Daniels Penaks. Kā romāns / no franču valodas tulkojusi Kristīne Lauriņa. – Rīga: Omia Mea, 1999. (Daniel Pennac. Comme un roman. 1992.)
Ja tā padomā, nevienam jau nekad nav laika lasīt. Ne bērniem, ne pusaudžiem, ne pieaugušajiem. Dzīve ir mūžīgs šķērslis lasīšanai.
Skolotājs Daniels Penaks savu slaveno eseju par lasīšanu rakstījis, lai domātu par bērnu (ne)lasīšanas problēmām. Maziem bērniem visiem patīk vakara pasaciņa (vismaz es nezinu tādus, kam nepatiktu), tā sirsnīgā intimitāte, kas rodas starp lasītāju, klausītāju un grāmatas uzburtajiem tēliem. Mani vienmēr ir pārsteidzis, ka lielākā daļa bērnu “uzsēžas” vienai grāmatai, un tad nu parasti visa ģimene to agri vai vēlu ir iemācījusies no galvas. Lasošus vecākus vienmēr priecē, ja viņu atvase ir griboša uztvert grāmatu stāstus un ar milzu gatavību ierāda burtus un lasītmāku. Kad bērni sāk iet skolā, pie vadības stūres nonāk “pedagoģija” un kādā brīdī lasošais bērns ir pārvērties pusaudzī, kas lasa ar piespiešanos un nepatiku. Liela daļa Penaka esejas ir veltītas šim mulsinošajam brīdim – kad notiek šī nepatīkamā pārvērtība un kā to novērst.
Penaks uzskata, ka bērnībā lasīšana ir prieks, izklaide, saskarsme ar fantāzijas pasauli, bet, nonākot skolas solā, no bērna agri vai vēlu pieprasa teksta sapratni, analīzi, atstāstījumu, līdz literatūra kļūst par piespiedu pasākumu, noteiktu lappušu skaitu, kas jāizlasa. Visi daudzina, ka “ir jālasa”, “tev tas ir derīgi”, bet kādā brīdī pieaugušie ir nogalinājuši vienkāršo lasīšanas prieku un īstenībā viņi vēlas vienu – “lai bērni būtu sekmīgi mācībās, tas arī viss!” Lai bērni izpildītu programmas prasības un galvenais – lasītu to, ko uzskata par vajadzīgu skolu programma un par izlasīto atskaitītos ar trafaretiem tekstiem. “Visu skološanās laiku skolēniem liek kritizēt un komentēt, un šī uzdevuma iespējamie paveidi viņu tā biedē, ka lielākā daļa vairs vispār nelasa.” Pusaudžu gados tam vēl pievienojas dumpinieciskais spīts, un liela daļa tiešām labu grāmatu, kuras ir iekļautas obligātās literatūras sarakstā, tā arī paliek neatšķirtas.
Norman Rockwell. Boy Reading Adventure Story (1923)
Penaka ierosinājums – atkal lasīt priekšā. Viņš klasē lasa pusaudžiem Zīskinda “Parfīmu” un iegūst nedalītu uzmanību (es domāju gan, tas ir diezgan juteklisks romāns). Manai literatūras skolotājai līdzīgā situācijā nepaveicās, jo viņa bija izdomājusi mums lasīt priekšā Bellas Kaufmanes “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”, pirms tam pasakot, ka tas būs ļoti smieklīgi. Neviens nesmējās, jo mums BIJA JĀSMEJĀS, līdz ar to visa klase tika nosaukta dažādos nejaukos vārdos. Tādēļ no personiskās pieredzes varu teikt, ka ļoti liela loma ir skolotāja personībai un vēlmei ar literatūru sagādāt prieku, nevis uzspiest savu (vai vajadzīgo) vērtējumu.
Iespējams, ka literatūras skolotājs atrodas vienā no neapskaužamākajām pozīcijām starp skolotājiem, jo viņam ir kaut kādā veidā jāiemanās gan iemācīt literatūru vērtēt, analizēt (tomēr, jā), gan arī nepazaudēt skolēna saikni ar lasīto vārdu, spēju vienkārši izbaudīt labu stāstu. Un tad vēl arī tās programmas prasībās, kas būtībā ir literatūras teorija un vēsture. Lai arī Penaka eseja ir ļoti ieteicama visiem, kas interesējas par lasīšanu kā tādu, tomēr, iespējams, literatūras skolotājiem tā varētu atgādināt iemeslu, kādēļ viņi vispār izvēlējās šo specialitāti – nu ne jau tādēļ, lai “ceptos” par Ausekļa dzimšanas gadu – “Skolotājs šeit ir tikai saprecinātājs“. Ir taisnība, ka ir jālasa, bet skolotāja talants ir to nepārvērt par dogmu.
