Vārdi. Kādreiz mēs sakām: tie ir tikai vārdi. Kādreiz mēs lūdzam: pasaki kaut ko, tikai neklusē. Vārdi var plūst kā čalojošs strautiņš, kas noslēpj visus negludos oļus un staignās bedres, ietinot stāstnieku patīkamu skaņu virknē; vārdi var noslēpties krūtīs un klusēt tur kā spītīga dzeguze, kura iecirtusies nekūkos vairāk ne reizi un nemaz neprasiet. Ar vārdiem mēs lūdzamies iedomu svētbildes priekšā un vārdos šņācam kā pārgatavojušās tējkannas uz saviem nelabvēļiem. Vārdiem ir spēks – ne velti teic: izlietu ūdeni nesasmelsi, izteiktu vārdu neatsauksi. Cik bieži kost mēlē, nožēlojot pateikto, un cik bieži ritināt laiku atpakaļ, lai iespraustu toreiz to īsto, to vienīgo pareizo VĀRDU.

Cilvēkiem patīk vārdi, viņi spēlējas vārdu pavēlniekos un savij tos teikumos, rindkopās, lappusēs, līdz iznāk stāsts, kuru uzklausa citi cilvēki. Un dažreiz vārdi ir tik stipri, ka gribas tos paturēt tuvu sev, pavisam tuvu – uz miesas.

Kādai meitenei uz auguma ir uzziedējušas zvaigznes, kas nāk no Antuāna Sent-Ekziperī:

“In one of the stars I shall be living. In one of them I shall be laughing. And so it will be as if all the stars were laughing, when you look at the sky at night . . . You–only you–will have stars that can laugh!”

– “The Little Prince” by Saint-Exupéry

 

Kādā miesā ir iezīmēts Gendalfa (The Return of the King by J.R.R. Tolkien) teiktais:

Bet ir cilvēki, kuri vēlas pastiept jums savas delnas un parādīt sākumu stāstam, viņi vēlas būt cilvēki-grāmatas – “It was the best of times, it was the worst of times, it was the age of wisdom, it was the age of foolishness…” (Charles Dickens. A Tale of Two Cities):

Ne vienmēr rakstīšanai var izmantot papīru, bet ne jau vienmēr vajag arī izmantot paša vai cita miesu. Viktorijas un Alberta muzejs glabā unikālu auduma gabalu – Elizabete Pārkere, jauna meitene, dzimusi 1813. gadā, izšuj savu dzīvesstāstu. Sarkans uz balta viņa izraksta burtus, kuros vēsta par savu bērnību desmit bērnu ģimenē, mācībām draudzes skolā, darba gaitām no 13 gadu vecuma, kurās neklājas viegli. Viņa lūdz Dievam žēlastību un pestīšanu, lai piedod viņas grēkus un glābj viņas dvēseli…  Viņas nemierīgās lūgšanas Dievs uzklausīja, un vēlāk Elizabete kļuva par skolotāju savā dzimtajā ciemā un nomira cienījamā 76 gadu vecumā tā Kunga 1889. gadā.

 

Varbūt dažreiz šķiet, ka vārdi ir dzīvas radības, kuras spēj kā sliekas irdināt augsni un mums kļūst vieglāk elpot, varbūt kādreiz vārdiem pieaug spārni un tie aizrauj mūs sev līdz augstu, augstu gaisā, galvu reibinošā plašumā, lai parādītu mūsu niecību visas lielās pasaules priekšā, bet varbūt ir brīži, kad vārdi savijas kā striķi, kā varenas zemūdens čūskas un spēj izmest cilpu un atvest kādu no tālienes mājās…

.

Vārdi. Cik daudz ar tiem var izdarīt – gan labu, gan ļaunu, bet izvēle ir paša ziņā – laba vai ļauna.

 

Advertisements