Regīna Ezera. Baraviku laika dullums. – Rīga: Liesma, 1978.

Pilnā sparā rit laiks, kad kādam nikni adresēts teiciens “Ej tač’ tu bekot!” netiek uztverts kā kašķīgs uzšņāciens, bet gan kā laimīga ceļa vēlējums. Un apvainotais kā aplaimotais naski saģērbjas silti un ērti, pagrābj lielāko grozu un asāko duncīti, lai dotos meža dziļumos un iekristu neprātīgās beku medībās. Ak, rudens… seno vācēju kultūras atblāzmas gadalaiks. Nezinu gan, cik kaislīga sēņotāja bija Regīna Ezera, bet doties ilgās un garās pastaigās kopā ar suni viņai patika.

Stāstu krājums  “Baraviku laika dullums” ir iznācis gadu pēc Ezeras slavenākā romāna “Zemdegas”, bet nekur tālu no Daugavas krastiem tas nav ticis – tepat vien jau ir nesen iepazītā Mūrgale, Auruciems, Raudava un pat kafejnīca “Sidraba vītols”. Darbojošās personas gan ir citas un atliek tikai minēt, vai rakstniece nav varējuši šķirties no iepazītas darbības vides vai arī stāsti ir romāna neietikušo varoņu dzīves notikumi. Stāstus kopā saista rajona autobusa šoferītis Sproģis, kurš brauc savā “ļvovietī” pa rajona ceļiem un neceļiem, jauns un foršs čalis, gar kuru acis mielo novada smukākās meičas:

Ja vien cilvēks pēc dabas nav sirdīgs īgņa un mūžīgs gremža, tad dullu līksmi var uzdzīt arī divdesmit divi gadi (rūgstot nervos un dzīslās kā jauns alus un tā vien grasoties izspert spundi!), teicama kuņģa darbība, laba iekšējā sekrēcija, vingrinātu muskuļu spriegums, tuvas brīvestības noskaņas un sievietes satraucošais tuvums.

Rachel Clearfield. Golden Birches

Par ko ir Ezeras stāsti? Par vienkāršiem cilvēkiem, parastiem notikumiem, kurus visbiežāk rakstnieki neatzīst par ievērības cienīgiem. Ezeras stāsti ir par neko un reizē par visu – kāda meitene ciešāk ieskatās jaukā šoferīša acīs, kāds puika autobusā ved čūsku, kāda ir aizmigusi uz aizmugures sēdekļa… dzīve rit savu nemierīgo, nerimstošo gaitu, bet cilvēku dzīves pieskaras viena otrai maigi un šķietami nejauši kā rudens lapas pieglaužas zemei. Kaut kas varēja būt… bet nebija – vēstule pienāk jau mirušam cilvēkam, izsapņotais tēls ir tikai māns, nesatikšanās ir daudz reālāka par iedomāto. Dažu reizi šoferis Sproģis nospēlē likteņa eņģeļa lomu, bet arī tad viņš nav līdz galam pārliecināts par savas rīcības pareizību. Dīvainā kārtā viņa vadītais autobuss lasītāju ved atpakaļ laikā – cauri vasarai un pavasarim, līdz pat sniegotam februārim, lai parādītu, ka aiz šķietamās dzīves vienkāršības slēpjas ilgas, neveiksme, cerība un izdošanās un to visu iespējams izstāstīt krāšņi un valodīgi, kā tikai Ezerai pa spēkam.

Likās, ka mežā kāds staigātu. Drusku iztrūkusies, viņa apstājās un ielūkojās tumsā, mēmi vaicādama: kas tur tāds? kas neguļ? kas čīkstina un brīkšķina? dzīvnieks vai cilvēks? Pamazām skaņa šalcoši pieņēmās, it kā, riepām švīkstot, tāpat bez ceļa starp kokiem tuvotos automašīna. Un negaidot oktobra nakts neparasto tvanīgumu vienā rāvienā kā ūdens šalts aizskaloja dzedra gaisa blāzma. Un uzreiz kļuva vēsi, un vienā kostīmiņā Skaidrīte salīgi nodrebēja no spējā aukstuma.

“Ā, rudens!” viņa kā pa sapņiem nodomāja. “Tur būs staigājis tikai rudens, fakts!”

Ezera savdabīgi apvieno dzīvespriecīgus un brīžiem padullus tekstus, kuros ievītas 20. gs. 70-to gadu otrās puses dzīves reālijas, ar netveramu, maskētu smeldzi. Mazs notikums tiek noslīpēts ar juveliera cienīgu izveicību un negaidīti uzdzirkstī kāda nolemtība, liktenīgs pavērsiens vai vienkārši nejaušs nomaldījies saules stars. Saredzēt ikdienībā neparasto ir liela dāvana.

Advertisements