Hermanis Hese. Sidharta / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2006. (Pirmizdevums latviski 1998. gadā.) (Hermann Hesse. Siddhartha (1922))

“Sidhartu” es biju pieskaitījusi pie Kauna staba grāmatām, bet tās latviskošanas gads ir diezgan nesens (1998.), tādēļ drīzāk vēl nelasītais Hermanis Hese ir mana kauna iemesls. Uzreiz pateikšu, ka grāmatu lasīt ir vērts, tā ir skaista gan mākslinieciski, gan idejiski. Tai pašā laikā tā manī izraisīja pārdomas, kuras varbūt neliecinās, ka piekrītu grāmatā paustajai filozofijai kā tādai.

Heses grāmata stāsta par kādu jaunu, augstdzimušu puisi Sidhartu, kurš novēršas no viņam paredzētā patīkamā, bagātā likteņa un savu dzīvi velta apskaidrības meklējumiem. Vispirms viņš dodas pie sāmaniem – askētiskiem mūkiem, bet pēc vairākiem gadiem no tiem aiziet un satiek Budu, bet viņam tomēr nepievienojas, tieši otrādi – atkal atgriežas laicīgā dzīvē un vairākus gadu desmitus pelna naudu un gūst baudu. Tad notiek vēl viens klikšķis, un Sidharta visu pamet un kļūst par pārcēlāju. Te nu, tā sacīt, viņš apskaidrojas un ar sava pārinieka Vāsudevas palīdzību saprot dzīves dziļāko būtību.

Budisms, kura galvenos principus Hese izskaidro, ir reliģija, kura man šķiet ļoti simpātiska, un, iespējams, ja būtu spiesta izvēlēties no visām reliģijām vienu, tā varētu būt mana izvēle. Tai pašā laikā daudzas no romānā paustajām domas tieši priekš manis vairs nav aktuālas. Iespējams, ka vienreiz nu gan es esmu nokavējusies ar kādas grāmatas lasīšanu, jo ļoti daudz kam es piekrītu un izjūtu kā savējo, bet tomēr  – tas jau ir izdomāts un pie manis nonācis galīgi ne pa budisma un pat ne reliģijas ceļiem. Varētu pat teikt, ka daža atziņa jau ir pārveidojusies un es esmu atradusi pati savu ceļu. Kas dīvainā kārtā sasaucas ar Sidhartas pieeju – viņš vēlas visu sajust un saprast pats un netic tam, ka kaut ko var iemācīt kāds skolotājs. Tieši tādēļ viņš nepievienojas Budas mācekļiem – “nevis, lai meklētu citu, labāku mācību, jo es zinu, ka tādas nav, bet gan – lai pamestu visas mācības un visus skolotājus un vienatnē sasniegtu savu mērķi vai mirtu.”

Myoe Win Aung (1972)

Nezinu, vai Sidharta kā cilvēks man būtu simpātisks, visi tie viņa meklējumi ir diezgan egoistiski. Bet romāns, protams, ir alegorija un cilvēka dvēseles ceļš tiešām tāds arī varētu būt – jaunības sākotnējo maksimālismu nomaina aizvien dziļāka ieslīgšana dzīves rutīnā, bet tad seko pēkšņa apjēga par dzīves velto skrējienu. Kā citas pasaules cilvēks es Sidhartas izvēli izjūtu kā lielu pretrunu – atbildīgs un bagāts cilvēks grib savu dzīvi pavadīt zem koka meditējot un ubagojot, lai arī varētu darīt daudz laba apkārtējiem (un neviens viņam neliedz šad tad iet pasēdēt zem tā koka ar aizvērtām acīm). Varbūt jauno Sidhartu vada maldīga iedomība par savu izredzētību, pārākumu savos garīgajos meklējumos pār citiem cilvēkiem, kuri tiek dēvēti par bērnišķīgiem. Pat aizejot atpakaļ pārtikušā dzīvē Sidharta izjūt savu citādību, bet nu jau apkārtējos viņš apskauž kaut ko citu – “Viņš tos apskauda par to vienu, kā viņam trūka un kas tiem bija, par svarīgumu, kuru tie mācēja piešķirt savai dzīvei, par prieku un baiļu kaisli, par biedīgo, bet saldo mūžīgās iemīlēšanās laimi.” Te es Heses skatījumā redzu pretrunu, jo pirms tam, pirms atgriešanās laicīgajā dzīvē viņš Sidhartam liek apjaust, ka – “Jēga un būtība nemājoja kaut kur aiz lietam, tā bija tajās, visā.” Ja jau Sidharta ir apjautis visu lietu vienotību un sakarību, tad jau viņam arī būtu jāsaprot tā dzīves pilnības sajūta, jāizmaina sava distancētā nostāja. Sidharta vispār ir galējību cilvēks, nemāk viņš ierobežot savas baudas, bet pārsātinās tik ļoti, ka atkal jāiet mežā un askēzē.

Vienvārdsakot, grāmata bija labs pārdomu iemesls, rosinot iedziļināties neikdienišķā apcerē par dzīves jēgu un dziļākās būtības meklējumiem. Iespējams, vislabāk uzrunās domājošus jauniešus.

Vairums cilvēku ir kā birstošas lapas, kas vējo un virpuļo gaisā, un šūpojas, un svārstoties nokrīt zemē. Bet citi, nedaudzi, ir kā zvaigznes, tās iet stingri nospraustu ceļu, tās neaizsniedz nekāds vējš, pašām sevī tām ir savs likums un savs ceļš.

Nedaudz sagribējās būt par zvaigzni…

Advertisements