Karloss Marija Domigess. Papīra nams / no spāņu valodas tulk. Guna Pigita. – Rīga: Atēna, 2007.

Kāda literatūras profesore, ejot pāri ielai, lasa Dikinsones dzejoļu grāmatu. Viņu notriec auto, un ar to sākas Domingesa garstāsts, kurā galvenajā lomā nav cienījamā nelaiķe, bet gan Džozefa Konrāda grāmata “The Shadow Line” – izjucis, vecs sējums, kura vāki un iekšlapas ir netīras, aplipušas ar cementa putekļiem. Grāmata ir atsūtīta profesorei pa pastu, un viņas pēctecis nolemj noskaidrot tās izcelsmi. Viņš dodas uz savu dzimto Argentīnu, lai uzklausītu vairākus diezgan neticamus vēstījumus – pilsētas leģendas? pamācošas teikas? Grāmatu kolekcionārs Karloss Brauers savu vaļasprieku ir novedis līdz apmātībai, un visiem grāmatmīļiem šis stāsts ir par brīdinājumu un biedinājumu. “To build up a library is to create a life.” – vai sagraujot bibliotēku tiek iznīcināts kaut kas dzīvs?

Stāsts par cilvēkiem, kuriem grāmatas ir kā personības pagarinājums, īstiem literatūras cienītājiem. Vieni ir kolekcionāri, kas nodarbojas ar retu izdevumu krāšanu, kurus, iespējams, atver, lai tikai apbrīnotu. Otri ir lieli lasītāji, kuri tāpat gatavi maksāt lielu naudu par grāmatu, bet viņus aizrauj tās satura izpēte un saprašana. Abu tipu cilvēkiem mājas ir pārkrautas ar grāmatām, tām sen vairs nav vietas plauktos, tās ir pārņēmušas visas telpas un nonākušas pat vannas istabā. Un nespēja šķirties no grāmatām un nepirkt jaunas ir lielāka par veselo saprātu. Ak, es sajutos tik radniecīga tai brīdī… tiešām, ir grāmatas, kuras es nekādi nevaru izmest, lai gan, visticamāk, tās nepārlasīšu. Īpaši tas attiecas uz bērnu grāmatām, jo sen jau ir cita mode, cita ideoloģija un tagad ir daudz skaistākas un vērtīgākas, bet kaut kādas emocijas mani attur nodot tās makulatūrā vai pat ugunskura liesmām.

Bieži no grāmatām ir daudz grūtāk atbrīvoties nekā tās iegādāties. Sējumi iemanto nepieciešamību un aizmirstību, it kā būtu mūsu dzīves neatgriezeniski pagājušo brīžu liecinieki. Kamēr tie ir šeit, mums šķiet, ka šos brīžus nezaudējam.

It is often much harder to get rid of books than to acquire them. They stick to us in that pact of need and oblivion we make with them, witnesses to a moment in our lives we will never see again. While they are still there, it is part of us.

Часто избавиться от книги труднее, чем ее приобрести. Книги лепятся к нам на основе соглашения о необходимости и забвении, словно были свидетелями эпизода нашей жизни, в который нам нет возврата. Но пока есть книги, нам кажется, что эти мгновения еще здесь.

Es ieliku viena citāta trīs tulkojuma variantus, lai varētu salīdzināt. Latviskajā tekstā man kaut kā pietrūka – vispirms jau tās tradicionālās Dienvidamerikas noskaņas, teksts likās kā mēģinājums. Kad sāku domāt par pāris teksta neloģismiem, es sameklēju tulkojumu krieviski un te nu bija manis meklētā smeldzīgā melanholija, rudenīgā rezignācija un vieglā nolemtība. Negribētos īsti vainot pie tā tulkotāju, jo latviskais teksts ir tāds nedaudz samocīts, it kā vairākkārt pārtaisīts, un varbūt tobrīd ir pazaudēta daža teikuma jēga. Piemēram, ļoti skaistā vieta par lasītāja paradumu sekot noteiktām tēmām, kas ar laiku viņam ļauj izveidot savas pasaules, radīt mentālos ceļojumu maršrutus, kura trases saglabājas viņa prātā. Latviešu un krievu tulkojumos ir vietas, kuras atšķiras gana stipri – piemēram, nodarbe aizrauj vai tiek kaislīgi mīlēta. Kolekcionāram Braueram ir paradums grāmatās rakstīt piezīmes uz lappušu malām un pasvītrot tekstu, latviskajā variantā viņš saka: “Es paņemu priekšā katru grāmatu, un, ja nav piezīmju, nav orgasma”, krieviski: «С каждой книгой я занимаюсь любовью, и если нет пометок, нет оргазма», tad, kā lai to saprot, tas bija amore vai sexo?

Lasīšana kā satikšanās ar laiku, kā iespēja mainīt savu dzīvi, kā bauda. Tikai visas baudas ir bīstamas, jo tās var kļūt pārmērīgas un tad tās ārstē ar skarbām metodēm. “Grāmatas maina cilvēku likteni“, mēs esam brīdināti.

Advertisements