Dagnija Zigmonte. Adieņi: pirmā grāmata. – Rīga: Liesma, 1993.

Rudens šķiet piemērots brīdis, lai atkal pievērstos ģimenes sāgām un lēniem, plašiem romāniem. Dagnija Zigmonte (1931-1997) ir viena no ilglaicīgākajām un arī ražīgākajām latviešu autorēm – viņai iznākušas aptuveni 40 grāmatas, tomēr nevaru teikt, ka būtu daudz no viņas sarakstītā lasījusi. Triloģija “Adieņi” ir viens no viņas pēdējiem sacerējumiem.

Romāna darbība sākas pēc Pirmā pasaules kara, pēc notikumiem laiku var datēt no 20-to gadu beigām līdz 30-to gadu vidum. Romāna centrā ir Adieņu ģimene – darbīgie un strādīgie Jānis un Minna Adieņi un viņu bērni Edvīns un Konstance. Abi vecāki nāk no laukiem, izbaudījuši visus kalpa bērnu dzīves sūrumus un nolēmuši dzīvē tikt uz zaļa zara: Jānis ir čakls, bet apdomīgs, savukārt Minnas enerģijas un plānu pietiek abiem. Sākumā viņiem pieder zārku darbnīca, bet Minna uzstāj uz mājas celtniecību un darbības paplašināšanu. Nu Adieņiem Pārdaugavā ir pašu celts īres nams (tikai seši dzīvoklīši gan) un Jānim sava galdnieku darbnīca turpat netālu. Bērni gan abiem tādi vējaini, bet ko nu vēl var gribēt no divdesmitgadniekiem – Edvīns ar gariem nagiem palīdz tēvam darbnīcā, savukārt Konsīte spēlē klavieres, iet uz kino un gaida preciniekus. Dzīve ir rimta un sakārtota, vismaz Adieņu māte tā domā.

А.Комаров. Осенние прогулки (2000)

Romāna ritms ir mānīgi mierīgs – autore rāmi un mājīgi izstāsta mums par ģimeni un tās dienas gaitām, par visiem radiem un to ķibelēm. Sākumā tas šķiet drusku par lēnīgu un tā kā vecmodīgi, bet pamazām romāns ievelk un tīri jauki šķiet tie mazie dzīves sīkumi – varbūt par citu valsti lasīt man nebūtu tik interesanti, bet visas nianses – gan par tā laika Rīgu, gan cilvēku paradumiem – šķietami pietuvina un piešķir lielu ticamībās pakāpi notikumiem. Visi tie Rīgas veikalu nosaukumi, Konstances skatītās kinofilmas, kafejnīcu un ēdienu veikalu apmeklējumi, tramvaja zvaniņš un Centrāltirgus nēģi… nemaz nerunājot par to, ka Zigmonte lieliski atklāj Pārdaugavas provinciālo skaistumu, pretstatot to Rīgas centra rosībai. Romāna varoņi ir īsteni Āgenskalna iedzimtie, kuri savā dzīves vietā ir labi iejutušies.

Katram vajag savu vietu dzīvē, vairāk vai mazāk strikti norobežotu, lai būtu, kur saknes laist. Bez saknēm tikai izliekas viegli. Katrā cilvēkā ir kaut kas no koka, pat ja viņš to neapzinās. Kokam vajadzīgs, lai saule viņu apspīd no noteiktas puses, tad viņš zina, kā savus zarus audzēt un tos ar lapām pārklāt. (..)
Bet bez saknēm.. jā, to saprot katrs cilvēks, kā ir kokam bez saknēm. Kokam bez saknēm nekā nav. Arī dzīvošanas.

Sākotnējais rāmais plūdums sevī atklāj zemūdens straumes un akačus, kā jau tas parasti atklājas tuvāk iepazītu cilvēku dzīvē. Gan Edvīns, gan Konstance romāna gaitā apprecas, viņu izredzētie ienes jaunas vēsmas ģimenē, ir lietas, ar kurām valdonīgajai Adieņu madāmai jāsamierinās, bet citās viņa nepiekāpjas ne drusciņ. Jā, var teikt, ka romāna centrālais tēls ir Minna Adiene –  viņa nosaka ģimenes toni un pieņem stratēģiskus lēmumus, tomēr par vienu ģimenes vīriešu avantūru, kura norisinās uz 30-gadu krīzes fona, viņa netiek informēta, un tas šai ģimenei var dārgi maksāt.

Vispār – kas tie par laikiem, visi tikai sūdzas un sūdzas par tiem, laiki slikti, bet mums tanīs jādzīvo, mums jādzīvo tieši šinīs laikos, šajā gadā, šajā mēnesī un dienā, kad mūs apspīd atdziestošā rudens saule, kurai apnicis mūs sildīt, tagad tā vaigu pagriezusi diezin kādām svešām zemēm, mūs vairs par cilvēkiem neturēdama!

Negribētu gan teikt, ka tas ir romāns jauniešiem, visticamāk tas vislabāk patiks cilvēkiem, kuriem ir vismaz kādas vecāku stāstītas bērnības atmiņas par to laiku. Kā arī Zigmontes stils var šķist nedaudz par sentimentālu, varbūt sīkumainu, var manīt, ka autorei sagādā patiku izstāstīt dzīves epizodes, kuras liekas mazsvarīgas, bet labi raksturo tā laika noskaņu. Tomēr romānam ir labs mugurkauls, visas mazās detaļas iegulst sev paredzētājās vietās un neizjauc kopību. Arī tēlainība – “Un nu viņa izbrauca Daugavmalā un vēl noķēra sauli; tā pašlaik, augstu sacēlusi zīda svārkus, brida iekšā tumšā rudens mākonī.” – kopīgajā plūdumā nešķiet pārāk poētiska, bet patīkami iekļaujas noskaņojumā.

Sākotnēji nolēmu Zigmonti tikai pamēģināt, bet šobrīd esmu noskaņota lasīt arī nākamās triloģijas grāmatas. Ļoti jau nu rudenim atbilstošas. Un gribas taču zināt, kas tai Konstancei piedzims, vai Adieņiem izdosies izkļūt no finanšu krīzes un vispār – karš atkal tuvojas…

Arī tā notiek, tā notiks ar Adieņiem, tā notiks ar daudziem viņiem līdzīgiem, un mums atliek tikai jautāt, vai būs vēl spēka šo zemi ne tikai uzplēst un apart, un apsēt no jauna, bet arī savākt sūros augļus un nolikt tos jaunuzceltajā klētī, jo iepriekšējo sen pa baļķiem vien nodedzinājuši sveši ļaudis mūsu mūrētos pavardos.

 

Advertisements