu vakaros mums būs iespēja redzēt dažādu laiku labākos Latvijas 39 teātru izrāžu ierakstus. Sen jau bija laiks to darīt un nedaudz skumji, ka to nefinansē valsts, bet gan Teterevu fonds. 15. septembrī – Ibsena “Brands”.

Iepriecināja arī vēsts, ka četri Latvijas apgādi saņems ES finansējumu (154 678 eiro), lai pārtulkotu 25 Eiropas autoru literāros darbus. Ceru, ka mums būs daudzi labi tulkojumi. Starp citu, es izskatīju ES kopējo sarakstu un neatradu, ka no 531 nosaukuma kāds tiktu tulkots no latviešu valodas kādā citā Eiropas valodā. Tas tikai kārtējo reizi nozīmē, ka ieinteresēt par sevi mēs nemākam vai negribam. Un te nevar vainot pat jaunāko laiku latviešu literatūras spēju/nespēju, jo, piemēram, maķedonieši tulkos veco labo Šekspīru.

Jūnija beigās es rakstīju, ka taisos lasīt izklaidējošu grāmatu miksli, kuru veido romantika, detektīvi un fantasy. Lasīšana norisinājās ar devīzi “The world needs fantasy, not reality. We have enough reality today” – tā teicis modes mākslinieks Aleksandrs Makvīns, kas gan viņu neatturēja no pakāršanās. Ar detektīviem un fantasy man gāja labi, bet par romantiskām grāmatām izdarīju secinājumu (beidzot!), ka tās mani neizklaidē – pārāk kaitina tās galvenās varones, šajā sakarā es nekādi nevaru atturēties no visādu psiholoģijas rokasgrāmatu citēšanas, un tā jau nav vairs nekāda izklaide, vai ne? Pārējais izlasītais man patika, lai arī noskaidroju, ka pāris izslavēti autori nav manā gaumē. Tas nav slikti, jo varbūt spēšu beidzot sašaurināt žanrus, kas man tiešām patīk. Vēl viens secinājums, ko izdarīju – par izlasīto ir jāraksta uzreiz, ar svaigiem iespaidiem, jo šobrīd vēl neesmu uzrakstījusi par divām grāmatām, kuras man ārkārtīgi patika, bet negribas to darīt pavirši. Laikam nāksies pārlasīt 🙂

Nākotnes plāni – Latvijā ir atnākušas Dzejas dienas, un man gribētos tam pieskaņoti nākamnedēļ savā emuārā atkal uzrīkot grāmatu nedēļu, līdzīgu tai, kāda bija aprīlī. Padomā ir pāris grāmatu par grāmatām, kā arī visādas bildīšu un video blēņas. Ja mani galīgi nepievārēs rudens vīruss, tad tā arī notiks.

J.G. Brown «A Breezy Morning. Going to School» (1876)

Pēc tam kādas pāris nedēļas pievērsīšos dzīvesgudrai nobriedušu rakstnieču literatūrai un dikti jau arī velk uz kādu ģimenes sāgu. To visu man vajadzētu atcerēties sasaistīt ar saviem 2012. gada izaicinājumiem, jo ziniet – septembra 20-tajos datumos līdz gada beigām būs palikušas tikai 100 dienas, cik tur vairs tālu līdz jauniem izaicinājumiem!

Pabeigšu ar dzejnieka vārdiem:

Pa ceļu lapas jau sabirst,

Laiks vasarai sveikas māt,

Bet sirdī gaiši un labi:

Atkal pirmais raibais septembris klāt!

(Ziedonis Purvs)

Older Entries