Rosamunde Pilcher. The Shell Seekers. – London: Hodder, 2011. (Pirmizdevums 1988.gadā).

Nesen runājāmies par grāmatu izvēli un nonācām līdz labāko grāmatu sarakstiem, kurus veidojuši dažādi izdevumi. Pirms pāris gadiem es arī tos sāku izmantot par orientieri un jāsaka, ka pie Pilčeres romāna es nonācu ar viena tāda saraksta palīdzību – BBC Big Read tas ir godpilnā 50-tajā vietā. Tas  man bija pārsteigums, jo Pilčeri es biju ieskaitījusi sentimentālo romānu rakstniecēs un nekādos sarakstos viņu negaidīju ieraudzīt. Izrādās, ka The Shell Seekers ir Pilčeres populārākais bestsellers, sarakstīts jau ar cienījamu rakstnieces stāžu, kad viņai bija iznākušas vairāk nekā 20 grāmatas.

Romāns tiek definēts kā ģimenes sāga, tomēr precīzāk to būtu nosaukt par viena cilvēka dzīves sāgu. Penelope Kīlinga ir 64 gadus veca kundze, kura dzīvo kādā Anglijas ciematā. Ilgus gadus viņa bijusi londoniete, bet pēc triju bērnu aiziešanas lielajā dzīvē un šķiršanās no vīra viņa nolēma pamest lielpilsētu un nu jau gandrīz sešus gadus mitinās Glosteršīras grāfistē, jaukā mājā ar dārzu. Penelopes vecāki – pazīstams gleznotājs Lorenss Sterns un mamma – francūziete viņu audzināja daudz brīvākā gaisotnē, nekā tolaik bija pieņemts: viņi dzīvoja Londonā un vasarās – Kornvolā, mākslinieku sabiedrībā, ceļoja uz Franciju, jutās brīvi savā garā un rīcībā. Penelopes jaunībā Lorenss bija jau krietni gados un artrīta dēļ vairs nespēja gleznot, bet viņi joprojām dzīvoja piepildīti un priecīgi… līdz sākās Otrais pasaules karš.

Romāna gaitā visi notikumi tiek atklāti pamazām, vispirms Pilčere iepazīstina ar tagadējo Penelopi un viņas trīs bērniem, viņu ikdienu un problēmām. Divi no bērniem – Nensija un Noels – labprāt gribētu izmantot situāciju, kad viņu vectēva gleznu cena nupat strauji pieaug, savukārt vidējā meita Olīvija, mīļākais bērns, to uzskata par nepiedodamu alkatību. Lai arī Penelope cenšas dzīvot savu dzīvi, vilšanās bērnos viņai tomēr grauž. Pēc pārciestās sirdslēkmes viņa atkal un atkal atgriežas pagātnē, atceroties jaunību, pavadītu kopā ar vecākiem, sasteigto laulību, kara laika grūtos gadus Kornvolā, negaidīti un necerēti satikto mūža mīlestību. Redziet, stāsts ir pietiekami vienkāršs un galvenā varone nav savā dzīvē nekādus kalnus gāzusi – bijusi sava vīra sieva, audzinājusi bērnus, kopusi dārzu. Dzīvoja pieticīgi, jo vīrs savu naudu atdeva bukmeikeriem, bet pašas ienākumi no mantotā Londonas īres nama aizgāja ģimenes vajadzībām. Romāna īpašo noskaņu rada spilgti portretētā Penelopes personība – viņa dzīvo ar prieku, izbauda katru mirkli. Penelopes vitalitāte un dzīves mīlestība neļauj iegrimt rūgtumā un sevis žēlošanā, notikušais tiek rādīts ar gaišu, viegli nostalģisku noskaņu.

Eric Christensen. Chardonnay Coast

Pilčerei, rakstot šo romānu ir tikpat gadu, cik Penelopei, un arī viņu abu biogrāfijās ir daudz kopīga, tādēļ, iespējams, rakstniece šeit ir parādījusi savu ideālo alter ego – stipru un dzīvesgudru sievieti. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš saprot, ka dzīve nav nekāds rožu dārza solījums, bet īstenībā tai katram cilvēkam ir savs plāns  – tam var pretoties un spirināties, bet daudzas lietas notiek kā ar kāda likteņa roku vadītas un cilvēka varā paliek tikai viņa paša attieksme. Pēc dažiem rūgtiem dzīves notikumiem Penelope varēja žēlot sevi mūža garumā, bet viņa izvēlējās dzīvot tālāk, cik labi vien iespējams. Viņai ir dabas dots talants visikdienišķākās lietas gan skatīt, gan parādīt īpašā, pievilcīgākā gaismā. Iespējams, ka tieši šī spēja dzīves rutīnu pārvērst piedzīvojumā, kā arī īpaši gaišais skatījums uz dzīvi, arī ir pārvērtis apzināti vienkāršu, brīžiem sentimentālu stāstījumu pasaules bestsellerā.

You must never go back, they all told her. Everything will be changed. But she knew that they were wrong because those things that she most craved were elemental, and blessedly, unless the world blew itself up, remained unchanging.

Pasaules lielākā daļa cilvēku dzīvo dzīves, kuras piepilda pienākums un zināma rutīna, un to mainīt pieaugušam cilvēkam, nesabojājot savu apkārtējo dzīves, kļūst ar katru gadu aizvien grūtāk. Penelopes apskaužamā prasme dzīvot gaiši, dzīvot ar to, kas bija un tiek dots, novērtēt katru dienu – tas ir spēks, kādu vajadzētu katram cilvēkam, ja viņš grib izbaudīt dzīvi arī bez miljoniem bankā un apskaužama, veiksmīga likteņa azotē.

Lai arī grāmatas varoņi ir diezgan šabloniski, tomēr sižets ir gana pārsteidzošs un galvenā grāmatas vērtība ir tās noskaņā un labajās sajūtas, ko tā raisa. Pievilcīgā Kornvolas ainava, sarežģītie ģimenes attiecību samezglojumi, nabadzīgo kara gadu apraksts un ļoti skaists, smeldzīgs mīlas stāsts palika ārpus manis aprakstītā. Es ieteiktu grāmatu ikvienam, kurš vēlas uz brīdi iegrimt mājīgā atmosfērā un līdzpārdzīvot galvenās varones liktenim – “Penelope may not believe in God, but I am quite sure that God believes in her…

Diemžēl es šo grāmatu nevaru iedot izlasīt savai mammai, jo tā nav tulkota latviski, ko es nekādi nevaru saprast – tas neapšaubāmi ir Pilčeres labākais romāns, diezgan tāls no jau izveidojušās, klišejiškās attieksmes pret šo autori.

Advertisements