Juris Cibuļs. Brīnumainā valodu pasaule. – Rīga: Raudava, 2004.

Sen jau gribēju palasīt kaut ko izzinošu par valodām, meklēju vienu, bet bibliotēkas plauktā acīs iekrita cita grāmata. Par Juri Cibuļu es biju lasījusi kā par aizrautīgu ābeču kolekcionāru un te nu ieraudzīju arī viņa sarakstītu populārzinātnisku ieskatu pasaules valodu daudzveidībā. Grāmata ir sarakstīta pietiekami vienkārši, lai to saprastu pamatskolnieks, bet ir gana interesanta jebkuram, kam ienācis prātā izzināt šo aizraujošo pētījumu objektu.

Grāmatas sākumā autors saka, ka “valoda ir vienīgais, ko ir derīgi apgūt pat slikti” (tas gan, liekas, ir Kato Lombas teiciens), kā arī uzskata, ka par valodas pilnvērtīgu apguvēju uzskata vienīgi to, kurš apguvis visas četras valodas iemaņas – runāšanu, rakstīšanu, lasīšanu un runas saprašanu. Nezinu, vai tam var piekrist, jo atceros stāstu par kādu igauni (?), kurš padomju gados no grāmatām iemācījās lasīt un rakstīja vēstules angliski, bet runāt neprata, jo viņam nebija nekādu audio mācību līdzekļu. Nevar jau teikt, ka viņš valodu neprata, jo tā viņam spēja kalpot vajadzīgajam mērķim.

Autors mūs iepazīstina ar dažādiem valodas statistikas datiem, kas brīžiem tiešām ir pārsteidzoši un negaidīti – diezgan bieži es domās iesaucos: o, cik interesanti!; te ir informācija par mākslīgajām valodām, valodas rašanās teorijas, valodu klasifikācijas veidi utt. utml. Man vissaistošākais likās tas moments, kad valodu sāk saistīt ar katras tautas domāšanu, dzīvesstilu, identitāti – sākot jau no tik saprotama fakta, ka nīderlandiešiem ir ļoti daudz kanāla apzīmējumu, araukāņi Čīlē precīzi izšķir bada dažādas pakāpes, Tasmānijas aborigēniem ir vārdi, ar kuriem apzīmē ikvienu eikalipta varietāti, taču nav vārda ‘koks’, savukārt eskimosiem nav vārda ‘sniegs’, bet ir 40 citi vārdi, lai to nosauktu. Neierastāks ir fakts, ka vienā valodā var pastāvēt dažādi sociāla statusa līmeņi, piemēram tamilu valodā braminu un nebraminu runā atšķiras gan vārdu krājums, gan gramatika. Pavisam dīvaini šķiet, ka Austrālijas aborigēni ar saviem tabu radiniekiem sarunājas citā valodā, nekā ar pārējiem, tās ir t.s. “vīramātes” vai “sievasmātes” valodas.

Salīdzinoši daudz vietas ir veltīts vārdu fonētiskai izrunai un gramatikai. Autors uzsver, ka nav valodas ar vieglu gramatiku, katrai ir kāds “āķītis”. Es esmu domājusi, ka derētu mācīties kādu retāk sastopamu valodu, un visneiespējamākās man šķiet t.s. toņu valodas – vārda nozīme mainās, ja izmaina skaņas augstuma līmeni , vispopulārākā no tādām ir ķīniešu (mandarīnu) valoda, kurā ir četri toņi (bet kam valodā (Ķīnā) esot 15!). Bet mūsu pašu kaimiņu igauņu valoda ir fantastiska – lietvārdam nav dzimtes, bet ir 14 locījumi, savukārt nākotnes laika nav vispār; joprojām esmu sajūsmā par igauņu vārdu ‘öö‘ (nozīmē ‘nakts’). Un ko lai saka par tādu skaistu čehu valodas teikumu kā: strč prst skrz krk (izbāz pirkstu cauri rīklei). Eksotiskākās, protams, ir tās valodas, kurās ir svilpojošas skaņas (abhāziem) vai pat t.s. klikšķu valodas (Dienvidāfrikā). Izruna varētu būt otrs grūtākais nosacījums valodas apguvē, it īpaši, ja dzimtajā valodā tu nemaz nezini tādus mēles un mutes muskuļus, kurus nu nākas vingrināt.

Grāmatā var uzzināt vēl daudz un dažādu faktu: par alfabētu, dažādām vārdu šķirām, gramatiskām izteiksmēm un arī neverbālo saskarsmi starp tautām. Bet noslēdzošā autora atziņa vedina uz tolerantu attieksmi pret visām pasaules valodām, secinot, ka nav lielu vai mazu valodu, bet “ikvienai tautai valoda noteiktā laikaposmā ir attīstīta pilnībā”. Katra valoda ir unikāla, lai cik tā šķistu atšķirīga vai pat dīvaina, salīdzinot ar dzimto valodu. Ikvienas tautas valodas neatkārtojamībā slēpjas tās gars, un tā ir tautas kultūras spogulis.

 

Advertisements