Uff! Es to izlasīju! Smaga grāmata kā melns akmens ir novēlusies no manas lasītāja sirdsapziņas, jo es ar to nēsājos trakāk nekā kaķene ar jaundzimušu kaķabērnu – daudz burtu, daudz stāstu. Varētu teikt, ka Klārkai ir izdevies uzburt lielisku un reālu fantāzijas pasauli, tomēr – es neesmu pārliecināta, ka šāda tipa grāmata būtu jālasa tik grūti.

“Streindžs un Norels” ir fantāzija par 19. gadsimta sākuma Angliju (1806-1817), kurā burvji un maģija tiek pasniegta kā reāla, bet diemžēl jau zudusi lieta. Tie, kas sevi uzskata par burvjiem, nodarbojas tikai ar maģijas teoriju, bet buršanas prakse ir zaudēta – nav jau vairāk to īsto grāmatu. Un tas ir nopietni, jo – ” par apzinātu maģijas grāmatas iznīcināšanu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slepkavību“. Līdz uzrodas Gilberts Norels, kurš klusībā gadiem ilgi ir vācis milzīgu maģijas grāmatu bibliotēku, un paziņo, ka viņš ir vienīgais īstais Anglijas burvis un to arī pierāda. Pirmā grāmatas daļa pavēsta par Norela brīnumdarbiem Londonā un viņa centieniem pierādīt augstākai sabiedrībai, ka pret burvju mākslu ir jāizturas nopietni. Otrā daļa mūs iepazīstina ar Džonatanu Streindžu – talantīgu iesācēju, kurš kļūst par Norela vienīgo skolnieku, bet vēlāk arī konkurentu. Burvju dzīves piedzīvojumus un viņu paveikto darbu aprakstus papildina ieskats angļu maģijas vēsturē, kas lielākoties rotē ap visu laiku izcilāko Anglijas burvi karali Kraukli jeb Džonu Askglāsu, kā arī grāmatas teksts tiek nemitīgi papildināts ar parindēm, kuras imitē atsauces uz reālām grāmatām un nostāstiem. Grāmatas otrā plānā ir norises elfu pasaulē, kuru cilvēki neredz, tomēr elfi cilvēku pasaulē darbojas un viņiem arī ir savi nodomi.

Susanna Clarke. Childermas at desk (2004)

Grāmatas pasaule ir apjomīga, izstrādāta katra detaļa, bet, godīgi sakot, es pirmo reizi sāku domāt, ka dažreiz perfekti var būt pārāk perfekti. Tās nemitīgās smalkās detaļas mani nogurdināja, es zaudēju stāsta pavedienu, vienlaikus cenšoties saprast, ko man būtu vērts no tā visa atcerēties. Pārsvarā man bija sajūta, ka es mazā laiviņā peldu milzīgā okeānā, kuram nav ne gala, ne malas, un brīžiem izmisīgi vēlējos saskatīt krastu. Jo – man nav nekā pret lielām grāmatām ar milzu aprakstiem, tomēr “Streindžam un Norelam” es brīžiem palaidu garām stāsta jēgu. Piemēram, “Gredzenu pavēlniekā” uzmanību notur galvenā varoņa mītiskais ceļojums, savukārt romānā “Karš un miers” episkas kauju ainas nomaina varoņu individuālie pārdzīvojumi. Raksturojot Streindžu, Klārka raksta: “Viņš nebija naudaskārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrītošu trūkumu, arī viņa labās īpašības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot.” Iespējams, ka man līdzīgi ir ar Klārkas romāna raksturošanu – tam ir ļoti daudz labu īpašību, tomēr man nācās cīnīties cauri tekstam un brīžiem stingri piedomāt par rakstnieces grafomānisko apsēstību izstāstīt VISU. Tur ir pilnīgi ūdens gabali par Norela dzīvi Londonā, par Streindža vazāšanos pa Anglijas kariem ar Napoleonu, neizprotamas pseidovēsturiskas atkāpes un tam visam vienīgais attaisnojums ir rakstnieces labas stāstījums. Protams, es saprotu, ka Klārka apzināti ir rakstījusi pastiche stilā, kas imitē 19. gs. romānus, bet lasītājam jau nekas neliedz sameklēt un lasīt pašu Dikensu un Ostinu (tiesa, viņi par elfiem nerakstīja). Priekš manis tomēr liels mīnuss ir arī romantiskās līnijas trūkums (kas, savukārt, atbilst Tolkīnam, bet ne Dikensam vai Ostinai) – var jau būt, ka angļu džentlmeņi ir remdeni, bet romānam lieka kaislības dzirksts nebūtu kaitējusi.

Koncentrējoties uz pozitīvo, jāatzīmē rakstnieces lieliskā valoda, raksturotājspējas, bagātīgā izdomā. Grāmatas tulkojums ir brīnišķīgs, un ir pavisam skaidrs, ka Klārka ir dzimusi latviete, kurai piedevām ir bijusi stingra latviešu valodas skolotāja ar noslieci uz senvārdiem.

Visiem, kuri uzsāks lasīt biezo grāmatu, es ieteiktu to censties izlasīt līdz galam, jo trešā daļa ir visinteresantākā un tajā norisinās galvenie notikumi. Liekas, ka tieši kaktu zīlnieka Vinkula izteiktie pareģojumi manī uzturēja intrigu un cerību, ka būs gaidāms kaut kas ļoti interesants:

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neaptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs…

Garš ceļš ir noejams vienam no grāmatas varoņiem, lai viņam atvērtos visas maņas un viņš pirmo reizi mūža atskārstu, ka “pasaule nepavisam nav mēma – tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.”

Par Klārkas grāmatu var uzrakstīt daudz, bet man ir jāveic dīvains secinājums – grāmata bija laba, bet nezinu, vai tai patērētais laiks bija tā vērts. Nākotne rādīs, cik daudz es būšu ieguvusi.

Advertisements