Daina Avotiņa. Kad lausks cērt. – Rīga: Zvaigzne, 2011.

Vasarā lasītā intervija ar dzejnieci un rakstnieci Dainu Avotiņu (1926) mani pamudināja uz domu, ka pēdējās desmitgades latviešu literatūrā nav jāmeklē tikai jaunāku rakstnieku pienesums, bet jāatceras arī par tiem, kuru klātbūtne latviešu literatūrā mērāma gadu desmitos. Pagājušogad, pēc garākas pauzes Dainai Avotiņai iznāca divi romāni – “Kad lausks cērt” un “Vīramāte”.

Romāns “Kad lausks cērt” ir ģimenes sāga un stāsta par Rimežu dzimtu, kuri dzīvo Vecates pagastā, pie Burtnieku ezera sāniem un jau krietnu laiku saimnieko savās dzimtajās mājās. Viens no senčiem savulaik brīnumainā kārtā izpircies no klaušu zemnieka nebrīves, un viņa mantinieki ir bijuši gana čakli un veiksmīgi, lai iegūtās mājas un zemi ne tikai noturētu, bet arī vairotu to bagātību. Romāna pirmā trešdaļa ir veltīta Rimežu dzimtas vēsturei un strauji pārbrauc pāri 19. gadsimtam un 20. gadsimta pirmajai desmitgadei. Ātrais temps nepilnās 200 lappusēs ļauj tikai ieskicēt ģimenes un mājas notikumus, tādēļ es to novērtētu kā jauku, pastorālu pasaku, jo tāda dramatiska dziļuma stāsts tomēr nesasniedz. “Rimežos” dzīve rit rāmi un nomērīti, liekām domām laika nepietiek.

Viņuprāt, saskanīgai divu cilvēku kopdzīvei nepietiek ar mīlestību vien, kurai šajā kopdzīvē noteikti jāieņem svarīga vieta, tomēr laimīgam mūžam vajag arī sātu maizes rieku uz galda un drošu jumtu virs galvas, bet jaunībā par to retais iedomā, tāpēc par to rūpe jātur vecākiem.

Jānis un Līze Rimeži ir strādīgi un auglīgi – Līzei piedzimst 16 bērni, pieauguši top divpadsmit, no kuriem sešas meitas tiek veiksmīgi izprecinātas, četri dēli palaisti augstās skolās, viens dēls ieprecināts par iegātni, bet vēl viens viens – māju mantinieks. Ja godīgi – to bērnu ir traki daudz un neticas, ka viss iet tik gludi – vismaz kāda meita varēja vecmeitās palikt vai dēls no gludās takas noiet (tak zināms, ka nav ģimenes bez mellās avs). Un kur viņi to naudu dabūja, lai bērnus skolotu un meitām pūru dotu – tik bagātas zemnieka mājas tomēr nevarēja būt, lai arī gana lielas. Man, protams, patika visas lauku dzīves ainiņas un mazie dzīves notikumi, tomēr realitāte varētu nebūt tik rožaina.

Romāna otrā daļa strauji samazina aptverto laika posmu – darbība risinās no 1918. gada ziemas līdz 1919. gada vasarai. Tas ir viens no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē, jo Latvijas teritorijā ir gan vācu armija, gan padomju armija, gan arī nākamā Latvijas valsts armija. Vecates pagasts Ziemeļvidzemē atrodas tam visam pa vidu – no vienas puses ir Ziemeļlatvijas brigāde ar igauņu atbalstu, bet no otras – Padomju armijas latviešu strēlnieku vienības. Visi ir savējie, bet zemnieciskais taisnīgums saka, ka “sava maize jāpelna ar savu darbu, tikai tad tā ir sāta un svētīga.”

Ar zobenu zemi kopt nevar, un no lodes maize neaug.

Kā sapratu, autore otrās daļas materiālu ir smēlusies savas vecāsmātes dienasgrāmatā, kura apraksta 1919. gada pavasara dramatiskos notikumos, kad jaunā padomju vara savā neizglītotībā soda visus aizdomīgos. Autore ir godprātīgi centusies attēlot duālo situāciju, kurā nonāk parastais zemnieks, kad informācijas trūkumā cilvēki neiedziļinās uzspiestajās ideoloģijās, bet vienkārši cenšas paglābt sevi un savus tuviniekus no posta un nāves. Tas ir ļoti nepateicīgs laikaposms romānam, grūti ir attēlot visu notiekošo, pretrunīgo jezgu, tādēļ pieņemu, ka vēsturi nezinošam cilvēkam vispār nebūs skaidrs, kas tie par igauņiem Mazsalacā un kādēļ bijušajam Rimežu kalpam, kurš kļuvis par milici, negaidīti pagastā tiek dota tika liela teikšana. Bet vispār labi, ka varēju iegūt jaunas zināšanas par “sarkano teroru”.

Viena jautājums man tomēr palika – ja Vecates pagasts atrodas Burtnieku ezera kreisajā pusē, Mazsalaca – ezera nosacītā augšpusē, bet Valmiera – apakšā, kādēļ uz Valmieru ir jābrauc caur Mazsalacu? Ceļi taču bija, karadarbība arī tam nevarēja traucēt; ja kaut kas tam bija šķērslis, tad to vajadzēja norādīt, jo tas man lika sajusties kā topogrāfiskam idiotam.

Kopumā grāmata noteikti patiks mierīgu vēsturisko romānu cienītājiem un, visticamāk, ir gana izzinošs materiāls Vidzemes iedzimtajiem.

Advertisements