Man ārkārtīgi patika Penaka doma, ka vajag noņemt to svētuma oreolu, kas neviļus tiek izveidots grāmatai un lasītājam, kā arī līdztekus tam rakstniekiem un bibliotēkām. Lasīšana vispirms ir iespēja satikties ar aizraujošu stāstu un pastarpināti arī ar rakstnieku, kurš varbūt sen jau ir miris, bet man joprojām ir iespēja ar viņu sarunāties, strīdēties, dzīvot viņa pasaulē. Lasīšanas brīdī es neesmu savā laikā, jo – “Grāmatu laiks, tāpat kā mīlestības laiks, pagarina mūžu.”
Penaka eseja rosina domāt par ļoti aktuālu tēmu. Galvenais, lai būtu jautājumi, atbildes – tās atradīsies.
Sep 13, 2012 @ 07:02:30
Jau noelsos, ka Tu esi man pasteigusies priekšā (nav jau grūti), bet es tāpat būtu rakstījusi pavisam ko citu. Es no grāmatas biju gaidijusi vairāk, nu, bet mani nevajag pieradināt pie lasīšanas.
Sep 13, 2012 @ 09:17:30
Lūk, Penakam tomēr ir izdevies uzrakstīt īsi, bet pietiekami saturīgi, lai būtu daudz tēmu, par kurām rakstīt. Es izkrītu no viņa mērķauditorijas kā cilvēks, kuru nekad nevienam nav vajadzējis mudināt lasīt, tomēr gribētos jau, lai ir pēc iespējas vairāk lasītāju, ar kuriem parunāt par grāmatām. Tādēļ vairāk par to pedagoģiju.
Sep 13, 2012 @ 17:08:26
Es no šīs grāmatas paņēmu tikai vienu – ka nevajag mudināt bērnus lasīt, jālasa priekšā. Bet visu citu aizmirsu, gan autoru, gan nosaukumu. Atceros, dažus ieteikumus mēģināju īstenot praksē un secināju, ka autora teorija atšķiras no Latvijas prakses.
Bet citādi – manuprāt, virsraksts ir maldinošs. Tā tiešām ir eseja, nevis “kā romāns”. Džeimsa Freja “How to Write a Damn Good Novel” mani aizrāva uz ilgu laiku, tiešām likās saistoša kā romāns. Šis salīdzinājumā likās pašķidrs.
Sep 13, 2012 @ 20:45:23
Man nešķiet, ka ar nosaukumu autors ir domājis savu eseju, tas drīzāk varētu nākt no idejas “aizraujoši kā romāns” un teikts vispār par literatūru ( bet var jau būt, ka es maldos).
Es īstenībā arī apšaubu, ka tik vienkārši ir pievērst bērnus lasīšanai. Tā ir kaut kāda iekšēja vajadzība, ko formē apstākļu kopums, un paša bērna raksturs. Un man tomēr arī gribētos apspriest ar bērnu izlasīto, vismaz kā lasītājam ar lasītāju, bez morāliskām norādēm.
Sep 20, 2012 @ 13:47:06
Vispār jau ar to lasīšanu manuprāt nemaz nav tik vienkārši. Man piemēram mājās vecāki lasīja grāmatas un es jau ap trīs gadiem mācēju lasīt. Tomēr daži no maniem brāļiem lasīt iemācījās tikai skolā.
Mans dēls, kuram arī ir trīs gadi arī prot lasīt. Ne tā ka viņš sēdētu un lasīt grāmatas, bet ja ir interese uzrakstus izlasīt prot. Te gan jāatzīmē, ka vecāku nopelns tajā ir minimāls, jo burtus viņš apguva skatoties iPadā Youtube alfabēta dziesmiņasvai izmantojot dažādas sīkprogrammiņas. Pasakas tāpat lasām viņam priekšā un cenšamies darīt visu, lai viņam nezustu interese mācīties pašam.
Sep 20, 2012 @ 19:24:48
No savas pieredzes varu teikt, ka laba motivācija bērnam iemācīties lasīt ir zinātkāre (vai ziņkāre) – man vajadzēja ātri apgūt burtus, jo es ar savu priekšālasīšanu mājiniekus biju nomocījusi. Tomēr kā pieaugušam cilvēkam man jāatzīst, ka zinātkāre kā tāda no vecāku puses tika stimulēta un atbalstīta. Bez tam, tēvs mani visādi izklaidēja ar pašizdomātajiem blēņu stāstiem, kas attīstīja fantāziju. Tādēļ pieņemu, ka vecāki bērna vēlēšanos lasīt var ietekmēt pastarpināti un ar personisko piemēru. Skola manā laikā noteikti nebija nekāds motivators, Penaks tieši raksta, ka skolai interesē tikai sekmība.